local-stats-pixel

Vistumšākie noslēpumi pēdējā nodaļa.9

162 0

Nogludinu savu bēšīgo kokteiļkleitu un pieeju pie durvīm, pie kurām uzstājīgi zvana. Par pārsteigumu tur stāv Samanta ar kūkas kasti un kuplu ziedu pušķi rokās. Draudzenes smaids stiepjas līdz ausīm un viņa man metas ap kaklu.


-Ko tu šeit dari? - Apjukusi pajautāju.
-Tu cerēji, ka es neiedomāšos nekad mūžā apciemot savu draudzeni, pat ja viņa dzīvo ļooooti tālu no Rīgas? - Viņa sašutusi iesaucas un uzspiež man slapju buču uz vaiga, - Bez tam, tev taču šodien ir dzimšanas diena, es neesmu neko aizmirsusi. - Samanta piemiedz ar aci un iespiež man rokās dāvanas.


Pārgriežu acis pret grieztiem un sekoju viņai. Patiesībā es nevēlējos, lai kāds mani šeit atrastu, izņemot mammu, kurai pati pateicu savu adresi.


Kamēr leju ūdeni vāzē, dzirdu, kā Samanta sarunājas ar manu pusotru gadus veco princesi. Ūdens tecēšana traukā mijas ar Sofijas laimīgajiem spiedzieniem.


Kad esmu sakārtojusi krāšņos ziedus, vāzē dodos uz istabu, kur abas meitenes atrodu sēžam uz mīkstā paklāja. Semas acīs mirdz patiess prieks, kurš saviļņo manu sirdi.


-Viņa ir burvīga. - Samanta nočukst, padodama meitai rotaļļietu, - Es viņai atvedu sunīti. - Viņa vainīgi mani uzlūko, es tikai sakrustoju rokas uz krūtīm.


Apsēžos uz dīvāna, nespēdama noticēt, ka ir pagājis jau pusotrs gads, kad pirmo reizi satikāmies ar Sofiju Mariju. Viņa ir pati burvīgākais un jaukākais cilvēks uz pasaules. Jo viņa ir mana. Mana zeme un debesis. Mans Visums un vēl vairāk.


Jaunajā mājvietā mēs dzīvojam tikai pāris mēnešus. Es nolēmu, ka šādi būs daudz labāk. Prom no visiem ļaunajiem pagātnes notikumiem mierā un klusumā, kur visapkārt zaļo meži un plaukst pļavas, lai gan ir vēls rudens, tāpat te ir pasakaini.


Man iezvanās telefons un identifikatorā parādās Olivera vārds. Es automātiski atvienoju un ieslēdzu klusuma režīmu. Es viņam nebiju vajadzīga pirms tam, tad kāpēc, lai tagad viņam būtu vajadzīgi divi cilvēki? Zinu, ka viņš skaitās meitas tēvs, taču būs labāk, ja viņa pagaidām nezinās par to kretīnu pilnīgi neko. Kad pienāks laiks un viņa vēlēsies Oliveru satikt, es neaizliegšu, taču pagaidām es gribu izbaudīt laiku tikai ar viņu.


-Zini, es tevi gandrīz vai neatpazinu! - Samanta iztraucē manas pārdomas, - Tavi mati!
-Jā, nolēmu kaut ko pamainīt. - Pasmaidu, izbraukdama ar roku cauri saviem ogļu melnajiem matiem, kuri ir apgriezti modernā griezumā līdz pleciem. Šādā veidā es vēlējos atbrīvoties no pagātnes, lai gan tā ik pa laikam mani vēl aizvien mēdz vajāt murgos.

Sofija ir tā, kura palīdz man tikt tam visam pāri, lai gan pati ir daļa no tās. Bet viņa ir laba. Viņa nav tāda mežone, kā viņas tēvs un Melisa. Vismaz pagaidām ne.


-Tu laikam aizbrauci, jo bija pārāk smagi to visu izturēt, vai ne? - Samanta pajautā, un es saprotu, ka ir pienācis vaļsirdīgais brīdis, taču es nevēlos nevienam skaidrot, kāpēc kaut kas ir noticis.
Paņemu Sofiju klēpī un noskūpstu viņas tumšo matu ērkuli. Mazā spēlējas ar Semas atvesto rotaļļietu un vāvuļo kaut ko savā valodiņā.


-Viņai patīk, paldies. - Paskatos uz draudzeni, - Tēju, kafiju? - Pieklājīgi pajautāju.
-Vīnu, ja tev ir. - Viņa iesmejas.
-Labi, būs arī vīns. - Pieceļos kājās, nosēdinot Sofiju uz dīvāna.


-Klau, man taču vēl aizvien ir tā iespēja būt par viņas krustmāti, vai ne? - Sema cerīgi iejautājas.
-Protams. Kā gan es tev varētu liegt šo iespēju? - Iesmejos, padodot draudzenei glāzi vīna.
-Nu, labi. Tomēr nestāstīsi par iemesliem, kāpēc aizbēgi. - Samanta mazliet aizvainota nosaka.
-Nav jau daudz, ko stāstīt. - Atguļos dīvānā, - Es vienkārši gribēju no visa tikt prom. No Olivera, Roberta, kā jau tu pati saprati.


