P.S. tas ir mana opja rakstīts darbs.
Kads
Absurds
Darbojas:
Līga – jauniete
Jānis – jauneklis
Solvita Abaltiņa – Līgas māte, salona „Gaišreģe” vadītāja
Sandra Kalnīte – Līgas krustmāte, nocenoto apģērbu veikala pārzine
Andris Birziņš – Līgas tēvs, klerks
Cindars – spēļu biznesa pilnvarotais
aina
Līga. Jānis.
LĪGA. Tu tici?
JĀNIS. Jā.
LĪGA. Es arī.
Tu esi kristīts?
JĀNIS. Es ticu mūsu dievam.
LĪGA. Kā viņu sauc?
JĀNIS. Tavā vārdā.
LĪGA. Līga?
JĀNIS. Mazliet savādāk... mīlestība.
LĪGA. Ak, jā – dievs ir mīlestība. Mācītājs tā saka.
JĀNIS. Mans mācītājs ir tava sirds. Es dzirdu sirdi zvanam.
LĪGA. Tev krūtīs tāpat skan.
JĀNIS. Zvani skandē, ka mēs svētīti viens otram.
LĪGA. Mēs svētie?
JĀNIS. Tā sanāk.
LĪGA. Janci, svētie mūsu ērā?
JĀNIS. Kāpēc ne – ir sākusies visjaunā, mana un tava ēra. Mēs mūsu ēras vienīgie svētie!
LĪGA. Brīnišķi! Par to gan nevienam ne pušplēsta vārda.
JĀNIS. Ne pušu plēsta. Kāpēc?
LĪGA. Ka nenoskauž. Kaut visi tāpat zina un runā... gaida kāzas.
JĀNIS. Tautu nedrīkst pievilt.
LĪGA. Nebūtu smalki.
JĀNIS. Darīsim, lai būtu skaisti un visādi citādi.
LĪGA. Mums jāizlemj – tautas gara tradicijās vai pie dieva vārdiem baznīcā?
JĀNIS. Baznīca - sprediķotāju tirgotava. Dievs diez vai tur iet. Ja ticam viens otram – pielūdzam viens otru.
LĪGA. Tur interesanta ceremonija, svinīga...
JĀNIS. Es tevi mīlu.
LĪGA. Tava māte mani pieņēmusi... saka: ko plivinaties kā tauriņi, ja sader – jāprecas!
JĀNIS. Tava mamma?
LĪGA. Mana nesaka neko, viņa savās lietās dziļi iekšā... viņai liekas, ka mēs vēl jauni...
JĀNIS. Te ar viņu nestrīdos – jauni un traki!
LĪGA. Lai pagaidam brīsniņu, trakums var pāriet...
JĀNIS. Kad būšu sirms, klibs pensionārs, tad lai mīļo vecenīti vedu pie altāra? Nu nē!
LĪGA. Viņa tā tik runā... vakarā vienu, no rīta pavisam ko citu... es nemaz neklausos...
JĀNIS. Tavs tēvs – viņš tev īstais?
LĪGA. Kā – vai tad tēvs var būt neīsts?
JĀNIS. Mātei un tēvam dažādi uzvārdi.
LĪGA. Māte iespītējās. Tēva Birziņš likās mazvērtīgāks, kā izcirsta birzs. Palika Abaltiņa un valkā meitas uzvārdu kā laimes talismanu. Tēvs – ka māte atkarīgā, pakļaujas modes vēsmām, kā vējrādis uz jumta grozās globālo ciklonu ietekmē. Māte – ka viņas jūtīgā dvēsele ļaujas vējiem, lai tos izbaudītu. Tēvs nebeidz atkārtot, ka katram jāstāv stingri uz savas zemes, ne jādzīvojas pa jumtiem; ka jārūpējas par kārtīgiem pamatiem. Māte ķircinās, ka tēvs ir vecmodīgs. Tēvs atkal savu – ka patstāvīgs un neatkarīgs. Es pat nesaprotu, pa kuru laiku abu strīdos varēju uzrasties es? Varbūt patiesi nemaz neesmu viņu īstā meita?
JĀNIS. Tu esi mana īstā meitene. Par tevi labākas nav un nebūs nekur uz pasaules.
LĪGA. Tevi nenobiedēju?
JĀNIS. No kā?
LĪGA. No maniem vecākiem.
JĀNIS. Nē.
LĪGA. Un tu varētu lūgt manu roku?
JĀNIS. Kaut vai tūliņ!
LĪGA. Neatliekot, nepārdomajot?
JĀNIS. Līga! Kas tur ko domāt?
LĪGA. Janci, mans mīļais drosminiek!
aina.
Solvita Abaltiņa. Sandra Kalnīte.
SOLVITA. Vai vīnu likt? Ja nu nedzer?
SANDRA. Dzer vai nedzer – lai redz, ka īpaši gaidīts. Goddevības žestam jānostrādā.
SOLVITA. Pārākā iztapība pūdē labu sēklu.
SANDRA. Gan jau dzer – izbijušais žurnālists... Pēc saietiem, palaisti pie rautu atlikām – pa sauso, ka i trauku mazgātājām nekas nepaliek.
SOLVITA. Ja viņš izņēmums?
SANDRA. Tajā profesijā izņēmumu nav. Suņa darbs. Nīkt, gaidīt aizdurvē, kad izmetīs sensāciju kaulus. Dresēti, ķert gaisā karstās ziņas... bet patiesībai čurā virsū.
Solvita. Patiesība nav universāls apģērbs, ko var uzģērbt katrs un nēsāt līdz zārkam. Un kā teikuši klasiķi – suns ir tavs labākais draugs.
