Zvirbulis0

Viņš bija pelēkais zvirbulis, vismaz viņu par tādu uzskatīja visi apkārtējie. Arī iesauka viņam bija zvirbulis, bet tas dēļ tā, ka viņš dzīvoja virs veikaliņa, brūna diennakts veikaliņa, kuru vietējie dēvēja par zvirbuli. Dīvaini, kurš vairs tagad pateiks, vai veikaliņa iesauka ir dota Jānim, vai Jāņa iesauka dota veikaliņam.
Jānis, atšķīrās no visiem pārējiem ar to, ka prata vienmēr pateikt savas domas, aizvainojot citus, un tajā pašā laikā pazemojot sevi. Viņš nebija īpaši glīts. Viņu rotāja gari mati, kas parasti bija neķemmēti un pēc gulēšanas daļa bija sacēlušies gaisā. Bet ne jau matos bija tā vaina, viņam bija garš līks deguns, trūka daži zobi, kas bija izsisti dažos kautiņos starp viņa ienaidniekiem, viņš nebija īpaši stiprs, arī cīņas bija diezgan nevienlīdzīgas, kad divi vai viens viņu turēja, parasti pēc skolas, bet pārējie sita, tāpēc viņš bieži vien nebija uz pēdējām stundām, vai arī dažkārt pārāk ilgi uzturējās skolā. Viņš bija tievs, vienmēr nēsāja zilas džinsus kas vietām bija uzplestas, un melnu kreklu, viņam nebija īpaša stila atšķirībā no pārējiem, viņam stils nemaz neinteresēja. Viņš bija trūcīgs, dzīvoja divistabu komunālajā dzīvoklī, kopā ar māti, kura šad tad mēdza iedzert un neļāva zvirbulim naktīs mierīgi gulēt, dažreiz nāca ciemos nakts ciemiņi, tie bija dažādi bezpajumtnieki un mātes pudeļu brāļi vai māsas, kā nekā viņu dzīvoklī atradās vietējā točka un iespējams tieši tāpēc zvirbuli tā nīda. Zvirbulim bija tikai 13 gadi, bet viņš par pasauli zināja tikai to ko bija dien dienām redzējis, mātes seju katru rītu, kas bija izrotāta ar dažām rētām, kas parādījās pēc dažām dzeršanām, šad tad, patiesībā viņa domās nebija mātes, viņš dzīvoja citā pasaulē, it sevišķi tad kad atradās nakts vidū kāpņu telpā un raudāja. Tas parasti gadījās tad kad ieradās zvirbuļa mājās Raitis, augumā padevies vīrs, ar platiem pleciem, un notetovētu plecu, uz pleca bija liels ērglis, kas tāpat jau biedēja, Raitim seju klāja divas pēc naža palikušas rētas, cietuma suvenīrs.
Tieši kad Atnāca Raitis, zvirbulēns klusi un nemanāmi izšmauca pa durvīm ārā, un pavadīja atlikušo nakts daļu raudam un sapņojot par kādu tālu zemi, kur nav ne alkohols, ne narkotikas, kur visi viens otru mīl un ciena, ar skaistu princesi, un tieši šajā zemē zvirbulēns bija princis, kurš drīz precēs princesīti, tā bija zvirbulēna karaļvalsts.
Zvirbulēns baidījās no Raita, viņš nesaprata kādēļ māte viņu vispār laiž pie sevis iekšā, kā nekā parasti notika tā, ka Raitim paspruka kāda pļauka, vai dūres sitiens, vai kas cits... un tad mātes seju rotāja jauna rēta vai zilums. Šad tad gadījās arī pa kādam spērienam zvirbulēnam, Bet viņš jau bija pieradis.
Zvirbulēns sapņoja tikai aprecēt skaisto princesi, ar gaišajiem matiem un zilajām acīm. Viņš sapņoja par stalli ar vairākiem baltiem zirgiem, viņa karaļvalstī būs tikai balti zirgi, košas krāsas, zvirbulēns necieta melno krāsu, kāda viņam bija apkārt kāpņu telpā, tāpat kā aukstumu, kas nāca no klona kāpnēm. Viņa valstī visi vienmēr priecāsies.
