mans otrais stāstiņš.
Es mīlu tevi.
Jau atkal es stāvēju uz vecā tilta, pārliekusies pāri tā tērauda margai, un vēroju kā mašīnas cita pēc citas lielā ātrumā traucas zem tilta. Mana sirds dauzījās kā negudra. Domas nespēja loģiski sakārtoties manā galvā, tās tikai joņoja uz priekšu, un atpakaļ pie manis neatgriezās, gluži tāpat kā automašīnas zem šī tilta. Nespēju saprast, vai tas, ko jūtu ir bailes, vai tikai...es pat nezinu, kas vēl tas varētu būt, bet tas noteikti manī radīja izmisumu un milzīgu paniku. Sapratu, ka drīz varu sevi nekontrolēt, tāpēc ievilku dziļi elpu. Pēc brīža to atkal izpūtu. Tad tā vairākas reizes. Tas palīdzēja. Sirds savu ritmu palēnināja un domas šķiet sāka lēnām sakārtoties. Kāpēc gan es šeit atrodos? Šis jautājums nāca no manas iekšienes. Un jocīgi, es pat nezināju, ko sev atbildēt. Uzdotais jautājums nelika mieru, un manas domas bija spiestas meklēt atbildi. Šķiet, ka tās atrada, tikai nespēju saprast, vai tas tiešām ir īstais iemesls. Bija tāda sajūta, ka mana dzīve, vispār neeksistē. Liekas, ka es tikai eksistēju, bez savas dzīves. Vienkārši panīkums. Man riebās doma, ka dzīve jau ir iekārtota, un man ir jādzīvo tā pēc kāda izveidotā plāna. Lai ko es darītu, tas jau ir bijis izplānots. Tā bija dzīve, kura jau kādam piederēja, tikai man viņa bija jāizdzīvo. Un šeit es atrados, lai pieliktu tam punktu. Tikai nez kāpēc kaut kas mani atturēja. Es to nespēju. Iespējams vainot var manu gļēvulību. Iespējams, tas ir arī iemesls, kāpēc es necīnos pretī šajai dzīvei. Jā, iespējams, ka tieši tāpēc es dzīvoju tādu dzīvi, kas nav domāta man un nevis savējo. Mani tikko pārņēma atklāsme. Tātad, viss ir skaidrs. Visa cēlonis ir gļēvulība. Punkts ir jāpieliek tajai, nevis dzīvei. Es aizgāju. Iegāju istabā, mana mamma gulēja gultā. Viņa bija slima, ļoti slima, tomēr spēja sadzirdēt mani ienākam. Es piegāju pie viņas. Ievilku dziļi elpu un teicu – Mammu, zinu, ka nekad to no manis neesi dzirdējusi, bet... es mīlu tevi. Es tevi ļoti ļoti mīlu. – Līdz ar šiem vārdiem, nespēju neizplūst asarās. Raudāju kā mazs bērns, cieši piegūlos pie mātes krūtīm. Viņa klusi izdvesa – Es arī tevi mīlu. –
Tagad ir jau pagājis gads, es stāvu pie mātes kapa, un klusu sarunājos ar viņu. Tagad es zinu, ka tā ir tikai mana dzīve. Neviens cits šeit nevarētu stāvēt manā vietā. Un dīvaini ir tas, ka lai to apzinātos, man tikai vajadzēja pateikt un dzirdēt tos trīs vārdus, kuriem kādreiz neticēju. Tos vārdus, kas man kādreiz likās tik banāli un nepatiesi. Tos trīs vārdus, kurus es baidījos teikt, bet kuri mani izglāba. Es mīlu tevi.