SANDRA. Draugs draugam lēti pārdodas.
SOLVITA. Draudzība vieno. Ja draugs - žurnālists, viegli cels par karalieni.
SANDRA. Bet no ķēdes norāvies - saplēsīs gabalos.
SOLVITA. Iztiksim ar maizītēm – vai arī silto pasniegt?
SANDRA. Viņš vairs nav žurnālists – mūsu mērs.
SOLVITA. Mūsu labklājības mērs.
SANDRA. Psiholoģiski sltais ēdiens vairotu saskarsmes temperatūru.
SOLVITA. Nez kurā zemē, dzirdēju – ar psiholoģiju pat aklo zarnu izņem, bez narkozes un sāpēm.
SANDRA. Tev saruna par medicīnu?
SOLVITA. Neoficiāla domu apmaiņa. Iesildīšanās... par vispārīgām tēmām.
SANDRA. Tad iztiksiet ar uzkodām un kafiju.
SOLVITA. Bez sāpēm ar psiholoģisko injekciju, ka pat nesajūt... mēra kungs man jāpavedina...
SANDRA. Solvit, ko tu?!
SOLVITA. Ko tu! Jāuzvedina uz domām par sadarbību... it kā ne mana, bet viņa ierosme, nostiprināt savstarpējo uzticēšanos... Išakovs – manu panākumu mērs.
SANDRA. Vai zvaigznes mānās un kārtis pieviļ? Arī zīlēšanas salonā krīze?
SOLVITA. Gaišreģiem krīze - pļaujas laiks. Viss notiek! Klientūra nedilst, gluži otrādi, smalko vibrāciju centrs Gaišredze funkcionē.
Majonēzi, Sandriņ, neliksim! Šoreiz salātus jauksim tikai ar krējumu... paskaties, vai nav notecējis lietošanas termiņš.
Išakova kungs kontrolē pagasta saimniecisko darbību. Ja viņa ziņā esošo informāciju saskaņotu ar planētu stāvokļiem, zodiaku slepenajām sfērām.
SANDRA. Viņš likteņa līniju šifrētājai neatsverams partneris.
SOLVITA. Ja gūšu panākumus individuālajā līmenī – iegūs arī atlikusī sabiedrības daļa. Uzticoties man, likteņu lēmējai – publika pierimtu, atmaigtu. Apmierināti visi.
SANDRA. Ceri, ka Išakovs neko nenojauš, un lidos kā kode uz liesmu?
SOLVITA. Mēra amatā neviens nav pilnīgi drošs. Arī viņa zvaigžņu laiks ir likteņa anālēs rakstīts – ceru, ka to viņš saprot. Ja kritīs, vairs nepiecelsies. Sadarbība nav jaunlaulāto medus mēnesis – guvumi mijas ar zaudējumiem... kundziņam nāksies pierast, ka viņu turu īsā pavadā.
SANDRA. Uz cikiem sarunāts?
SOLVITA. Konkrēti nenolikām... iespēju robežās...
SANDRA. Andris zina?
SOLVITA. Vai viņam jāzina? Es nevedu kuluāru klačas... man jāuztur attiecības ar potenciālajiem sabiedrotajiem.
SANDRA. Vīrs var būt nepatīkami pārsteigts. Viņa mājā, bez viņa ziņas...
SOLVITA. Ar manu ziņu manā salonā.
SANDRA. Ja privātuzņēmums privātmājā...
SOLVITA. Jā, jā, Sandriņ, tas atbilst visām pastāvošajām likuma normām. Esi droša, kā dilpomēta juriste...
SANDRA. Liekas, ka nāk!
(klāt Līga)
LĪGA. Mammīt, nu gan pārsteigums... mammucīt, tu tiešām gaišredze, tu zināji, juti?
SOLVITA. Par ko tu runā?
LĪGA. Par tavām spējam.
SOLVITA. Meit, patreiz man... nav īstais laiks... ko tu gribi, neliec minēt!
LĪGA. Tu jau uzminējusi.
SOLVITA. Līga, meit, ko tad?
LĪGA. Nu, ka mēs... es un Jānis... Viņš baiļojās...
SOLVITA. Par ko?
LĪGA. Ka tu varbūt iebildīsi.
SOLVITA. Par ko?
LĪGA. Par kāzām.
SOLVITA. Kas precas?
LĪGA. Mamm, ko tu kā no Zanzibāras ieradusies! Ar Jāni! Viņš sadūšojies, ir atnācis tev lūgt manu roku.
SOLVITA. Tūliņ, tagad uz vietas?
LĪGA. Ko izliecies? Tu, tak, zināji, ka nāksim. Gaidīji, kopā ar krustmāti Sandru galdu uzklājušas.
SANDRA. Mīļmeitiņ, tas te oficiālai pasēdēšanai, ne ģimeniskai kopībai.
LĪGA. Ar vīna pudeli?
SANDRA. Jānītim jāpagaida. Redz, viesis pirmais pieteicās... rindas kārtībā...
SOLVITA. Jānītis te nāks un ies... nekur nepazudīs, ja pratīsi pieturēt.
LĪGA. Atvēli mazu, mazu brīsniņu – mamm, iedod svētību un viss!
SOLVITA. Svētību, svētību... mēs te ar galdu – tev svētību... no rosola bļodas pagrābt vai – svētība vispirms jāaktualizē.
LĪGA. Tu tikai pasaki: mīļie bērni, esiet laimīgi! Un viss! Mums vairāk neko nevajag!
SOLVITA. Nē, nē, patreiz nē... arī tēvam jābūt klāt... atliksim to lietu.
