Daži ziedi
zilās debesīs zied
citi dārzos koptos.
Mani zied tavos
matos un tavos
pirkstu galos.
Daži ziedi zied mēnesnīcā,
vai saules starojumā.
Mani zied tikai vien mīlā,
citā laikā tie vīst.
Daži zied tikai dēļ sevis,
dēļ sevis un varbūt dēļ bitēm.
Mani zied tikai dēļ tevis,
dēļ tevis un varbūt ar manis...
-----------------------------------------------------------
Ar galvu pa priekšu ceriņos,
ar dvēseli vaļā- debesīs.
To smaržā var slīkt,
un ja sirdī, kas mīt,
tad pacelies augstāk
zvaigznājos.
Tik zvaigžņu vairs nav,
bet Tu esi te,
un miers un prieks
un dzīvība.
Ja kāds man ko teiktu,
tad kurls būtu es,
jo pazudis biju
tagadnē.
Un vēl pēc ilga laika
klīda man prāts.
Tajās pļavās, tajās skaņās,
tajās cerībās.
-----------------------------------------------------------
Es šīs rindas rakstu
aspirīna iespaidā
un domas no tavām lūpām lasu
ielas gaismu ienaidā.
Ilgi es tur stāvēju,
un ilgāk vēl jo klusēju
un jo vairāk Tu tur sēdēji
un manus vārdus gaidīji,
līdz sapratu, es esmu mēms
un nerunīgs.
Es gribēju tev tikt visu- ko izsacīt nav vērts,
par baltām dzērvēm, kas manos sapņos lido,
par pērnām nātrēm, kas vēl manu sirdi kož,
par cerībām un pusnakts ēnām, kas manu garu lēnām dzēš.
Es gribēju tev pasacīt visu - ko pasac;it nav lemts.
Par tavu stāvu rīta ausmas ēnā,
par tavu vārdu, klusi teikto , sliežu ceļa vidū,
par tavu acu glāstu mēnesnīgo
un acu elpas dvašu zvaigžņoto.
Bet es vēl stāvēju - mēms un neredzīgs,
vien gribot, gribot
un gribot,
bet arvien klusējot...
-----------------------------------------------------------
Mēs laidāmies ar autobuiem
kā laivām caur pielijušām pļavām ,
gar sekliem ezeriem
un retu māju puduriem.
Tas bija Lietuvā, pirms gadiem pieciem,
ar mūsu draugiem un veciem skolas biedriem.
Tu sēdēji klēpī manā un smējās kā bērns,
ar pirktu logā bakstīji un visas lietas rādīji.
Es jutos pilns, kā krūka putekļiem klāta,
kurā ziedi ielikti.
Kura stāvējusi gadiem tukšam,
un kuru Tu tagad piepildi.
-----------------------------------------------------------
