Zudušais dārgums. (3. nodaļa)0

-O! Labrīt, Pārkenas jaunkundz.-tikko kā biju spērusi kāju fizikas kabinetā, mani jauki uzrunāja skolotājs Grants

-Labrīt.- es centos tikpat pieklājīgi atbildēt. Skolotājas pagriezās pret pārējiem.

-Klase, klase lūdzu klusumu.-kad murdoņa un papīrīšu svaidīšana bija pazudusi, skolotājs turpināja - Tātad, kā jau jūs daudzi zināt, musu skolai ir pievienojusies jauna skolniece. Lūdzu, iepazīstini ar sevi.- skolotājs atkal pagriezās pret mani un iedrošinoši uzsmaidīja.

-Āmm....mans vārds ir.....

-Atvainojos par kavējumu.- durvis atsprāga vaļa un pa tām ar lielu blīkšķi ienāca Lūkass. Viņš neveltīdams skatienu ne man, ne skolotājam apsēdās pašā klases stūrī, labajā pusē pie loga. Neviens viņam nepievērsa uzmanību, kas liek domāt, ka viņš bieži kavē un tad ierodas ar lielu troksni.

-Labi, turpiniet.- skolotājs nokremšļojās un atkal pievērsās man.

Es nedaudz saminstinājos un tad turpināju.- Mani sauc Keita Emīlija Pārkena.-es aši nobēru un tad uzmetu skatienu Lūkasam, viņš cieši lūkojās mani ar neneizpratnē pilnu skatienu. Nezinu kāpēc, bet puiša klātbūtne mani mūlsināja vēl vairāk.

-Keita?- Lukass ierunājās.- Tu teici, ka tevi sauc Emīlija. Vai tu man meloji?- viņš tēlotā šokā turpināja un tad atkal pasmaidīja. Tas lika maniem vaigiem iesvilties kaunā.

-Njā, nu mani jau kopš bērnības sauc otrajā vārdā, tāpēc dodu priekšroku tam.- mēģināju paskaidrot, bet likās tas Lūkasu tas uzjautrina vēl vairāk.

-Labi, Emīlij.- skolotājs turpināja uzsvērdams manu vārdu.- Un no kurienes tu esi?
Tas bija jautājums uz kuru es vismazāk vēlējos atbildēt.

-No Beverlihilsas.- es aši nobēru. Ievēroju, ka daudzu sejās parādijās neizpratne.

-Hmm...nu labi. Drīksti sēsties, Emīlij.- skolotājs Grants noteica, tādā veidā pabeigdams šo visai neveiklo iepazīšanos.

-Labi, mīļie. Šodienas tēma ir gaisma. -dzirdēju skotāju turpinam. Es gāju starp solu rindām un jutu sev pakausī duramies skatienus. Neviens nesasveicinājās, neviena iedrošinoša smaida, vai laipna galvas mājiena, visi tikai blenza uz mani tā it kā es nemaz nebūtu no šīs pasaules, it kā nemaz nebūtu parasts cilvēks. Es apsēdos pašā pēdējā solā, sienas pusē, un izņēmu no somas grāmatas. Bija gatava aizmirst par visiem šīrīta notikumiem un pievērsties fizikai.
Skolotājs Grants aizrautīgi kautko zīmēja uz tāfeles, tomēr man bija grūti saskatīt ko, jo manu uzmanību pievērsa kas cits. Es neviļus palokojos uz Lūkasu un tikpat ātri novērsos. Viņš acis nenolaizdams skatijās uz mani. Es jutu viņa skatienu urbjamies sev galvā. "Nē, neskaties, tikai neskaties" es sev atkārtoju. Es centos nepievērst viņa blenšanai uzmanību, bet tas nebija viegli. Galvā neviļus attausa šīs rīts, mana pirmā ierašanos Telluridenas vidusskolā, un mans apkaunojošais kritiens, un.....Lūkass. Pēc tam kad viņš bija palīdzējis man piecelties, visu ceļu līdz pat skolas ieejas durvīm, viņš tikai runāja par laikapstākļiem un par to cik mainīgi tie šeit ir. "Cik dīvaini" pie sevis nodomāju. Es mēģināju izmest no galvas Lūkasu un pievērsties pārējiem. Neskaitot to, ka visi uzvedās citādāk, kā biju gaidijusi, visi arī bija ģērbušies pretēji iecerēm. Lielākā daļa šis klases meitenes bija ģērbušās īsos svārciņos un pieguļošos topiņos, turpretī zēni bija devuši priekšroku apspīlētām biksēs kurās izspiedās viņu mantība. Likās, ka tikai kādu pieci bērni no klases klausās skolotājā, pārējie runājās, koķetēja, pat grāpstijās viens gar otru. "Kas šī ir par vietu?" nodomāju. Stunda vilkās mulzu lēnumā. Skolotājs Grants ik palaikam izmeta kādu joku, par kuru neviens nesmējās, bet Lūkass.....Lūkass šķiet vēroja tikai mani. Manas pārdomas iztraucēja zvans, visi kā plēsti izmetās laukā pa durvīm, un drīzvien gaiteņus atkal piepildīja troksnis. Es piecēlos un saliku savas grāmatas somā.