LĪGA. Mamm, kāpēc? Ja zvaigznes saka, ka mēs ar Jāni nesaderam – tad zvaigznes tev melo!
SOLVITA. Zvaigznes nemelo.
LĪGA. Ko tās saka? Māt, esi atklāta, nelaipo.
SOLVITA. Zvaigznes klusē.
LĪGA. Kad sāks runāt?
SOLVITA. Ieradīsies Išakova kungs... noslēgsim saskaņas līgumu...
SANDRA. Pienākusi īsziņa – Išakovs netiek, lūdz atvainot, pēkšņas izmaiņas darba kārtībā...
(ārā braucošas mašīnas troksnis)
SOLVITA. Kur mana mašīna?
SANDRA. Atceries, kur noliki?
SOLVITA. Kā parasti, kur vienmēr...
SANDRA. Atslēgas pie tevis?
SOLVITA. Mašīnā...
SANDRA. Kas par modi – atstāt mašīnā!
SOLVITA. Pie mājām, privātpersonas teritorijā – kas te ko drīkst ņemt?
SANDRA. Ipašuma svētums – lai nu izrādītos uzticīgs sargs. Ja nu Andris?
SOLVITA. Ko Andris?
SANDRA. Sadomājis izlaist līkumu.
SOLVITA. Ar auto?! Neticu gan...
LĪGA. Vai Jānis tagad var nākt?
SANDRA. Ja jau galds saklāts...
LĪGA. Es aicinu Jāni iekšā .
(Līga prom)
SOLVITA. Padraiskot, izpriecāt dzīvi... steidzas precēties... kopdzīve nav saldais ēdiens, kam recepti var pavārgrāmatā sameklēt.
SANDRA. Savs pavards kādreiz tāpat jāsāk kurināt.
SOLVITA. Kādreiz, bet ne tagad, uzreiz...
SANDRA. Nav nemaz zināms , uz ko Janītis spējīgs.
SOLVITA. Steigā pirkstus apdedzinās, un tad staigās nemākulībā apsviluši.
(klāt Andris Birziņš)
SOLVITA. Tu izbrauci ar mašīnu?
ANDRIS. Kam man tā?
SOLVITA. Tev nepatīk, ka turu zālienā.
ANDRIS. Zālienam nepatīk, ka to izbraukā. Ja bija saprāts pirkt limuzīnu, vajadzēja vispirms nobruģēt stāvvietu.
SOLVITA. Tu kā saimnieks...
ANDRIS. Es neesmu tavas karietes saimnieks. Eju kājām – degviela jātaupa.
SANDRA. Kājas tāpat – vēl var noderēt.
ANDRIS. Man arī tagad tās der. Kā jau esmu teicis, varu atkārtot - kustēšanās ir veselīgi sabalansēta dzīves veida pamats.
SANDRA. Ko tu sabalansē – soļošanu ar iešanu?
ANDRIS. Dziļu veselīgu miegu ar nerimtu kustību.
SANDRA. Un visa dzīves jēga?
ANDRIS. Veselība ir visdārgākā valūta.
SANDRA. Ko par to esi nopircis?
ANDRIS. Kā jau teicu, un pie tā palieku: veselība ir viss – un ja ir viss, nekas nav jāpērk.
SOLVITA. Nemiers, trauksmes tvaiki ceļas aurā...
SANDRA. Gan jau Jānis - sadūšojās, paņēma izmēģināt jauno ori.
SOLVITA. Būtu palūdzis...
SANDRA. Ilgi gaidīja, neaicinājām ienākt... nenocietās...
ANDRIS. Kam tev tāda mašīna – praktiska vajadzība nekāda. Kantoris mājās, nelaimīgie grēcinieki...
SOLVITA. Laimi alkstošie!
ANDRIS. Paši piesakās un pienāk, piebrauc. Tev mašīna – plika izrādīšanās!
SOLVITA. Ja varu atļauties – kāpēc ne? Ko ēdu, kā ģērbjos, ar ko braucu - tas raksturo manu pievienoto vērtību. Izceļ manas spējas, norāda klientūrai, kādas likmes uz tām likt.
ANDRIS. Apvārdošana tev padevusies vienmēr – kur pēkšņi uzradās gaišā tālredzība?
SOLVITA. Neparastais vienmēr uznāk negaidīti.
SANDRA. Interesanti, kā tas tev? Nē, ja nopietni - normāls cilvēks un te uzreiz vienā brīdī kā rengens redzi visiem cauri... Tev uz pleca nolaidās sargeņģelis?
SOLVITA. Pilnmēness. Pamostos vajadzības pēc, vēl tā ka pa miegam, uzgrūžos tualetes stenderei – pašķīst zili zaļi riņķi gar acīm, galva riņķu riņķiem, nez kā noturos nenožāvusies, kad pakausī atveras vāks, un caur to lūku tā totālā visuma informatīvā enerģētika gāžas smadzenēs.
ANDRIS. Tu viegli tikusi cauri.
SOLVITA. Kā viegli?
ANDRIS. Parasti pārākā varēšana uzrodas, ja trāpies zibenim pa spērienam, vai ja gadās pabūt nāves apkampienos.
SANDRA. Individuāli, individuāli – katram savs atsevišķs gadījums, dažādu faktoru sakritība.
ANDRIS. Un tu redzi vistīro patiesību visplašā amplitūdā no pagatnes līdz nākotnei, tavi pareģojumi nekļūdīgi piepildās.
SOLVITA. Ja klients tic – piepildās.
ANDRIS. Ja nenotic?
