Nu tad tā.
Ir brīži, kad jūtamies kā septītajās debesīs- viss ir lieliski, no rīta ceļoties, tu redzi iemeslu dzīvot, vari atrast kaut ko mīļu un jauku jebkurā lietā un smaidi- pat bez iemesla. Izklausās lieliski, vai ne?
Bet ir dienas, kad nevēlies iet gulēt, jo zināsi, ka tev nav iemesla celties. tu staigā apkārt, nezinādams kur likties, ko darīt..
Šāda dienā tapa šis rakstiņš. rakstīs ļoti sen, bet kaut kas joprojām piesaista.
Esiet saudzīgi- uz bestselleru cienīgu stāstu es tomēr neuzrakstīju.
Izbaudi!
Atceries, tu vari apmuļķot ne tikai citus ar neīstu smaidu, bet pat apmānīt smadzenes, jo smaids ir pozitīvas emōcijas- kad jūties slikti vienkārši pasmaidi!, paliks vieglāk.
p.s. beigās ļauj vaļu iztēlei..
...
Viņa aizvēra acis. Neko neredzēt, tikai klusumu. Lūdzu..
Viņš redzēja, kā viņas acis aizvērās. Izskatījās, kad viņa koncentrējas. Viņš mājienu saprata. Jau griezdamies prom, viņa uzmanību piesaistīja izmaiņas viņas sejā.
It kā nekas nebija mainījies- acis joprojām aizvērtas, augums izliecies protestā, bet mainījies bija viss. Sejā vairs nebija lasāma apņēmība- tajā bija tikai nogurums. Un sāpēs. Ciešanas..
Bet viņa skatienu piesaistīja kas cits. Viņa raudāja. Viņš apstājās un neticībā lūkojās uz viņas aizvērtajiem plakstiņiem. Pirmais instinkts bija bēgt.
Viņa sāka skaitīt līdz 10.
Viens.. Divi.. Trīs.
„Varbūt viņš jau aizgāja?”
Četri.. Pieci..
„Man liekas, kad es dzirdēju, kā viņš pagriežas.”
Seši, septiņi. „Viņš ir prom.”
Astoņi. „Viņš ir prom. Viņš aizgāja.”
Deviņi. „Ak, nē!”
„Es nevaru vairāk, viss. Es padodos..”
Un asaras sāka līt. Viņas plakstiņi bija aizvērti, bet viņa juta, kā ūdens lāse slīd pār vaigu. Tad vēl viena un vēl, un vēl.
Viņa nevēlējās atvērt acis- ieraudzīt vietu, kur tikko bija stāvējis viņas mīļotais.
Viņa bija vainīga. Viņa teica, lai viņš iet prom. Bet viņa cerēja. Cerēja, kad viņš neaizies. Pār lūpām izlauzās saraustīta nopūta. Ar rokām sataustījusi sienu sev aiz muguras, viņa noslīdēja lejā.
Tā sēdēdama viņa neredzēja puisi, kas lūkojās uz viņu. Viņa arī nedzirdēja viņa soļus, kad viņš pienāca tuvāk.
Viņš stāvēja. „Es nespēju tam noticēt”. Viņa taču nekad nebija raudājusi. Viņa nekad nebija izlējusi kaut vienu asaru viņam redzot.
Tikai tagad viņš saprata. Atskārsme nāca kā zibens spēriens. Viņa nezināja, kad viņš joprojām te stāv un nolūkojas uz viņu! Pa galvu šaudījās desmitiem domu. Viena pārmāca visas pārējās- viņa netēloja!
No krūtīm viņam izlauzās atvieglojuma pilna nopūta. Un viņa nopūtās reizē ar viņu. Viņas nopūta bija saraustīta un drebelīga, bet viņš to dzirdēja. Kad viņa sakustējās, viņš domāja, ka viņa tūlīt atvērs acis, bet nē. Ar aizvērtām acīm viņa notupās zemē un ar rokām apskāva savu ceļus. Viņš stāvēja un domāja. Pats nemanīdams, viņš jau tuvojās meiteni. Varbūt tā nebija taisnība, varbūt tas viss bija tikai meli? Apstādamies dažu soļu attālumā no viņas, viņš pārdomāja. Neko vairs nedomādams viņš pagriezās un sāka iet prom, cik klusu vien spēja.
Viņš vairs neatskatījās, tāpēc neredzēja kā meitene neveikli cenšas piecelties kājās. Kā paklūp. Kā no mājas stūra parādās vīrietis. Kā vīrietis uzliek roku viņai uz mutes un pievelk kājās, kā viņa spārdījās un cīnījās, bet neko nespēja izdarīt. Un viņš neredzēja kā viņa pastiepa roku uz priekšu- pēc viņa. Kad viņa izdzirdēja vārdus, ko rupjā balss čukstēja viņai ausī, viņa aizvēra acis. Apkārt viss kļuva tumšs. Balss izdzisa. Viss ko viņa redzēja bija mīļotā vīrieša seja, viņa klusi nočukstēja trīs vārdus, kad juta kaut ko aukstie pieskaramies kaklam, un pēc tam viss izdzisa. Viņa nejuta neko.
Viņš pagriezās, jo kaut kāda skaņa piesaistīja viņa uzmanību. Tad viņš ieraudzīja skatu, kas lika asinīm sasting viņa dzīslās- viņa stāvēja apstiepusi roku uz viņa pusi, acis aizvērusi. Aiz viņas stāvēja vīrietis ar kreiso roku apķēris viņu aiz vidukļa un labajā turēdams medību nazi. Tikai dažus centimetrus no viņas kakla.
Viņš paspēra soli uz priekšu, kad vīrieša seja pēkšņi mainījās. Viņš pasmaidīja aukstasinīgu smaidu. Viņu pārņēma baisa nojauta, un sākdams skriet, viņš dzirdēja trīs vārdus, kurus nekad nespēs izdzēst no atmiņas. Nozibsnīja nazis un viņas roka nolaidās. Vīrietis metās skriešus, bet viņš nevarēja pakustēties.
Trulas sāpēs pārņēma visu ķermeni, tām sekoja mežonīgs niknums un viņš skrēja tik ātri kā vēl nekad. Vīrieti viņš panāca jau pēc dažām sekundēm.
Nākamajā dienā avīžu virsraksti vēstīja…
