- Mani Dzejoļi -
Uzticama drauga mīlestība
Ne katram guļot gadās,
Ar roku sūdos iebraukt.
Un beigu beigās izrādās,
Ka suns ir pamanījies
Gultā mazliet piekraut.
Tuvumā un tālumā
jo tālāk eju,
jo tālāk gribu aiziet.
jo tuvāk nāku,
jo tuvāk gribu pienākt.
bet, kad pats tālums aiz muguras,
vēlos atgriezties..
bet, kad pats tuvums degungalā,
vēlos aizbēgt..
un tā paiet dzīve - kā svārsts,
kā pulksteņa pendelis –
TIK/TAK TIK/TAK
Dari to, jo es gribu tevi!
Skūpsti mani,
vēlies mani,
mani, mani, mani,
nevienu citu.
Domā par mani,
saki man, stāsti man,
čuksti man,
jā, apņem mani šajā
rīta stundā skaistajā..
Aizrauj mani,
mani, mani, mani,
vēlies mani,
glāsti mani,
man ir labi,
tik labi,
ka spētu tevi nogalināt.
nē, nēē.. es to nespēju,
bet brīžiem nekontrolēju..
Laizi mani, skaties uz mani,
ak, ak, vai tikai tas nav pretīgi,
bet tu neapstājies,
ja kas,
es tev sitīšu, kad pietiks..
..bet nepietiek.
Lūdzu, lūdzu, ļauj vēl elpot pēdējo gaisa lāsi,
Ir tik labi, kad esmu es un tu,
es un tu.. tikai mēs..
kā viens..
Jauna diena.. labrīt saule -
tavi stari glāsta,
bet vairs nevar izkausēt manu ķermeni,
jo tas jau ir noticis.
Zied rozes un novīst ideāli
Es izzinu ļaužu dvēseles,
kā arī pats sevi,
un beigās nonāku līdz viedoklim,
Ka tas viss kaķim zem astes.
Pēc tam ieraujos sevī
Un pasaulei stāstu:
Lai kāds es arī nebūtu,
Visapkārt zied rozes,
Un kāds noteikti
Dāvās tās man..
Pāri tiltam
Tilts, kas savieno divus krastus,
tam apakšā mierīga upe plūst,
un katru dienu tas pacieš
tūkstošiem mašīnu riepu.
Atrast un saprast
Ja atrodu, ko meklēju,
tad tās nav beigas,
jo jāmeklē ir cēlonis,
kāpēc to esmu atradis..
Pasaka
Viņa bieži sapņoja par skaistu dzīvi -
tā likās kā pasaka -
nereāla un neticama..
bet, kad viņa tajā nonāca,
sirds nekļuva mierīgāka,
domas kāāķis mugurā vilka to atpakaļ,
līdz viņa aizskrēja uz turieni
no kurienes nākusi..
no savas pasaules,
kur viņu sita
un pēc tam glāstīja..
Par to, kas notika,
viņa jūsmodama stāstīja citiem,
bet rētas slēpa ar smaidu sejā..
kurš gan viņā ieklausīsies -
tā bija tikai pasaka!
Kad
Esot šeit un tagad -
Tu domā kā nekad,
Ka vislabāk zini to,
To ko nezināji tad.
No sākuma līdz galam
Tev nebūs zagt!
Bet, lai to saprastu,
Tev būs kosmosa dziļumos rakt.
Kad sasniegsi vecumu savu veco,
Tad domāsi kāātrāk, lai piedotu Dievs.
Iegriez karietē
Es saku, vēlos iedzert tēju,
bet patiesībā mīlēties.
Es saku, vēlos attīstīt,
bet patiesībā nopelnīt.
Es saku, vēlos apciemot,
bet patiesībā, saglabāt.
Es saku, vēlos aizlidot,
bet patiesībā, samīļots.
Kas tas ir,
kas tā par drāmu,
Nedomājot neparko,
Es uzlūdzu uz deju savu sapņu dāmu..
Pārdzīvojums
Centies, mēģini, dari kā vari,
izdodas - priecājies,
nē - dusmojies
uz ko?
uz sevi..
Nāc klāt, nāc tuvāk,
nāc.. un, ak cik, labi kad tu nāc.
Neskumsti.. dod roku..
jūties droši, tu neesi viens..
mīlu tevi..
Dažreiz piemini to kā nav
un tikai tava iztēle
ir uzticamais draugs..
nepievil to un neturi grožos.
Ak, asaras, mans slapjais enģelis,
sargā mani šeit un tagad,
liec rītdienu man iepazīt,
neatstāj te mani vienu..
Es veldzējos tikpat negodīgā attieksmē
cik biju saņēmis to pats.
un jūtos nelaimīgs.. negodīgs.. slimīgs..
Just vai pazust
Kad vēlos pateikt visu,
Tad nevaru pateikt neko;
Kad vēlos paklusēt un just,
Tad tik daudz vārdi rodas,
Ka jebkāda loģika sāk zust.
Sieviete
viņa zin un ievēro,
viņa iekaro,
viņa skaista,
smaržīga,
viņa mīl,
smaidīga,
nes upurus,
neapmierināta,
viņa - kā radioaktīvs saulesstars
izlaužas cauri visam,
ko mans prāts
nav spējīgs uztvert,
un beigās -
viņa nesaprot pati sevi..
Vai laimi var notēlot?
Ir ģimenes,
kas no malas
liekas - laimīgas,
bet, kad tās ir vienas -
strīdos tās ir pretīgas..
Aizmigt un pamosties
Aizmigt no bezspēka.
Pamosties nezināmā mežā,
ārpus tēvzemes -
čuska lien pār vēderu,
nedrīkst kustēties,
iedzels, vai nē?
Kā reaģēšu..
Kā paveiksies..
Aizmigt uz ielas ar pārsistu pieri,
Pamosties policijas iecirknī,
Kur ir Jūsu pase?
Es nezinu!
Aizmigt un sapņot
par draugiem, vecākiem,
siltu dzīvokli, mīkstu krēslu.
Pamosties kūtī ar dibenu sūdos,
starp uzpumpētām steroīdgovīm.
Ne es varu pieskārties, ne es varu dzirdēt..
Iespējams, ka šis ir stāsts
kā internetā var iepazīties
un tad spontāni iemīlēties,
bet varbūt šis ir abstrakts piemērs,
kā netiešs kontakts ar cilvēku var likt vilties..
Skatos fotoalbūmu
un redzu neķītru fotogrāfiju..
skaistu augumu..
nosarkušu seju..
elegantu apģērbu..
pliku vēderu..
vai frizūru izspūrušu..
izbolītas acis,
platas uzacis,
vaigu bedrītes..
Tam visam fonā -
itālija, spānija..
pieneņu pļava..
darba galds
vai mājas gulta..
Iepazīstu domu gājienu,
vārdu krājumu, proti,
lasu dienasgrāmatu,
un jūtu šo cilvēku..
Jūtu ko viņš domā,
kāds noskaņojums, ko vēlas,
cik daudz spēlējas,
cik nopietnības,
cik atklāts..
Par visu kopā
izveidoju priekšstatu
un liekas, ka šo cilvēku
es iemīlu..