SOLVITA. Pats vainīgs. Dievs tapat sadarbojas tikai ar tiem, kas tic.
ANDRIS. Kādi šodien svētki - galds klāts?
SOLVITA. Jānītis nāks lūgt Līgas roku... tad mēs ar krustmāti... Varēsi iemalkot uz meitas laimi.
SANDRA. Kāds piebrauca.
ANDRIS. Klients uz motocikla.
(klāt Līga, Jānis)
SOLVITA. Bez prasīšanas ņemt mašīnu – nav nekāds labais tonis...
LĪGA. Mašīnu nozaga. Jancis ar motociklu dzinās pakaļ... Noķēra... aizturēja...
SOLVITA. Kur mašīna?
JĀNIS. Uz ceļa. Policija noskaidro lietas apstākļus.
SANDRA. Zaglim līdzīgā būtne aizturēta?
LĪGA. Kāpēc līdzīgā? Sākumā domājām, ka klients pie mammas, bet, fiksi iemeties mašīnā, aizspolēja – īsts zaglis.
SANDRA. Vai zaglis – to tikai tiesa var izlemt.
JĀNIS. Neticēt savām acīm?
SANDRA. Mēs dzīvojam tiesiskā valstī.
JĀNIS. Kad izsaucu policiju, grasījās bēgt, zvanījās pa telefonu. Policijai centās ieskaidrot, ka ar automašīnu nav nekādā sakarā, uz ceļa nejauši tai gadījies blakus.Žēlojās, ka es viņu vainoju zādzībā, draudēja sagādāt nepatikšanas, iegrūst tādos mēslos, no kuriem neizkārpīšos. Viņš zinot likumus un māk tos izmantot. Tad policistiem piezvanīja, viņi pārtrauca rakstīt papīrus, un palaida zagli vaļā.
ANDRIS. Vismaz personību noskaidroja?
JĀNIS. Lindurmans.
ANDRIS. Lindurmans?! Blandoņa, jau iepriekš te cēla tračus. Bēgot no soda, slapstījās kaimiņpagastā, kur par vardarbību turēts cietumā. Izbēdzis vai izlaists, skat, - atpakaļ mūsu pusē.
JĀNIS. Un atkal palaiž nagus.
LĪGA. Un tiek vaļā.
SOLVITA. Jāpateicas likteņa lēmumam, ka nav ļāvis ieskriet kokā.
SANDRA. Nez vai tādam vispār ir tiesības?
ANDRIS. Ir, ir – vispārējās cilvēktiesības noteikti.
SANDRA. Es par braukšanas tiesībām – bez tām, vai tad var sēsties pie stūres?
JĀNIS. Naivums simtajā pakapē – zaglim jūsu noteikumi...
SANDRA. Bet, re, ka palaida vaļā – demokrātiskā valstī jebkurš viedoklis ir jāciena.
SOLVITA. Ir jāmeklē kompromisi... bet, Sandriņ, aizdomīgi tomēr, kāpēc tieši es izvēleta par upuri demokrātijas slazdā?
ANDRIS. Tāpēc, ka esi ievērojama, pazīstama vārdotāja, tāpēc, ka tev ir šikākais automobīlis.
SOLVITA. Ne priekš dīkdieņiem! Viņi, viņi...
JĀNIS. Vini jāaizmēž!
SANDRA. Viņi jāiesaista dialogā!
SOLVITA. Ziņošu Išakovam!
ANDRIS. Neko nepanāksi! Ja Lindurmans tiepīgi apgalvos, ka nav bijis pie stūres, tad Jānis, vienīgais liecinieks, nekā nevar pierādīt pretējo. Viens pret vienu – kam tiesa ticēs?
LĪGA. Pēc veselā saprāta.
ANDRIS. Ir zināms, kā tiesā ar veselo saprātu.
LĪGA. Pirkstu nospiedumi.
JĀNIS. Viņš cimdus neprot uzvilkt.
ANDRIS. Blamāža! Blamāža, Solvitiņ! Vai tiešām ne zvaigzne nepamirkšķināja, ne kārtis nepačukstēja, lai šodien uzmanies – gaidāms mašīnas zaglis?
SOLVITA. Ķeza, ķeza... bez autiņa es kā bez kājām.
SANDRA. Labi vismaz, ka grāvī nav iebraucis.
JĀNIS. Stāv šķērsām pāri ceļam. Policisti izsauca evakuātoru, lai atbrīvotu brauktuvi.
SANDRA. Jānīt mīļais, aizbrauc, noskaidro, kur policija mašīnu novietojusi, izprasi, kā to var dabūt atpakaļ mājās.
LĪGA. Jāni, es ar tevi!
(Jānis, Līga prom)
ANDRIS. Cik nav runāts – neatstāj atslēgu aizdedzē. Pieslēdz mašīnu, nodrošinies pret nebūšanām. Pati vainīga, bet aizdzini jaunekli pēdas dzīt.
SANDRA. Solvitai iet uz iecirkni, blamēties nevīžībā... vēl piesies vainu, ka tīšām atstājusi atslēgas mašīnā, pati izprovocējusi zādzību, ka ar bandavnieku sapinusies, lai no apdrošinātājiem izkrāptu atlīdzības naudu. Ej tad ieskaidro, kas un kā...
SOLVITA. Pārsteidzībā piedeg putra – jānogaida. Katls beigs vārīties, atdzisīs – tad arī ķersim pēc karotēm.
ANDRIS. Ka tik nesavārās ziepes. Varēji vismaz jaunos pacienāt, ja reiz galds saklāts... mašīna pagaidītu.