Zvirbulēnam nebija draugu, ne tādu kas samācītu visādas muļķības, ne tādu kas iemācītu kaut ko labu.
Nevarētu teikt, ka skolā zvirbulēns slikti mācītos, bet bailes no visiem apkārtējiem neļāva pietiekami ilgi uzturēties skolā lai iepatiktos skolotājiem, lai vispār viņi iepazītu zvirbulēna spējas.
Pagāja gads, zvirbulēnam palika 14 gadu, neviens viņu neapsveica ar šo nozīmīgo notikumu, pat ne māte, vienīgā dāvana bija Raita asā pļauka, kas pārsita zvirbulēna lūpu. Laikam ejot viņa skatiens palika aizvien tukšāks un tukšāks, uz skolu viņš jau praktiski negāja, skolotāji arī neinteresējās kur zvirbulēns palicis, visiem bija vienalga.
Vienīgie brīži kad viņa skatienā kaut kas izmainījās, kaut kas uzplauka, bija brīži kad viņš sapņoja par savu karaļvalsti, un princesi ko bija izveidojis savā prātā. Tieši šajā karaļvalstī viņš nosvinēja savu 14 gadu jubileju, ar lielu torti, un daudzām kūkām un pīrādziņiem, ar dažnedažādiem dzērieniem un konfektēm. Un tad viņš vienkārši nokļuva savā zemē uz mūžu.
Patiesībā savā pasaulē viņš nonāca kad viņām palika 15, kad pirmo reizi mūžā viņš iemaldījās datoru kafejnīcā, tā uzreiz viņu pārņēma savā varā, naudu viņš pelnīja diedelējot un lasot pudeles, tā bija vienīgā dzīve ko viņš pazina, un tad nāca datoru salons viņš jau bija aizmirsis sapņus par princesi, laimes pilno karaļvalsti. Dažreiz viņš pat varēja iztikt bez ēšanas, galvenais bija dators, kaut uz pusstundiņu dators.
Naktis sapņus kāpņu telpā nomainīja domas par dažādām datoru spēlēm. Beidzot viņš ieguva arī jaunus draugus, drīzāk draugus kas viņu izmantoja, viņš iemācījās zagt.
Un tad kādu dienu stāvot uz vilciena perona, un vērojot potenciālos upurus, viņa skatiens apstājās pie kādas meitenes ar gaišiem matiem, neviļus domās uzpeldēja atmiņas par princesi. Viņš stāvēja un vēroja meiteni ar gaišajiem matiem, līdz pie viņa piegāja Saša. Viņš bija par diviem gadiem vecāks par zvirbulēnu, pāri sliedēm stāvēja Pēteris uz šuharu, zvirbulim bija tikai jāpadara melnais darbs, jāizvelk kaut kas no kabatas un jānodod Sašam. Ja draudēja briesmas, par kurām ziņotu Pēteris viņiem bija jāsadalās un jāsatiekas vienā norunātā vietā pēc tam.
Saša iebukņīja zvirbulēnu „kas i’, ko?” viņa balss bija zema un rupja, ar nelielu akcentu. „par ko domā? Ņemam to tur!” un piemiedza ar aci. Viņš norādīja uz kādu labi ģērbtu gara auguma vīrieti, kurš tobrīd smēķēja un turēja padusē iespiedis biezu ādas portfeli.
Zvirbulēns uzreiz saprata, ka te runa nav par kabatu aptīrīšanu, bet gan par portfeli. Gari nedomājot zvirbulis aizgāja vīrietim garām uz otru perona pusi, Saša atkāpās pie kāpnēm kas veda uz pazemes tuneli, prom no perona. Parasti viņi savu upuri aptīrīja kad viņš kāpa iekša vilcienā, bet šeit bija pavisam cita sistēma, zvirbulēns sāka skriet atpakaļ, paceļam gar svešinieka muguru, skriedams, ar veiklu rokas kustību zvirbulis izrāva portfeli. Tikmēr Saša lēnā garā devās lejā pa kāpnēm, nozūdot no perona.
