No rīta Dārtu pamodināja mamma. Protams meitene bija neizgulējusies. Viņa šodien bija gulējusi aptuveni 2h.
-Dārtiņ,- mamma aplūkoja meitas seju –kāpēc tu izskaties tik sagurusi? Tavi riņķi zem acīm nekad nav bijuši tik lieli. Varbūt tu esi apaukstējusies?
-Nē , mamm , viss ok. Vienkārši slikti gulēju. – Dārta savā parastajā balsī aši izmeta un piecēlās kājās.
-Nu skaties tu man. – brīdinoši teica mamma – piektdien mums ir jābrauc pie vecmāmiņas un nebūtu ļoti labi ,ja tu ciemos brauktu slima.
-Viss kārtībā. Es neesmu slima un nedomāju drīzumā saslimt. Mammu , bet vai tu tagad mani lūdzu palaistu uz vannas istabu? – viņa lūdza.
-Ej, ej. Tikai tagad tur iegāja Zoja.- māte ,kā jau paši saprotiet , deva atļauju.
-Doh...Nu labi es pagaidīšu.- meitene nopūtās.
-Pēc tam nāc lejā uz brokastīm.- mamma noteica jau stāvot pie durvīm.
-Labi.- Dārta pasmaidīja mātei.
Mamma izgāja ārā no istabas.
Dārta nopūtās un viņas seja atkal ieņēma pārguruma izteiksmi. Viņai nenormāli gribējās gulēt. Tad viņa paņēma zobu birsti un zobupastu un gāja uz vannasistabu. Meitenei likās ,ka vakar redzētie attēli varētu būt nosapņoti. Bet tomēr viņa skaidri atcerējās to šausminošo sajūtu ,kad viņa redzēja to...lai arī ,kas tas būtu. Kamēr viņa to redzēja likās ,ka viņa mirst. Likās ,ka asinis tūlīt sasals un muskuļi atrofēsies. Tajā momentā viņai patiešām ļoti gribējās dzīvot. Dārta domāja ,ka tik spilgtas sajūtas nevar būt tikai sapnis tāpēc ejot pa kāpnēm atmeta šo domu. Tas bija bijis kaut kas cits. Mēnesi viņa vairs neredzēja tik spilgtu kā vakar ,bet tomēr tas bija iespiedies viņas atmiņa.
Meitene bija sasniegusi vannasistabu ,kas ,starp citu ,atradās pirmajā stāvā. Protams Zoja vēl bija tur pat. Starp viņām abām vienmēr valdīja sacensība ,jo neviena negribēja gaidīt kamēr otra pusstundu krāsojās un ieveido matus.
-Zoja ,ātrāk! – Dārta bļāva ,jo tobrīd vannas istabā darbojās fēns un savādāk Zoja viņu nedzirdētu.
Zoja izslēdza fēnu – Ko tu teici? Atvaino, es nedzirdēju. – māsa mēdījās.
-Beidz ķēmoties! Ver vaļā durvis!! – Dārta paraustīja durvju klinķi.
-Un ja nu nevēršu? – māsa joprojām ņirgājās.
-Zoja , man ir agrās stundas. Atver! –
-Un kāda man daļa gar tavām stundām? –
- C-moon ,nu vienkārši ielaid mani. –
Zoja ieslēdza fēnu. – Piedod nedzirdu! Pienāc vēlāk.-
-Zoja!!!! Zoooj...- Dārta aprāvās ,jo saprata ,ka tāpat vannasistabā netiks.
Viņa uzkāpa uz savu istabu un sāka taisīties uz skolu tāpat. Tā kā mati bija netīri , viņa tos sasēja astē. Meitenei obligāti skolā bija jānēsā skolas uniforma – melni svārki , gaiši zils krekls un pelēka veste.
-Ienīstu to ,kas izgudroja šīs riebīgās skolas formas.- viņa nodomāja.
Dārta atkal kāpa lejā pa trepēm. Viņa izgāja ārā uz ielas .Ārā laiciņš nebija nekāds jaukais. Bija diezgan apmācies ,nedaudz līņāja un pūta stiprs vējš. Viss pelēcīgais tik ļoti vilka uz snaudienu......Bet nē. Dārtai bija jātiek vismaz prom no mammas acu loka. Tā viņa gāja . Meitene bija jau pusceļā. Sāka stipri līt. Viņa palielināja tempu. Kaut kur pamalē nedaudz ducināja pērkons. Laikam būs negaiss. Dārta paralēli iešanai spaidīja telefonu , nemaz neskatoties uz ceļu. Pēkšņi viņa aiz kaut kā aizķērās un nokrita uz vēdera. Acu priekšā viss satumsa.
