betona eņģelis1

reiz bija kāda meitene, ko neviens nezināja, neviens par viņu nelikās ne ziņas, viņa bija viena! mājās viņu sagaidīja viņas dzērāja-māte, kas mazo meitēnu mācēja tikai sist! viņa jutās viena. skolā skolotāji likās neredzam viņas zilumus, sāpēja tas ka viņa bija viena un nemīlēta! dažkārt viņa pat vēlējās kaut nekad nebūtu dzimusi! atgriežoties mājās, viņu gaidīja māte, meitenes dzīvē nebija neviena prieka. asinis un lietus meiteni bija padarījis cietu, un aukstu, bet meitenei vel piederēja sapņi! tur viņa atgriezās vietā kur kāds viņu mīl, viņas sapņi viņa, deva spārnus, viņa vēlējās, bet nevarēja pacelties, līdz pa durvīm iebrāzās viņas dzērāja māte. viņa raudāja, bet māte tikai zvetēja rokas, kaimiņi dzirdēja, kā viņa kliedz, bet likās to nedzirdam, viņi pagrieza skaļāk savas TV kastes, no rīta meitene nepamodās! viņa pacēlās viņa nokļuva tur kur viņu mīl viņas betona eņģelis!
kāds raud ieraugot mēnesi, kāds raud zaudējot mīlu, bet neviens neraud par meiteni, neviens neraud par viņu, par viņu neviens necīnās.
uz bālas plāksnītes bija rakstīt vārds, viņas vārds, viņas datums, tādi mazi skaitļi, viņa dzīvoja tikai septiņus gadus, pie bālās plāksnītes, bija eņģelis ar paceltu meitenes seju, tā bija viņa, tagad viņa lūkojas uz pasauli, ar savām betona acīm