sveiki. droši vien daudzi mani šeit ir aizmirsuši. esmu grāmatas /Noslēpums/, rakstniece.
grāmata netiks turpināta, jo dators nodega un visas nodaļas līdz ar to. žēl. tik tiešām.
tāpēc, nāku ar jautājumu tiem, kuri mani atcerās. - vai man turpināt rakstīt? ja jā, tad lūdzu pasakiet savus mīļākos žanrus komentārā, un es palūkošos, kas nu būs.
pašai ļoti gribās rakstīt, un došu trīs dienas laika. kopš šī brīža, un tad 3. septembrī iznāks pirmā nodaļa.
un jā, komentāros lūdzu nerakstiet, lai es mēģinu savilkt galus un turpināt iepriekšējās grāmatas. tā noteikti nebūs. neko es nevilkšu, neko neturpināšu, jo iedvesma jau pazudusi, un atpakaļ tā neatnāks.
un jā, iemetīšu vienas grāmatas prologu, lai iešantažētu jūs un apjautātos, vai patīk un likt turpinājumu skolas pirmajā dienā.
-
Prologs.
No rīta pamodos un devos pastaigāt ar Bū. Bū ir mans suns. Gājām mēs tālu un nonācam pie kādas upes. Vieta bija dīvaina, jo upe bija rozā tonī un apkārt viss koši zaļš. Sameklēju kādu baļķīti un ar Bū sēdējām un spēlējāmies. Es atdusos zālītē un iedomājos, kaut sāktu spīdēt saulīte, jo bija gana vēss. Iedomājos, cik jauki būtu, ja blakus ziedētu vijolītes, debesis būtu gaiši zilas un upei blakus būtu strautiņš. Bet pēkšņi mans ķermenis sāka rauties krampī..
domu es atceros, ir pāris nodaļas uzrakstītas, un kā jau teicu, jums ir trīs dienas. es atradu arī Noslēpuma 12. nodaļu. tas arī viss, priekš tās grāmatas.
Divpadsmitā nodaļa.
Kauja.
Skarlāns metās pa labi. Tas, kas tur priekšā stāvēja bija nedaudz garāks par mani.
- Kādēļ Tu neuzbruki viņam, lai kas tur arī stāvētu? - es jautāju.
- Es viens neuzvarētu, pietam man vēl uz pleciem sēdi Tu, - viņš atgādināja. Skarlāns nepieveiktu viņu? Tas ir kas jauns.
- Ko mēs darīsim? - jautāju.
- Pasauksim pārejos un cīnīsimies.
- Pagaidi, ko Tu domā ar `parējos`? - es nesapratu.
- Citus vilkus. Tu ko! Tu tiešām domāji ka mēs eam tikai neliels pulciņš? Vai tad ceļu uz manām mājām neatceries? - Skarlāns atgādināja. Nu protams! Tur taču bija tik daudz vilku! Protams, es viņus todien, bāc. Vakar. Vakar es viņus neredzēju, bet dzirdēju.
- Cik daudz mēs esam? Cik daudz viņu ir? - es jautāju, domādama, kādas ir izredzes.
- Mēs neesam pārāk daudz, bet parasti pietiek lai viņus uzvarētu, - man bija pilna banka ar jautājumiem, un sekoja, laikam, pēdējais jautājums.
- Vai varu ko uzzināt?
- Piemēram?
- Precīzāk, vai Tu vari izstāstīt situāciju?
- Tev nav tik daudz jāzina.
- Kādēļ Tu tā saki? - apmulsu.
- Jo Tu neko nesapratīsi. Viss nāks ar laiku, Ella, - mēs jau bijām ļoti tālu aizskrējuši.
- Paklau, - pēc krietna klusuma mirkļa Skarlāns ierunājās, - es tevi noslēpšu kādā drošā vietā, kamēr notiks kauja, sarunāts? Bet būs noteikumi, kuri tev obligati būs jāievēro, ja vēlies dzīvot.
- Khem, labi, - nomurmināju. Nebiju pieradusi, ka mani komandē.
- Es zinu, ka tev nepatīk, kad tevi komandē, bet tas ir svarīgi, sarunāts? - Skarlāna balss izklausījās noraizējusies.
- Kā Tu to vari zināt? - izsmējīgi jautāju, lai gan patiesībā biju sabijusies. Kā viņš to varēja zināt!?
- Ai, nekas..
LIELS PALDIES jums. :)
ps. bilde, ir manis fotogrāfēta.