SOLVITA. Taisnība apskādēta – tā nevar gaidīt. Es sūdzēšos! Iesniegšu prasību Satversmes tiesā!
ANDRIS. Kūtro tiesnešu neatkarība piesieta lielā atalgojuma stabam - juristi taisnību sver uz mantrausības svariem. Sapinušies varas mantijās, nespēj pretoties demokrātijas barbarismam.
SANDRA. Jāklauvē pie Kūtrā sirdsapziņās.
ANDRIS. Ja mantrausim tāda būtu.
SOLVITA. Saskaņošos ar Išakovu – viņš taisnības zīmols, uzticības brends.
SSANDRA. Taisnības pēc jāsaka, ka pirms Jānīša gaidījām Išakova kungu.
ANDRIS. Izčibēja?
SANDRA. Atteica, pēkšņi...
SOLVITA. Pārpratums kaut kāds... Nepārprotami viņa potenciāls imponē. Substanciālajos parametros uz manām ieceru sliedēm viņš projecējas kā pārmijnieka tēls – klikšķis, sviras pagrieziens, un vilciens aiziet pa reāliem tautsaimniecības maršrutiem ar tālākejošām sekmēm. Ceļas salona atpazīstamība, apmeklētība, paplašinās izcilību klientūra.
ANDRIS. Norāvās zelta zivtiņa. Saprata, ka apmeklējot pūšļotāju...
SANDRA. Smalko enerģiju pārvaldnieci.
ANDRIS. Saprata, ka zaudēs reālistu cieņu. Izrādīsies nevarīgs, neizlēmīgs ierēdnis, kas nevar iztikt bez citu palīdzības. Kas nespēj uzņemties atbildību par izšķirīgiem lēmumiem. Išakovam izdevīgāk, ja tu ierodies pie viņa, un tur uz kabineta dīvāna nokārtojat briestošās saskaņas potences. Dāmām uz vecumu sānsoļi kļūst aktuāli.
SOLVITA. Nerunā blēņas – nekad tevi neesmu krāpusi!
ANDRIS. Esi gan.
SOLVITA. Tev nav pierādījumu.
ANDRIS. Tu krāpies nepārtraukti.
SOLVITA. Es?! Kad, kur, ar ko?
ANDRIS. Arī politiskās prostitūtes kaifo ar bezatbildību, ar mūždien atjaunojamu nevainību. Padauzām maucība – normāls, dabisks process, nekā amorāla.
SOLVITA. Andri Birziņa kungs, - ja bez aplinkiem?
ANDRIS. Apprecēju diplomētu juristi – pēkšņi jādzīvo ar spitālīgu pesteļnieci.
SOLVITA. Hahahā... ko es tur, ja tāda ir patreizējā meteoroloģija – atklāsmēm labvēlīga atmosfēras fronte.
ANDRIS. Ģeniāls laiks – palaistuves par gaišreģēm.
SANDRA. Beidziet ecēties! Ne atklausīties.
(klāt Cindars)
CINDARS. Sveiciens jūsmājās!
ANDRIS. Sveicināts, sveicināts!
SOLVITA. Labdien, Cindariņ!
SANDRA. Tik negaidīts viesis! Ar kādiem vējiem, Cindara kungs?
CINDARS. Ar to pašu, ar to pašu aptaujas virpuli.
ANDRIS. Aptauja, aptaujas galā – vai patiesībai tuvāk esam tikuši?
CINDARS. Gan jau, gan jau...
SANDRA. Ir jāzin, ko kurš domā.
ANDRIS. Protams, ja pats savām neuzticies.
SANDRA. Kopējās drošības labā.
CINDARS. Gan jau, gan - ar kopīgiem pūliņiem. Nupat svaigs pieteikums.
SANDRA. Un par ko šoreiz nāksies izteikties?
CINDARS. Speciālisti strāda – tēmas redakciju vēl pieslīpē.
SANDRA. Un formāts?
CINDARS. Formāts?
SANDRA. Vai vajadzēs spēlēt pēc formulas jā – nē , vai būs otrais spēles variants par – pret ? Uz ko jānoskaņojas, ja nav noslēpums?
CINDARS. Formāts noformēsies atbilstoši apstrādātajam saturam. Bet lai visai sarežģīto mehānismu iekustinātu vispirms jāatrod fiskālais pamatojums.
ANDRIS. Un tev tas goda pilnais uzdevums – ubagot naudiņu.
CINDARS. Kāpēc ubagot – labprātīgi ziedojumi... no tautas... Augsti godājamais Išakova kungs ieteica prioratīvi apmeklēt visu cienījamo Solvitas Abaltiņas kundzi, uzticību pelnījušo sadarbības partneri. Jūs iecelta par ceļa zvaigzni pārējam kopumam. Jums dots labdares gods, noteikt ziedojuma likmi.
SOLVITA. Išakova starmeši joprojām staro nenovērsušies... fascinējoša tālvadības saskaņa... sabiedriskās domas pētniecībai nedrīkst žēlot.
CINDARS. Jūsu latiņas augstums sekotājiem neļaus skopoties.
SOLVITA. Vai var bezskaidras naudas formā?
CINDARS. Kā jums ērtāk. Un tā, kundze, kādu summu rakstām rēķinā?
SOLVITA. Nu cik?
CINDARS. Vispārzināms – cienījamās Abaltiņas kundzes dāsnums ir neizmērojams.
SOLVITA. Apmēram, teiksim... nu cik?
CINDARS. Parasti miljonu... divus...
SOLVITA. Un kā jums labāk patiktu?
CINDARS. Labāk – ja divi, kad divi kopā – vienmēr siltāk.
