Šis būs stāsts par mīlestību. Par mīlestību, kura ilgs mūžīgi...
Nav pat nozīmes kā viss sākās, vai kāpēc tas sākās, jo šobrīd Viņam šķiet, ka mīlestība ir pretīga. Tā samīda sirdi un atstāj Tevi asiņojam uz grīdas. Un ko galu galā no tā visa Tu iegūsti? Neko...kā tikai dažas brīnišķīgas atmiņas, kuras Tu nekad nevarēsi izmest no galvas, bet Viņam vairs nekad nebūs vēl viena pirmā mīlestība. Tā vienmēr būs Viņa...
Nožēlojami Viņš jutās, jo bija sajutis cik daudz uz pasaules ir sāpju, un sajutis to cik nožēlojami ir tas, ka otrs savās sāpēs neredz cita sāpes...cik nožēlojams tad viņš kļūst...nožēlojami vienaldzīgs...
Nav dienas, kad Viņš nožēlā nemocītos par visu notikušos, par to, kā ir sanācis ar Viņiem, jo tas cik ļoti Viņam pietrūkst tā visa nav aprakstāms – Viņas smarža, Viņas garša, Viņas lūpas, Viņas skūpsti, Viņas mati, Viņas balss Viņa ausīs, Viņas siltais apskāviens...Viņas smaids...Viņas acu skatiens...nekas nav mainījies, Viņš nekad nav pārstājis mīlēt Viņu vairāk par visu uz pasaules... Viņa bija, ir un būs atbilde katrai lūgšanai, ko Viņš ir lūdzis. Viņa ir dziesma, sapnis, čuksts, un neviens nezin, kā Viņš dzīvos bez Viņas turpmāk.
„Es mīlu tevi, vairāk kā tu jebkad spētu iedomāties. Es vienmēr esmu, un vienmēr mīlēšu. Tu esi, biji un būsi mana vienīgā patiesā mīlestība, kas man jebkad dzīvē bijusi, ir un būs”: Viņš nebeidza atkārtot...atkārtot savā tukšajā ķermenī...jo, lai cik ļoti Viņš vēlētos teikt, ka Viņam pietrūkst Viņas...pat ļoti...pietrūkst Viņas visur..Viņš to nevar, nevar un nedrīkst, jo Viņam un Viņai ir jāizdara tas, ko nevienam uz pasaules nenovēl, jo kas tāds ir ārprātīgi sāpīgs...neizturami sāpīgs...Viņiem jāapglabā dzīva mīlestība... Viņiem jāapglabā viss dzīvais sevī...izmest sirdi, aplauzt spārnus, nokrist uz zemes...
Cik ļoti viņš vēlotos teikt, ka: „Zini mīļā, ka ir kāds kaut kur tepat, kurš mīl Tevi vārdos neizsakāmi stipri un kaislīgi, kura sirds mūžam piederēs tikai un vienīgi Tev, kura sirdī Tavs vārds ir dziļām, nedziedināmām brūcēm iededzināts”, bet nevar...Viņš dzīvoja...dzīvoja diena, kad Viņa atkal būs, būs tepat...viena pieskāriena attālumā...lai arī zin, ka diena var nepienākt, ka tas, kas paglabāts tur arī paliek, bet Viņš dzīvos šai diena, lai laimīgs mirtu Viņai blakus...
Beigas? Nē...Vinš teiktu..
