Zvanītāja bija mana,teiksim-paziņa.Draugu man te nebija.Zvanītājas vārds bija Anda.Anda bija cilvēks kam varēju uzticēties,bet viņai bija vienalga.Ja Tu pastāstītu viņai ko interesantu,tad viņa to noglabātu tādā kā neredzamā lādītē un lādīti iemestu upē,vai jūrā.Anda bija mana paziņa uzreiz kā mēs atbraucām uz šejieni,jo viņa dzīvoja netālu un bija mana vecuma meitene.Pirms negadījuma mēs bijām draudzenes,un bijām tāda kā grupiņa ar draugiem,bet pēc tā es pilnīgi ieslēdzos sevī.Es īsti nedomājot nospiedu sarkano taustiņu,lai varētu apdomāties.Es pie sevis nodomāju,ka lēkšu citureizi,kā jau vienmēr.Lēnām devos mājās aplūkojot dabas skaistumu.Daba šeit bija vienīgais kas man patika.Nonākot mājās mamma mani apbēra ar jautājumiem-Kur es biju,ko darīju u.t.t. Es neatbildēju ar neko konkrētu,vienkārši pateicu-to ko vienmēr.Es uzgāju augšā uz savu izstabu, un iekritu gultā.Man vienkārši bija apriebies ka es nekad nevarēju nolēkt.Es tur biju gājusi pārdesmit reizes,bet nekad neesmu spējīga to izdarīt.Zinot,ka tevi neviens negaida tāpat dzīvot nebija jēgas.Kāpēc es to vienkārši nevarēju izdarīt? Kāpēc? Tas nebūtu tik grūti,ja es negribētu dzīvot.Galu galā,man taču nebija dota iespēja pārliecināties vai eksistē dzīve pēc nāves...Ja tāda būtu es jau sen būtu tur.....
Tev patiks šie raksti