SOLVITA. Asprātis!
CINDARS. Paldies, paldies! Ierakstu rēķinā... jūs, cienījamā gaišredzība, parakstaties... šeit... Oficiāli, dokumentāli – es neubagoju.
SOLVITA. Un es nedodu kukuli.
CINDARS. Caurspīdīgi profilēts akts. Kā pārējie?
SOLVITA. Devums no visa kopuma, no mūsu nodokļu maksātāju dzimtas.
ANDRIS. Mani spēlītei nepieskaitiet. Tā ir ar vieglu roku zemē nomesta nauda.
CINDARS. Kā to ņem, kā to ņem...
ANDRIS. Tu, redzams, viegli - kā no zemes pacēlis. Ja kāds ko grib noskaidrot, lai to dara par saviem līdzekļiem. Vējagrābšļi! Es vēl savu galvu neesmu pazaudējis.
SANDRA. Pudele galdā skumst neaiztikta. Nav kas attaisa?
SOLVITA. Andri, lūdzu!
ANDRIS. Ja dāmas vēlas.
SOLVITA. Lūdzu, Cindariņ!
CINDARS. Tikai divas glāzes?
SANDRA. Labprāt saskandinātu – bet, atvainojiet, niere nerekomandē.
ANRIS. No silta alus kausa neatteiktos... ja vēl pēc pirts...
SOLVITA. Diemžēl sauna nav iekurta. Lūdzu, Cindariņ!
CINDARS. Kā noskanēja!
SOLVITA. Saskanīgi – tīrs kristāls.
CINDARS. Skaista krāsa... Jūs, atvainojiet zinātkāri, vai varat ko atklāt, arī lūkojoties dzēriena dzidrumā?
SOLVITA. O, jā... es redzu, es redzu... paredzu... individa tiesību visaptverošu misiju... Laiktelpas saskaņas centros ar mēra mēru mērī labklājības austo jostu, kuru ikvienam tiesības apjost.
CINDARS. Gadsimta ziņa. Pietiekami karsta.
SANDRA. Jāpamet skribentiem, lai uzšūmē debesmannu.
ANDRIS. Visiem tiesības, tiesības, un neviens ne par ko neatbild. Bet vispirms pienākums, pienākums un vēlreiz pienākums – tikai pēc tam tiesības, ņemt no rieciena, ko sarūpējis pienākums. Kas nav izpildījis cilvēka pienākumu, tam nedrīkst dāvināt nekādas cilvēktiesības.
SANDRA. Vai cepumiņš sadrupa... galdauts un grīda – piedodiet, ar ko lai savāc?
SOLVITA. Nāks Čepane – piekārtos.
SANDRA. Mājkalpotāja?
SOLVITA. Jā, izdarīga... ko vien vēlos – pielabo.
ANDRIS. Viņa vairāk ar muti strāda. Kad kas kārtīgi jāizdara, vari gadiem gaidīt.
SOLVITA. Neko īpašu mums nemaz nevajag.
ANDRIS. Ir cilvēka pienākums – mīlēt zemi, sentēvu iekopto zemi. Pašiem izaudzēt augļus, un kad tie ienākas, pabarot bērnus, bērnu bērnus. Un sargāt sētu no blandoņām, kas salauž sētas, sabrūk kultivētos dārzos, nolauž zarus, sarijušies negatavos ābolīšus, mokās ar pļūtīzeri, un brēkā, ka saimnieki sazvērējusies pret viņiem.
SOLVITA. Arī zaglim var būt savs viedoklis. Mums ir tiesības to uzzināt.
ANDRIS. Jūsu tiesības – politisko liekēžu uzpūstais ziepju burbulis.
SOLVITA. Lai vai kā – mītam demokrātijas zonā.
ANDRIS. Kur nesodīti uzdarbojas demokrātijas spekulanti.
SANDRA. Vai beigsit ķīvēties!
SOLVITA. Piedod, - mums debate.
SANDRA. Cilvēka klātbūtnē?
CINDARS. Paldies par visu! Man nu jāskrien kārtot...
(klāt Līga, Jānis)
JĀNIS. Izlīmētas uz stabiem, uz ēku ārdurvīm... Kā tas pieļauts?!
ANDRIS. Reklāmas nezāle nav iznīdējama.
JĀNIS. Aicina uz referendumu.
SOLVITA. Uz referendumu... kāpēc es nezinu?
SANDRA. Referendums – paskatīšos svešvārdos.... referendums uz Rrrr...
CINDARS. Es jūs informēju par aptauju.
JĀNIS. Aicina uz referendumu! Lindurmans vāc parakstus!
CINDARS. Tā pati aptauja... viedokļu maiņa... nevar liegt, jāļauj personām izteikties...
JĀNIS. Lai izsakās, ja ir ko teikt. Bet taisīt blurstiķi par pašsaprotamām lietam?
CINDARS. Ja ir ierosinājums – acīmredzot, ne visiem saprotama.
ANDRIS. Par ko ir runa?
CINDARS. Par pirmtiesībām.
ANDRIS. Kur tādas izrautas?
JĀNIS. No viduslaikiem. Dižmaņu privilēģija. Kad kalps precas, kungs ņem meitu un pirmo nakti pārguļ ar jauno sievu.
ANDRIS. Mēs vairs neesam kalpi – brīva, neatkarīga tauta.
CINDARS. Pirmtiesības iesniegtajā redakcijā deklarētas kā cilvēktiesības uz seksuālo brīvību. Vienkāršāk runājot; patlaban atrodamies bezšķiru sabiedrībā – ne apspiedēju, ne pazemoto – visi vienlīdzīgi kungi. Kungi, kā tas vēsturiski izveidojies, kungiem patīk meņģēties ar jaunavām. Pie tam ar visatļautu bezatbildību par sekām.
