Aleksas s.p.
"Fantastiskais, ģeniālais un leģendārais Markuss Džensens, iegūst vēlvienu punktu."
Artūrs pasmaidīja."Lai dzīvo leģendārais Markuss Džensens."
"Lai dzīvo leģendārais Artūrs Džensens."Markuss atkārtoja Artūra teikto.
Viņi abi uzvarā pacēla rokas.
Es nopūtos.Bija grūti noticēt, ka viņiem abiem ir 18 gadi.Labi, paskaidrojot notiekošo-Mēs spēlējām futbolu.Markuss, Artūrs, tētis sacentās pret mani un Aleksu.Un mēs zaudējām.
"Vai mums vajadzētu nodejot savu uzvaras deju?"Artūrs vaicāja Markusam.
"Nē,"es īgni ierunājos."Nē, nekādas uzvaras dejas nebūs.Es arī bez tās zinu, ka zaudējām."
Šīs spēles laikā es sapratu, ka mēs ar Aleksu uz laukuma sadarbojāmies diezgan labi.Es pat saprotu, kāpēc treneris gribēja, lai Alekss ir mūsu komandā.
Mans tētis iesmējās."Puiši, uzvelciet savus kreklus."
Viņi izskatījās muļķīgi, stāvot bez krekliem, ar dīvainām sejas izteiksmēm.
"Uzvara ir mūsu!"Artūrs iesaucās.
Markuss iespēra bumbu krūmos.Tagad viņi abi vicināja savus kreklus manā un Aleksa sejā.
"Jūs abi esat idioti."Es teicu.
"Uzvaroši idioti."Abi reizē teica, beidzot uzvelkot savus kreklus.
"Vienalga,es eju iekšā.Man ir auksti."
Kad dvīņi pirms 4 dienām atbrauca mājās, viņi iztaujāja Aleksu.Bija smieklīgi redzēt kā dvīņi viņu bombartē ar jautājumiem, bija pamanāms, ka viņš jūtas neērti.Viņiem patika jaunas vietas un jauni cilvēki.
"Vai tu negribi revanšu, Aleksa?"Artūrs jautāja.
"Lai jūs varētu šmaukties, un kliegt, ka uzvarējāt tieši man sejā?"Es skeptiski jautāju."Nē, paldies."
Artūrs iesmējās."Joprojām nogalini visu jautrību?"
"Alekss numur 2, vai tu gribi spēlēt vēlreiz?"Markuss vaicāja.
Dvīņiem likās jautri, ka mūsu vārdi ir ļoti līdzīgi.Mani viņi sauca par Aleksu numur viens, un Aleksu par,Aleksu numur divi.
Es paskatījos uz Aleksa pusi.Viņš stāvēja, sabāzis rokas kabatā, un viņam mugurā bija džemperis.Aleksa vaigi bija sārti no aukstuma, un viņa melnie mati bija izspūruši.Viņš svārstījās starp mīlīgi un apburoši.Pašlaik man bija vēlēšanās būt viņam tuvi, un izlaist savu roku caur viņa matiem.
Nolādēts, par ko es domāju?
"Protams."Alekss atbildēja.
"Es noteikti neiešu."Es teicu.
***
Es dzirdēju, ka virtuvē mamma gatavo Ziemassvētku vakariņas.Virtuvē neviens nedrīkstēja iet.Vienīgais kam viņa šajā ziņā uzticējās bija Kārlis, bet viņš vēl nebija ieradies.Kārlis bija mans brālis.
"Aleksa."Artūrs iesāka."Tu to cepuri nēsā jau četras dienas."
"Un....?"
Pateicoties Aleksam mani mati bija laima zaļā krāsā.Un man nebija iespēja atgūt to normālo krāsu līdz Jaunajam gadam.Es negribēju, lai mani brāļi redz manus matus, jo es zinu, ka viņi vislaik smietos, tāpēc es visas šīs dienas valkāju cepuri.
Artūra acu zīlītes sašaurinājās."Ko tu slēp?"
"Neko."Es ātri teicu.
Pirms es ko varēju izdarīt Artūrs man norāva cepuri.Artūra acis palika milzīgas un Markusa žoklis atkārās.Alekss pašapmierināti smīnēja.Kad viņi tika pāri šokam, viņi sāka smieties.Es izrāvu cepuri no Artūra rokas, un uzliku to galvā.
"Ko pie velna tu izdarīji ar saviem matiem?"Artūrs prasīja, kad beidza smieties.
"Es neko neizdarīju.Es norādīju uz Aleksu."Tas bija viņš!Viņš to izdarīja!"
"Amerikāņi ir forši.Veiland, tu tagad esi Alekss numur viens."Artūrs paziņoja.
"Jūs esat tik labi brāļi."Es nikni teicu."Jūs, visi esat idioti."
"Vai tu esi bēdīga, jo tagad esi otrā nevis pirmā?"Artūrs ar neīstu, bēdīgu seju vaicāja.
Es iesitu Markusam pa plecu."Beidz smieties!"
"E..es nevaru, tu izskaties....izskaties smieklīgi."Viņš teica, smejoties vēl vairāk."Mums vajadzētu tevi nofotogrāfēt."
Es dzirdēju, ka pie durvīm kāds zvana.Es piecēlos un gāju skatīties kas atnāca.Tas bija Kārlis.
)