Aiz zvirbuļa muguras atskanēja tikai sauciens, „ķeriet zagli!!!” šis sauciens lika kustēties vēl ātrāk, kāds garāmgājējs centās nostāties zvirbuļa ceļā, bet zvirbulēns ar veiklu manevru izvairījās un atradās jau uz perona kāpnēm, iespiežot rokās Sašam brūno portfeli, viņi abi noskrēja lejā uz tuneli, bet tur lejā tieši parādījās divi vīri apsardzes formās, Saša ieskrēja tieši viņiem rokās, bet zvirbulēnam paveicas, viņš spēja aizbēgt, pēc šīs dienas savus draugus viņš vairāk neredzēja, bet atmiņā bija iespiedusies tā meitene uz perona.
Kad Zvirbulim palika 17, viņš bija krasi mainījies, palicis izskatīgāks, Lielais deguns vairs tā neizcēlās kā agrāk, glīti sakopti mati, viņš bija iemācījies atrast dažādus gadījuma darbus, stroikās. Viņš bija palicis spēcīgāks, un apkārtējie sāka viņu ievērot, bet sirdī vēl joprojām sēdēja sendienu pazemojumi.
Viņš vēl joprojām mitinājās tajā pašā dzīvoklītī virs nesen slēgtā veikaliņa, viņa mamma vēl joprojām dzēra, bet Raitis bija kaut kur nozudis, pēdējais ko viņš dzirdēja bija tas, ka viņš nonācis cietumā par slepkavību. Arī datoru saloni, vairāk Zvirbuli neinteresēja, viņu interesēja vai viņš vēl kādreiz sastaps šo meiteni no perona! Mātes draugi vairs nerādījās, Zvirbulēns bija izaudzis garš un stiprs, viņš pārņēma dzīvokli savās rokās, un sāka valdīt pār savu dzīvi, patiesība viņš to darīja jau kopš 11 gadiem, kad autoavārijā nomira viņa tēvs, un māte sāka dzert. Viņš bija ļoti padevies augumā, un stiprs vīrs, vienīgi trūka viņam daži zobi. Viņš ne acu galā necieta alkoholu un par to nicināja savu māti. Kuru uztvēra tikai kā cilvēku kas dzīvo otrā istabā, ļoti sliktu cilvēku.
No zvirbulēna pagātnes bija pāri palicis tikai vairs viņa vārds, un sirds grūtums par bērnībā pieredzēto, vēl tagad viņš cenšas visu to aizmirst, un dažreiz naktīs raud.
Tieši dienā kad viņam palika 18 gadi, nomira viņa māte. Viņš skaitījās pilngadīgs, tieši tāds kāds viņš bija pirms 7 gadiem. Pa šiem gadiem, bija izmainījies viņa skatiens, tajā mājoja uguntiņa, viņā bija nemirstošs cīnītājs, kurš nekad neatkāpās. Viņš strādāja celtniecība un pelnīja pietiekami lielu naudu. Tik lielu naudu lai pārdotu dzīvokli, viņa senās atmiņas un sāpes, lai pārvāktos uz citu vietu, kur zvirbulēnu neviens nepazīst.
Reiz zvirbuliēns pastaigājās pa vecpilsētas ielām, un domāja par savu pagātni. Neviļus uzausa atmiņā blondā meitene no stacijas. Tas bija sākums ilgām un sentimentālām atmiņām par pasakām, sapņu princesēm un sapņu prinčiem, par lielām karaļvalstīm un bezgalīgu laimi.
Zvirbulēns piegāja pie kāda kroga skatloga, iekšā bija manāma jautrība, bet zvirbulim derdzās alkohols, viņš necieta neko kas saistās ar alkoholu. Viņš to ienīda.
Viņa skatienu piesaistīja kāda sieviete pie bāra letes, viņa sēdēja ar muguru pret skatlogu. Zvirbulēns izjuta nepārvaramu vēlmi viņai tuvoties, viņa bija kā magnēts, arī sieviete pagriezās pret zvirbulēnu un cieši raudzījās acīs. Tā bija tā pati meitene no stacijas.
Tas bija sākums kaut kam labam, beidzot zvirbulis bija ieguvis uzticamu draugu, ar kuru kopā viņš tagad dzīvo kaut kur Amerikā, un pavisam noteikti ir laimīgs.