ANDRIS. Cindar, izrādās – tu, maita, ciniķis. Tavs Lindurmans...
CINDARS. Kāpēc mans? Viņš tik pat mans, kā tavs. Viņš mūsu – vismaz pagaidām no pagasta neizraidīts.
JĀNIS. Un jūsu Lindurmans cer, ka būs muļķi, kas uzrausies uz izmestā āķa?
CINDARS. Kungi ir politiski izglītoti.
ANDRIS. Netrūkst vazaņķu, paklīdeņu, tēvzemes nodevēju – tā varza atsauksies provokācijai, pacels un nesīs Lindurmani uz rokām kā mesiju, jo devis likumīgas tiesības seksa izpriecām svešu līgavu gultās.
CINDARS. Cilvēki ir dažādi.
JĀNIS. Tāpēc upurim jālūdz piedošanu slepkavam, ka nelaimīgi gadījies viņam ceļā?! ANDRIS. Absurds! Tas ir absurds! Kā kaut kas tāds var notikt mūsdienu pasaulē!
SOLVITA. Es zvanu Išakovam, lai pavēl kārtības dienestam, novākt cilvēcību apkaunojošos plakātus.
SANDRA. Tā ņirgāšanās, tiešām, jāizbeidz.
JĀNIS. Uz plakāta Išakovs ar Lindurmani plecs pie pleca.
SOLVITA. Ārprāts, pats nelabais tos salicis kopā!
SANDRA. Neticami – inteliģents, jauns, simpātisks...
ANDRIS. Apskaužams Apalons.
SOLVITA. Attiecību saskaņā pretimnākošs... solīja, apzvērēja...
ANDRIS. Labklājības mēram, izrādās, - solīt un zvērēt kā degunu nošņaukt.
SANDRA. Ja cilvēks salīgs, negals mūsu klimata joslā – pati mokos ar hroniskām iesnām.
JĀNIS. Ja vēl smadzenes apsaldē.
SANDRA. Cepures jāvalkā – humpalās visvisādas.
SOLVITA. Sasieties ar neģēli – jābūt iemeslam... tā paklupt...
SANDRA. Nokrita, sasitās...
SOLVITA. Bet kāpēc? Štrems, drošu gaitu...
ANDRIS. Augstie amati slideni. Nedraugi krēslus iekāro, grūstoties nejauši paklupina, un baukš – smadzeņu satricinājums, prāts pajūk.
SOLVITA. Kaut nebūtu tik ļauni. Lūdzu, augstās frekvences, centrējaties, lieciet lai atgriežas mēram iepriekšējā mēra sajūta.
SANDRA. Jāzvana ātrajiem! Kāds - jaunais numurs?
ANDRIS. Viņam savs birojs – padomdevēju, līdzjutēju netrūkst.
SANDRA. Jā, jā... bet tīkami, ja arī mēs, ja tā ka no malas, ar iejūtīgu toleranci... dots devējam atdodas.
JĀNIS. Cerat, ka tad tā banda jaunavas izvaros tolerantāk?
SOLVITA. Aizvainot, kad vēl nekas pa īsto nav nodarīts. Tik sāpīgi aizskart mēra patmīlību – kas zina, cik smalka viņa iekšējā struktūra.
ANDRIS. Ko vairs gaidi – tec izlūgties piedošanu. Tās ir sekas tavai neizdarībai.
SOLVITA. Es vainīga – pie kā?
ANDRIS. Tava vaina, ka neizzīlēji blandoņas vajadzību. Tev vajadzēja Lindurmani preventīvi pārsteigt – uzdāvināt viņam savu auto – punkts un saskaņu veicinošs faktors pagastā.
SOLVITA. Kas īsti ir šis nekauņa Lindurmans?
CINDARS. Krievvalodīgo tautas pārstāvis.
SANDRA. Krievs?
CINDARS. Nē – ēbrejs.
JĀNIS. Izskatījās pēc žīda.
CINDARS. Ne pēc ģīmja līdzības – pasē jāskatās.
JĀNIS. Kāpēc žīdam kauns būt par žīdu? Ar tautību jālepojas.
CINDARS. Protams, ja ir ar ko.
SOLVITA. Nesaprotu, kas mēru var saistīt pie tā paklīdeņa nekrieva?
ANDRIS. Vai esi izokšķerējusi, kas patiesībā ir pats mērs?
SANDRA. Runā, ka krievs.
ANDRIS. Ja tāpat krievvalodīgais barbars?
CINDARS. No drošiem avotiem neoficiāli zināms, ka Lindurmans pierunājis kaimiņapgabala priekšnieku, izlaists viņu no cietuma pret galvojumu, ka no pārrobežas vadonim pārdzīs šiku automobīli. Tas neizdodas – tad mašīnas vietā slīpētais bandīts piedāvā izgādāt likumīgi sertificētu, pavisam svaigu vienas nakts meiteni. Bez starptautiskiem skandāliem, ar referenduma garantijām.
SOLVITA. Bet Išakovs? Precējies – nav seksa badā?!
JĀNIS. Izvirtulim prieki tīk, baudīt nekad neapnīk!
CINDARS. Acīmredzot ir piesolīts daudz saldāks burkans. Paēst grib visi.
ANDRIS. Arī tu, Cindar! Zināji par saorganizēto provokāciju, un tomēr bez mazākā kauna nāci ubagot naudu netīrai šmucei.
