local-stats-pixel

Zvaigznes bērns3

 47  2

Mans stāstiņš ;D. Ceru ka kādam patiks. Ja patiks rakstīšu turpinājumu. Man pašai vēl liekas tāds patukšs. Brīdinu: varētu būt vairākas komatu kļūdas. Rakstiet komentāros kritiku ;)).

1.Nodaļa

Vēl pēdējo reizi uzmetu skatu savai istabai un pārliecinājos, ka neko neesmu aizmirsusi. Man bija grūti braukt prom, grūti pamest šo vietu, jo šeit es biju uzaugusi - šeit es biju dzīvojusi 16 gadus. Biju pieradusi pie savas istabas, un pirmo reizi pametu šo vietu uz tik ilgu laiku.

Vasara bija bijusi silta un saulaina, kā jau katru gdu Dalasā. Tagad es braucu uz Čikāgu, kur mācīšos "Sollunas" internātskolā, netālu no Mičiganas ezera.

Pārbaudījusi savu istabu, devos lejā pa šaurajām, baltajām kāpnēm un, stiepdama savu ērto, sarkano koferi, gandrīz paklupu. Mana bagāža nebija liela. Manā garderobē pārsvarā bija tikai kaudzēm svārciņu un krāsainu krekliņu.

Man mugurā bija vieni no maniem mīļākajiem, gaiši brūnajiem svārciņiem un baltā mežģiņu, bezpiedurkņu blūzīte. Mai rudie mati bija sasieti vieglā zirgastē, kaklā karājās mammas dāvinātais amulets, bet kājās biju uzvilkusi brūnās augstpapēžu laiviņas. Pār plecu man karājās maza, brūna ādas somiņa.

Nonākusi pa trepēm, ieraudzīju savu tēti, Krisu, smērējam sev līdzi sviestmaizes kuras viņš apēdīs atpakaļceļā - braucot uz mājām. Pamanījis mani, tētis man uzmaidīja un devās pretī paņemt čemodānu. Kamēr viņš to nesa uz mašīnu es ātri steidzos uz virtuvi kur vienā no plauktiņiem atradās mana pustukšā krājkasīte. Izmakšķerēju visu atlikumu un devos ārā no mājas. Tētis mani sagaidīja tieši pie durvīm. Viņš aši ieskrēja pēc savām maizītēm un lika viņu gaidīt pie viņa 1967. gada Impala.

Kad tētis atgriezās, viņš lika man aizvērt acis. Gaidot, dzirdēju atveramies un aizveramies mašīnas durvis. Kad tētis lika acis atkal atvērt ieraudzīju viām rokās brūnu ādas portfeli. Tūlīt apkritu viņam ap kaklu un iesaucos:

"Paldies tēt", Jau sen biju vēlējusies sev portatīvo datoru

"Tas tāpēc, lai mēs varētu sazināties kamēr būsi prom." , tētis paskaidroja. Nenovaldīju asaras. Man jau tagad viņa pietrūka. Abi žigli iekāpām mašīnā. Sāka smidzināt lietus.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

tā pamaz... gaidu turpinājumu :) 

 3  0 atbildēt

Vajag vēl emotion ++++

 2  0 atbildēt

Droši raksti turpinājumu :)

Es lieku + 

Nesaprotu kapēc kāds liek -  

Nav nemaz tik viegli stāstus rakstīt

 2  0 atbildēt