-Miss Beverlihilsa.- tas bija Lūkass.

-Es būtu pateicīga, ja tu mani tā nesauktu.-atbildēju

-Labi, Keita.-viņš usvērti noteica. Un jau bija nostājies pie mana galda. Es pagrābu savu somu un gribēju vienkārši pajiet viņam garām, bet viņš nostājās priekšā, aizšķērsodams man ceļu.

-Labi, piedod.- viņš smaidot teica.- Parādi savas plaukstas.- viņš sagrāba manas rokas un pavērsa ar delniem uz augšu, tā ka bija skaidri redzami mani šajā rītā gūtie nobrāzumi.

-Viss labi.- es mēģināju izraut savas plaukstas, bet viņš tās turēja pārāk cieši un nelaida vaļā.

-Nav jau nekas traks, bet tu varētu aiziet līdz māsiņai. Viņa tev nodezinficēs.- viņš klusām turpināja, nepievērsdams uzmanību maniem nožēlojamajiem mēģinājumiem atgūt savas plaukstas.

-Nē, tiešām nav vajadzības, tas ir nieks.- es neatlaidos.

-Klausi mani, Emīlij.- viņš tagad skatijās tieši man acīs, un dzīvelīgais smīniņš no viņa sejas bija pazudis, to bija nomainījos nopietns un nedaudz noraizējies skatiens. Es vairs negribēju strīdēties, tomēr viņa uzstājība sāka mani kaitināt.

-Labi, Lūkas. Es apsolu aiziet līdz māsiņai pēc nākamās stundas. Labi?- viņš pamāja ar galvu un beidzot atlaida manas rokas.

***

Kafejnīca bija pārpildīta ar cilvēkiem, bet no visām telpām kuras man šodien nācās meklēt, atrast kafejnīcu izrādijas visvieglāk. Es nebiju izsalkusi tapēc paņēmu tikai gāzētu minerālūdeni un šokolādes batoniņu. Es paskatījos apkārt meklēdama kādu tukšu galdu vai vietu kur apsēsties, tomēr viss bija pārpildīts. Es izlēmu, ka varētu iziet pasēdēt ārā, jo biezo mākoņa segu, kas bija pārklājusi debesis no rīta, nu ir nomainījusi patīkama saulīte. "Lūkasam taisnība, šeit patiesi ir mainīgi laikapstākļi"

Blakus skolas stāvlaukumam atradās neliels parks ar šūpolēm un slidkalniņiem, tomēr tajā neviens nebija, atskaitot dažus jauniešus, kuri izmantoja milzīgo slidkaliņu, kā vietu kur nemanītiem uzpīpēt. Es apsēdos uz viena no soliņiem, ar skatu pret parku, uz soliņa, kas atradās vistālāk, gandrīz pie pašas stāvlaukuma malas. Es atvēru batoniņu un nokodu mazu gabalu. Es prātoju par to-cik gan savāda ir izvērsusies šī diena. Mana šīrīta izgāšanās, un savādais svešinieks, kurš šodien ir bijis man vienīgais pazīstamais cilvēks šajā skolā, kurš nav mani pilnībā ignorējis, ko nevarētu teikt pr visiem pārējiem. Es paskatījos uz savām saskrāpētajām rokām, kuras es tā arī neaizgāju pie māsiņas nodezinficēt. "Vai Lūkas dusmotos, ja to uzzinātu?", prātoju...

