No balkona skatījos fabrikas dūmus
Tie Tavu seju zīmē, man palika drūmi
Ģimenei neticu – vecāki satika sūri
Bet tikai blakus Tev man te patiktu būt
Acis ciet, sapnī pazinu būtni
Pamodos naktī, atkal sevī paniku jūtu
Laikam nesatiksim. Mana pavirša kļūda
Eju iemest pa simtam: „Ielej pārīti, lūdzu”
Šodien jāsatiek ansis, vienam lāpīties grūti
Mūsu tikšanās, mīļā, tiešām sāpīga būtu
Es tā nemāku – aiziet kā likt sāli pie brūces
Taču esmu tam gatavs, lai Tu laimīga būtu
Došos tālu – zīmītes uz Atiku sūti
Kur Es mazpilsētas dzertuvē kafiju lūgšu
Lai pēc dūmainām sarunām atmiņa zūd
Un no rītiem nav jēgas un vainīgas jūtas
Pa dienu klīdīšu, aliņu sūkšu
Kā asinis odi vai kāds paziņa – cūka
Vakaros laimīgs, gatavs pat paciņas gūt
No tām satinu jūdzes tā, lai actiņas kūp
Kāpšu kalnos un kad pie pašas maliņas būšu
Bļaušu, lai tukšumu piepilda laime ap dūšu
Vai tas palīdzēs aizmirst? Naivi – varbūt
Un Es neatgriezīšos, lai Tu laimīga būtu
(arturs skutelis)