CINDARS. Kurš darbiņš bez garozas? Es – vienkāršs beķeris. Cepu referendumus. Cik līdzekļi atļauj, cik un kādus kukulīšus pasūta. Referendumi – mana maizīte.
ANDRIS. Apkārt klimst izbadējušies jākļi, piedraud izjāt tavu māti – tu, Cindar, arī viņu projektam vāktu pabalstu?
CINDARS. Pārāk emocionāli, Andri Birziņ, ... nav politkorekti... Daudzi nesaprot – nu, kas ir māte... Māte vispārināti ir aizejošā paaudze – pagātne... Eksperti ieteic, raudzīties uz priekšu...
JĀNIS. Pagrābt no vecenes - pagātnes, kas vēl ņemams, un neatskatoties drāzties nākotnē.
CINDARS. Ja raugāmies uz māti progresīvāk, demokrātiskāk – tad individuāli subjektīvā nostāja nedrīkst nomākt vispārcilvēciskās nostādnes.
JĀNIS. Jūs pakalpiņs savas mātes izvarotājiem!
CINDARS. Par laimi, mana māte mirusi.
JĀNIS. Un tādi dirn amatos.
LĪGA. Kā viņi tajos tiek?
JĀNIS. Tāds tādu bīda.
ANDRIS. Absurds.Absurds. Uzklīdis bandīts komandē valdības korpusu!
SOLVITA. Ko dara drošības dienests? Kāpēc sargi guļ un nevar pamosties?
ANDRIS. Ir nomodā, modri kontrolē sadarbības situāciju – ja nu provokātori maksā vairāk?
JĀNIS. Tā atriebība. Lindurmans atriebjas man, ka neļāvu nozagt autiņu.
ANDRIS. Absurds jāizbeidz! Solvita, lūdzu, atprasi Cindaram naudu!
CINDARS. Aparāts iedarbināts. Kampaņa palaista vaļā. Sabiedrisko spēļu automātam nav izslēgšanas režīma. Atvainojiet, man jāatvadās.
ANDRIS. Solvita Abaltiņas kundze, mūsu nauda aiziet!
CINDARS. Nauda jau strādā.
ANDRIS. Netīrās rokās.
CINDARS. Rokas nomazgās. Reklāmas pauzē pavērojiet – demonstrē efektīvākos tīrīšanas līdzekļus.
(Cindars prom)
LĪGA. Māt, tu ļausi svešiem tēviņiem mani piegulēt?!
SOLVITA. Meit, meitiņ, nomierinies, atslabsti... vēl nekas nav zvaigžņu jumolā rakstīts...
Kā māte, es pilnīgi norobežojos no saceltās jezgas... Kā sabiedriskā darbone, tālredzes aģente... redzi, demokrātija prasa intīmos impulsus sabalansēt ar apkārstāvošo pasauli.
LĪGA. Krustmāt, krustmāmiņ?!
SANDRA. Mīļo bērniņ, mans gaišais prieks... kā krustmāte es tevi saprotu, pat ļoti labi saprotu... bet, bet... esmu pieslēgusies otrreizējo apģērbu veikalu ķēdei... piegādāto mazgājam, izgludinam un pārdodam gluži kā jaunus... svārkus , blūzītes... visiem augumiem, visiem dzimumiem...
LĪGA. Paši vairs neprotam pat kleitu pašūt? Jāstaigā Eiropas humpalās?
SANDRA. Runa nav par kleitām.
LĪGA. Par mani! Par mani, krustmāt! Tev vienaldzīgi - ka jebkuršs drīkstēs paraut un darīt ar mani ko iegribēs?!
SANDRA. Man nav vienalga... man ir nevienaldzīgi, jo, tā saucamā, humpala ir bizness, kas uztur kapitāla apgrozību. Ir savienības piedāvājums – atteiksim – mūs var nesaprast, uzskatīt par iedomīgiem... uz preču pavadzīmēm ir mans pazemības paraksts. Tu, meit, esi tu. Savukārt tirdzniecība ir spekulācija. Un spekulācija ir demokrātijas asinsrite.
SOLVITA. Jāuzlaiko, jāpielaikojas, jālūko, kā modelis izskatīsies no rietumu, no austrumu eņerģētisko bloku interešu spriedzes.
JĀNIS. Kamēr blefojat, piemērojot tērpus, klejojošais žīds lobē varmācības likumprojektu.
SANDRA. Nešķirosim pēc etniskā principa!
JĀNIS. Es nešķiroju – Dievs sašķirojis! Zem savām debesīm atvēlējis vietu frančiem, angļiem, itāļiem, spāņiem, grieķiem, mongoļiem, tatāriem, armēņiem, uzbekiem, ķīniešiem, japāņiem, indiešiem, gruzīniem, zviedriem, krieviem, leišiem, igauņiem, latviešiem, arābiem, žīdiem...
SANDRA. Nabadziņi tik pārak cietuši... tajās šausmīgajās koncentrācijas nometnēs... nesasakaitāmi gājuši bojā...
JĀNIS. Pat vairāk nekā sākotnē bijuši.
SANDRA. Es spēju to personīgi līdzpārdzīvot, atceros: bērnībā es, bāra bērns, basām kājām izdzīta sniegā un salā... brrr... mūžīgais sasalums, tā ka, tā ka... lindurmanīši tāpat dzīva radība...
JĀNIS. Un, lūdzu, neglāstīt pret spalvu! Uzmet lūpu, ja aizrāda: te ir manas mājas, žīdiņ, lūdzu necūkojies!
SOLVITA. Kultūru atšķirības saskarsmē nivelējas...
