bez nosaukuma.5

 

Kaut kas pēkšņi man liek mainīt manu skatiena virzienu. Es pagriežos ar muguru pret krauju. Arī šajā pusē viss ir puslīdz tumšs, bet kaut kas nav tā, kā vajag. Man nav vairs tā prieka sajūta. Mana vienīgā doma par negaisu prātā sašķobās un manā prātā sāk valdīt tāds haoss.. Jūtu, ka man lēnām, bet spēcīgi notirpst kājas un man kļūst pavisam aukstas rokas. Lai arī nesaprotu, kas par lietu, es veros tikko izvēlētajā virzienā un mani pārņem dīvainas sajūtas. Es veros jauktā koku mežā. Šis mežs ir aptuveni simts metru attālumā no manis.

Liekas, ka bez īpaša mērķa skatos vienā virzienā kaut kādas desmit minūtes, bet tad mans skatiens seko pats no sevis kaut kam. Gribot negribot acis kaut ko vēro un mani sāk pārņemt neliels uztraukums. Man nav bail. Ir tikai uztraukums, jo es nezinu, kas sekos tālāk un kāpēc, pie visiem svētajiem, es kaut kur skatos.

Līdz šim brīdim man likās, ka šajā vietā esmu viena pati. Man nelikās, ka šeit atrodas vēl kāds cilvēks, jo šo vietu es uzgāju pirms četriem gadiem un uz šejieni neved neviens ceļš, tikai dzīvnieku takas. Es sāku dzirdēt tādu kā dēļu čīkstēšanu.. Pļavas vidū. Interesanti. Nē, baisi.. Mans acu skatiens apstājās vairāk uz labo pusi, kur tuvojās meža mala. Lietus jau bija mitējies un zibeņošana arī. Bija dzirdams tikai tālumā dārdošais pērkons. Mākoņi vēl staigāja man virs galvas. Es sāku skatīties šajā meža daļā.. Kaut kas tur tiešām bija un tas neizskatījās pēc kāda no meža dzīvniekiem. Tos es pārāk labi zinu. Ja nu vienīgi kāds izmukušais Černobiļas vai Fukušimas dzīvnieks, bet tas tā.. Mazam humoram, jo tas šobrīd tikai noderētu. Šis „kaut kas” sāka kļūt slikti redzams, tā jau tumšais siluets sāka izplūst un man likās, ka kāds manām kājām liek doties tieši uz šo vietu, uz kuru tik tikko skatījos. Apstāties es vienkārši fiziski nevarēju un ja godīgi, es arī negribēju.

Biju gana tuvu mežam. Sāku jau domāt, ka man nav labi ar galvu, jo tas, ko es ieraudzīju, mani pat šokēja. No attāluma, pie kraujas esot, mistiskais „kaut kas” bija vidēja cilvēka lielumā, bet uz vietas stāvošais „kaut kas” sāka rādīties aptuveni četrus līdz sešus gadus veca bērna augumā un tagad nevis tumšs, bet gan gaišs. Tomēr tas nebija bērns un arī cilvēks tas nebija. Tas tik tiešām bija gaišs, ovālveidīgs, maza cilvēkbērna auguma.. mākonis... Man sāka likties, ka šis te mani vēlas aizvest un es viņam sekoju, bet nu jau ar piecdesmit metru intervālu. Pēc nenoteikta laika es jau biju aizgājusi līdz pašai meža malai. „Kaut kas” pēkšņi pazuda un manā priekšā pavērās standarta spoku stāstu iesākuma skats.. Kā jau parastajos spoku stāstos, ir kāda veca, maza būdiņa un kādu gabalu ap to, manā gadījumā, ir garš dēļu žogs un aiz žoga ir neliels strautiņš. Manas kājas atkal gāja pašas no sevis un tieši uz šo būdu.

Biju jau tikusi līdz žogam, kad mani pārņēma sajūta, ka es krītu bezdibenī, bet es stāvu kājās. Es skatos uz šo būdiņu un tā ir pilnīgi tumša. Neizskatās, ka tajā kāds ir. Es jūtu, ka atkal sāk tirpt kājas un rokas jau atkal paliek aukstas. Es atkal dzirdu to pašu dēļu čīkstēšanu. Tagad man sāk palikt patiešām bail.. Klusums. Tagad apkārt bija tikai klusums. Nedzirdēju nevienu troksni, tikai nelielu vēja plūsmu koku galos. Klusums mani vēl vairāk biedēja un kļuva vēl tumšāks, jo laikam es jau šeit, pie jūras un meža, esmu ilgāku laiciņu. Tumsa, šis bija iemesls, kāpēc es saņēmos un devos prom no šīs dīvainās vietas tik ātri, cik vien ātri manas kājas spēja skriet. Cik zināms, šausmu filmās viss baisais notiek tumsā un kā visam pa virsu, man ir bailes no tumsas jau kopš bērnības. Šis apkopojums lika man skriet vēl ātrāk.

Pēc kāda brīža, aizelsusies un piekususi, es izskrēju jau pie savas automašīnas, kura, paldies Dievam, stāvēja neskarta asfaltēta ceļa malā, kurš ved cauri mežam. Šis ceļš drīzāk bija kā šoseja. Jā, tas ir īstais vārds! Es ātri ielecu mašīnā un devos prom no šīs vietas. Kad biju jau nokļuvusi mājās, pulkstenis rādīja jau nedaudz pāri pusnaktij, tāpēc iedzēru stipru piparmētru tēju un devos uzreiz gulēt. Aizmigt nebija viegli, tomēr es centos nedomāt par šīsdienas baiso notikumu un kaut kā galu galā es aizmigu.

Neganta skaņa mani ceļ augšā. Izslēdzu modinātāju un piecēlos augšā. Pulkstenis rāda divdesmit minūtes pāri sešiem. Lēnā garā devos uz dušu, nomazgājos un aizgāju uz virtuvi. Uztaisīju kafiju un pankūkas. Ieslēdzu datoru un sāku lasīt ziņas ziņu portālos. Protams, lielāko daļu ziņu aizņem politika, kas man tik ļoti mīļa nemaz nav.. Paskatījos laika ziņas. Pēkšņi, mani nobiedējot, sāka zvanīt telefons. Svešs numurs. Cik ātri iezvanījās, tik ātri pārstāja zvanīt. Nodomāju, ka cilvēks varbūt sajaucis numurus. Pabeidzu brokastot, ātri sataisījos un devos ceļā uz darbu.