-Ak mans dievs. Kāpēc šeit tik nolādēti ātri vienmēr mainās laikapstākļi?- manas pārdmas iztraucēja kāda meitene, kura pēc visa spriežot nav diezko laimīga par spožo saulīti. Meitene novilka savu ādas jaku, zem kuras bija tumši zaļš T-krekliņš un apsēdas man blakus uz soliņa. No sākuma likās, ka meitene runā pati ar sevi, bet tad visai strauji pagriezās pret mani.

-Starp citu, esmu Liza Sandersa.- meitenes sniedza man roku. Liza bija gara, blondiem gariem matiem un diezgan skaistu seju. Kopumā meitene izskatījās pēts īstas modeles.

-Emīlija Pārkena- es atbildēju un mēs sarokojāmies.

-Ak jā! Tu esi tā jauniņā, kura esot nomaukusies visas skolas priekšā.- es neko neatbildēju un Liza šķiet uzķēra, ka nevēlos to atcerēties tapēc aši mainija tematu. -Tātad, no kurienes tu esi, Emīlij?

-No...Beverlihilsas.- es nevērīgi noteicu un pagriezu galvu pret Lizu. Meitene sarauca pieri un neizpratnes pilna novērsās. Es nolēmu, ka labāk būs, ja paskaidrošu.- Man vienkārši apnika lielpilsēta, tapēc pārvācāmies uz kautko nedaudz mierīgāku.

-Skaidrs....un, kā tev šeit patīk?- meitenes jautāja.

-Šeit ir skaista daba un...

-Es nedomāju dabu, Emīlij. Es runāju par šejienes iedzīvotājiem. Nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, ka šejienieši ir īstas pakaļas.- Meitene mani pārtrauca, un viņas balī bija jaušams riebums.

-Njā, jāatdzīs, ka es biju gaidijusi ko citu...-īsti nezināju ko atbilēt, nejūtos meitenes klātbūtnē vēl tik droši, lai varētu viņai uzticēties, tapēc novērsos un nokodu gabalu no batoniņa.

-Vai esi jau ar kādu sadraudzējusies...?- Liza nerimās uzdot jautājumus.

-Nu itkā..... ar vienu puisi, kurš man no rīta palīdzēja stāvlaukumā, bet...es nezinu....viņš ir diezgan dīvais....,bet arī jauks......nu, es domāju viņš izskatās jauks....es nezinu....- es pamatīgi stostijos un šķiet vaigos iesitās sārtums.

-Nu tā. Stāsti, kas viņš ir?- meitene smaidot jautāja.

-Lūkass...

-Loids!?- Liza mani atkal pārtrauca un smaids no viņas seja bija nozudis, to bija nomainijis, kas līdzīgs žēlumam.

-Jā...-mani pārsteidz meitenes pēkšņā reakcija

-Ai, nē, Emīlij. Nejau Loids.- meitene teica žēluma pilnā balsī.- Tev nevar patikt Lods. Viņš, ptotams, ir neizsakāmi seksīgs un bagāts, bet Loids guļ ar visām. Ja vien tu negribi būt viena no viņa daudzajām, iesaku turēties no Loida pa gabalu.

-Par ko tu runā? Es netaisos gulēt ar viņu. Man viņš pat nepatīk, un vispār es nesaprotu, kas tu man tāda esi, lai man kautko aizliegtu?- es aizsvīlos dusmās.

-Nē, Emīlij. Es nebiju domājusi tev kautko mācīt vai aizliegt, es vienkārši gribu, lai tu to zinātu, pirms nēesi ar viņu ko pasākusi, un pēc tam viņš salauzis tev sirdi.- Liza taisnojās.- Piedod...- likās, ka meitene tiešām jūtas slikti.

Es piecēlos kājās gribēdama iet prom un tad ieraudzīju, kā stāvlaukumā iebrauc tante Rita.

-Labi, lai nu paliek.- es ieliku somā ūdeni un līdz pusei apēsto batoniņu.

-Tas nozīmē, ka vis kārtībā?- Liza klusi jautāja.

-Jā. Līdz rītam.- es pagriezos pret meiteni un viņai uzsmaidīju, viņa atbildēja ar to pašu. Es paņēmu savu somu un steidzos pie Ritas.

-Nu, kā gāja, vai iedraudzējies ar kādu?- Rita mani apbēra ar jautājumiem, tiko kā iekāpu mašīnā. Es nedaudz apdomājos pirm atbildēju.

-Jā....jā esmu.- es pasmaidīju un pagriezos pret logu. "Patiešām esmu.."- nodomāju...