Dzīve kā nebeidzams labirints pa kuru klīsti, nezinādams īsti, pa kuru taku vajadzētu iet, un kas tevi tur sagaida. Vai dzīve un liktenis ir vienoti? Varbūt ka tie spēlē dažādas spēles mūsu dzīvē.
Dzīve mums piedāvā izvēli, bet liktenis ir tāds, kāds nu katram viņš ir, jo pats vārds liktenis, jau runā pats par sevi. Tas ir lemts, ielikts katram no mums. Ja būs lemts, tad tā tam būs būt, tiek nolikts tavā vietā, bet mums ir jāizdara izvēle, ko ar to iesākt. Un te sākas dzīve, jo ik reizi, kad tiek izdarīta nepareiza izvēle, neapzināti tiek vainots liktenis, un gala rezultātā tiek aizmirts par sperto soli, neaapdomājot, kā būtu pareizi, bet tikai pašu spēkos ir iespēja ko grozīt, jo dzīve pati no sevis nemaina itin neko. Bet ir cilvēki, kas nevēlas dzīvot labāk, un paļaujas uz nejaušību un veiksmi, bet ne vienmēr veiksme pagriež mums seju, tā mēdz novērsties.
Ir cilvēki, kas mēdz pakļauties kādam, un dzīvo pēc kāda cita uzstādītajiem noteikumiem. Bet tas nav pareizi. Neviens nevar noteikt, ka tev dzīvot, tā ir tava dzīve, un tu pats nosaki savu dzīves ceļu un pie'ņem attiecīgu lēmumu kādā dzīves situācijā. Manuprāt, tādu ir daudz, kas pakļaujas kādam , kas ir stiprāks. Arī tā ir pašu vaina, jo tas tiek pieļauts, tas pierāda to, ka sava dzīve un personība netiek vērtēta, un ka ar cilvēku var izrīkoties, tā, kā vien ienāk prātā, bet arī šādai rīcībai var nospraust robežu, jo ir teritorija, kuru nedrīkst ārkāpt - lēmums!
Dzīve ir sava veida teātris, kurā katrs spēlē kādu lomu, jo daudzi no mums izliekas, par tiem, kas nav, tikai ar laiku, iepazīsstot cilvēku tuvāk, tikai tad ir iespējams saskatīt cilvēka būtību. Domāju, ka arī tas ir likteņa pirksts, jo ne tikai dzīvē, bet arī cilvēkos ir vajadzīga dažādība, un spēlējot savā dzīvē kādu lomu mēs padaram to mazliet raibāku, piedodam spilgtāku krāsu savai ikdienai, jo pieskaņojamies liktenim. Kā jau teicu, tikai pašu rokās ir tas, kā tiek izmantota likteņa dotā iespēja.
autors: es
