emīlija un ansis bija draugi... nešķirami draugi...
viņi gāja vienā klasē...viņiem abiem bija 14 gadi...
kādu dienu iņi pēc stundām bija norunājuši tikšanos. emīlija gaidija un gaidīja ansi kurtš nenāca un nenāca. viņa aizgāja uz viņa mājām(kurās emīliju visi ienīda) bet arī tur neviens viņu nebija redzējis. tad viņa sāka iet uz mājām. viņa gribēja skriet līdz kādai neapdzīvotai salai un kārtīgi izraudāties un pamest šo visu bet viņi zināja ka tad māmiņa būs ļoti bēdīga jo tad viņai būs jādzīvo vienai pašai - tētyis bija miris un lielā māsa tik srtaigāja pa tusiņiem un par ģimeni nelikās ne zinis un brālis zviedrijā studēja zinātni. emīlija nespēja to nodarīt savai mammai. viņa lēnām gāja uz mājām. viņa nenoturējās un sāka raudāt. tā nebija raudāšana aiz bēdām. tās bija izmisuma asaras. viņa sāka skriet jo negribēja ka kāds redz viņu raudam.
kad viņa aizskrēja uz mājām viņa uzkāpa uz savu mazo dzīvoklīti viņa paskatijās pa logu un tad viņa to ieraudzīja - ansis bija uz asfalta aqr lieliem burtiem uzrakstījis "es tevi mīlu, emīlij". emīlijas sirds apstājās. viņa bija pa pusei laimīga jo ar ansi nekas nebija notiis un viņš viņai bija sarīkojis šādu pārsteigumu, bet pa puisei dusmīga jo viņš nebija atnācis uz tikšanos un emīlija bija ļoti uztraukusies un pat raudāja dēļ tā. tad pēkšņi ansis izlīda no skapja ar puķu pušķi rokās, bet kad ieraudzīja ka emīlija raud viņš tai paprasīja kas noticis.
emīlija sāka uz viņu kliegt: es tevi gaidīju un kad tu neatnāci es biju ļotii uztraukusies. es pat gāju uz tavām mājām bet tur tevi arī neviens nebija redzējis es tevis dēļ raudāju bet tagad to nožēloju jo es nezināju ka tu esi tāds kretīns. es vairs rtevi negribu redzēt. pazuudi no manām mājām un vairs te nerādies un skolā nemaz neceri man veel tagad sēdēt blakus.
ansim tā sāpēja sirds par emīlijas vārdiem. viņš bija gribējis tikai sarīkot pārsteigumu.
viņš izgāja no dzīvokļa un gāja uz mājām. kad viņš aizgāja uz mājām mamma viņu sāka sist jo viņš atkal esot saticies ar to idioti emīliju. viņš sāka mammai skaidrot ka viņš ļoti mīl emīliju un ka viņs viņu netaisas pamest nekad mūžā. tad mamma sāka viņu sist vēl stiprāk un viņš viņai neko nespēja padarīt. viņš tikai nodomāja : emīlija tagad mani vairs nemīl. kāda jēga man tagad dzīvot?
tāviņš būtu ļāvis sevi nosist bet tieši tajā mirklī notika brīnums. emīlijai bija bija palicis žēl ansi un viņa bija atnākusi poie viņā lūgt piedošanu. emīlija iekliedzās jo redzēja ka ansi sit. tad anša māte metās virsū emīlijai bet tā bija ļoti veikla un izvairījās. tad viņa paķēra ansi aiz rokas un nočukstēja:skrienam.
ansis: bet man likās ka tu mani vairs nemīli.
emīlija: piedod. es izturējos slikti jo galu galā tu man gribēji sagādāt tikai pārsteigumu...
