Dažiem patika, tādēļ rakstu turpinājumu. ;)
2. Nodaļa.
-Vai visu paņēmi?- tēti vēlreiz pārjautāja.
-Pilnīgi noteikti- apstiprināju.
-Ja tev ko ievaigas, zvani man.- tētis nelikās mierā.
-Man viss būs labi tēt!- iesmiedamās sacīju.
Arī tētis pasmaidīja un pievērsās ceļam. Atslīgu krēslā un sagatavojos garajam braucienam. Negrasījos visu ceļu uztraukties, tādēļ uzslēdzu rādijo kādu labu staciju un ātri vien aizmigu.
Kad pamodos mašīnā smaržoja pēc kafijas. Tētis droši vien bija piestājis kādā benzīntankā vai kafeinīcā. Paņēmu sev tuvāko krūzīti un, iedzērusi karsto, smaržīgo "Starbuck" kafiju, uzreiz jutos žirktāka. Palūkojos uz tēti, viņš, smaidīdams, skatījās taisni uz priekšu un iesaucās:
-Celies un spīdi, saulīt!-
Es iesmējos un arī palūkojos ārā pa logu. Saule tuvojās rietam, debesis krāsojās ābolu krāsā, bet abās ceļa pusēs pletās šķietami bezgalīgi labības lauki gaišā sauleskrāsā. Skats bija elpu aizraujošs. Nenolaidusi no debesīm, čamdījos pēc sava "Canon" fotoaparāta, kas atradās manā brūnajā rokassomiņā. Uzņēmusi pāris bildes, noliku to atpakaļ. Nespēdama vairs aizmigt, turpināju vērot debesis.
Pēc kāda laika priekšā parādījās pilij līdzīga celtne ar neskaitāmiem tornīšiem un lodziņiem, un daudziem balkoniem - gluži kā pils. Tai apkārt bija uzcelta liela dzelzs sēta, taču tā nebija draudīga. Tuvojoties skolai, vēlreiz pārdomāju iemeslus, kuru dēļ tagad, šeit mācīšos. Viens no galvenajiem iemesliem bija tāds, ka šeit agrāk mācījās mana mamma.
Mums ar manu mammu, Mariju nebija īpaši labas attiecības. Mamma bija pametusi mūs ar tēti pēc smagas autoavārijas, kurā viņai izdevās izdzīvot. Mamma domāja, ka viņa izdzīvojusi un izveseļojusies pateicoties Dievam, tādēļ uzskatīja par savu pienākumu iestāties klosterī un kļūt par mūķeni.
Es viņu sastapu loti reti, uz baznīcu es negaju un skolā mums kristīgo mācību nemācīja. Laikam biju uz viņu apvainojusies, tāpēc necentos ar viņu sazināties. Kaut arī man nebija ne māsas, ne brāļa, toties man bija tētis.Lai gan mēs ar mammu nebijām īpaši tuvas, es vienmēr gaidīju, kad viņa atgriezīsies mājās.
Papildus tam, vēlējos tikt prom no savas vecās skolas, kur mani uzskatīja par dīvaini. Es biju klusa un man viegli padevās ignorēt visu apkārt notiekošo, bet, ja es gribēju, varēju apmeklēt visas tusiņus pēc kārtas un ballēties visu nakti.
Jo tuvāk bijām skolai, jo skaidrāk apjautu, ka šeit nemaz nebūs tik ļauni. Likās, ka es te iederēšos. Man jau tagad patika šī vieta. Kad mašīna tuvojās vārtiem, tie sāka vētries vaļā. Iebraukuši pa vārtiem, abi ar tēti vienlaicīgi, skaļi noelsāmies. Te jau izskatījās kā paradīzē. Visapkārt ziedēja puķes, pat likās ka saule spīd spožāk.
Tētis piebrauca pie vienām no skolas ieejas durvīm, un mēs reizē izkāpām no mašīnas. Tētis no bagāžnieka izcēla manu koferi, kamēr es no mašīnas aizmugurējiem sēdekļiem paņēmu brūno ādas portfeli- savu dāvanu. Mēs abi apskāvāmies. Centos novaldīt asaras.
-Ja kas, zvani man, un es tūdaļ triekšos pie tevis, saulīt!- Tētis man uzsmaidīija, iekāpa mašīnā un aizbrauca. Trīs reiz dziļi ieelpoju, saņēmos, un pagriezos pret pilij līdzīgo skolu.
Gandrīz salēcos aiz pārsteiguma. Man pretī stāvēja īsa auguma, smaidīga, tumšmataina sieviete savādā kostīmā. Sieviete ierunājās draudzīgā, apņēmīgā balsī:
-Nāciet, dodiet man savu koferi, sekojiet man, es jums parādīšu ceļu uz jūsu istabiņu.-