-Olivers zina, ka viņam ir bērns? - Sema tieši pajautā.
-Jā, bet labāk nebūtu to zinājis. Mēs nejauši saskrējāmies parkā, viņš pamanīja vēderu un viss tapa skaidrs. Viņam tagad ir Monika, lai priecājas un rada bērnus ar viņu. - Nošņaukājos, iemalkodama lielu malku sarkanā dzēriena. Šis viss man pēkšņi sāk atgādināt laikus, kad Olivers nāca ciemos. Pastumju glāzi tālāk no sevis.


-Lorija, es nezinu, vai tā ir pareizi.. viņam taču būtu jāuzņemas atbildība. - Samanta skumji nosaka.
-Sema, lūdzu. Es nevēlos viņu redzēt savā dzīvē. Viņš sabojāja manējo, es nevēlos, lai tas notiek arī ar manas meitas dzīvi. - Asi atbildu.
-Labi, labi. Kā tev ar mammu? - Samanta veikli nomaina tēmu, un esmu viņai par to pateicīga.


-Viņa ir ārā, šobrīd dzīvo savā dzīvoklī. Viņu attaisnoja, pateicoties Roberta profesionalitātei. - Atbildu pārāk robostiski, taču šī ir kārtējā tēma, par kuru nevēlos runāt.

Mamma ir ļoti mainījusies un, šķiet, ka uz labo pusi. Viņas tēls vairs nav mākslīgs un uzspīlēts, mati ir nokrāsoti dabīgā tonī, nav izlecoša apģērba un uzvedības. Un tāpēc es viņai došu vēl vienu iespēju paradīt sevi no gaišās puses, jo viņa ir vienīgā, kas man palikusi. Viņa ir mana mamma.


-Un Roberts? - Sema ziņkārīgi iejautājas.
-Tikai draugs. - Paraustu plecus.


Viss, kas notika uz kuģa, tur arī palika. Lai gan vīrietis tik ļoti vēlējās būt man līdzās, viņš vienmēr nestu līdzi pagātni. Viņš taču bija Melisas pirmais puisis un vienmēr viņa būtu mums līdzās, lai ko mēs darītu. Vienmēr viņš savā prātā mūs abas salīdzinātu, jo esam taču māsas.
Tāpēc es pātraucu ar viņu attiecības pilnībā. Labāk tā, nekā sevi mocīt, lai gan, protams, viņš bija jauks un gādīgs, bet Olivers tāds arī bija sākumā.


-Ja jau esi brīva, tad jau pasaule mūs gaida! - Samanta iesaucas, pievēršos sev Sofijas izbrīnītās acis, - Piedod. - Viņa atvainojas manai meitai, kura atklāj bezzobainu smaidu.
Mēs visas iesmejamies pārāk skaļi.


-Klau, kā tev ar māsu? Atradi? - Sema atkal pievēršas nopietnām tēmām.
-Nē, neatradu. Un tā pat ir labāk. Un tagad pastāsti man par sevi. - Nomainu tēmu, jo man ir apnicis runāt par savām problēmām. Melisa ir mazākais, par ko šobrīd vēlos domāt.


Samanta man sāk stāstīt par saviem pēdējā laika notikumiem, bet es nespēju klausīties. Gaisā atkal ir uzjundīta pagātne. Cilvēki, kuri mani vajā kā rēgi. Cilvēki, kurus es ienīstu.
Istabā atskan spalgs zvans, un mēs salecamies.


-Tu neteici, ka būs ciemiņi. - Samanta iepleš acis.
-Es pati to nezināju. - Apmulsusi atbildu un steidzos pie durvīm.


Manā priekšā stāv Melisa. Viņas acis ir nožēlas pilnas. Mēs kādu brīdi viena otrai lūkojamies virsū, nespēdamas bilst ne vārda. Tik daudz, kas ir piedzīvots, tik daudz muļķību sastrādāts..
-Piedod.. lūdzu piedod man. - Melisa aizsmakusi iepīstas, viņas acīs sariešas asaras.


Mēs lūkojamies viena otrai virsū un vārdi paliek karājamies gaisā. Tie ir iestrēguši un smacē mani nost. Kārtējais triks, lai paņirgātos par mani un pēc tam atkal censtos nogalināt. Viņa nav vairs mana māsa un nekad tāda nebūs.
Agrāk mēs vienmēr piedevām viena otrai šādā veidā. Bet tagad ir citādāk.


Pēdējo reizi vēl uzlūkoju Melisu un tad ar blīkšķi aizcērtu durvis ciet. Troksnis atbalsojas manā galvā un visā dzīvoklī. Cauri troksnim dzirdu Sofijas raudāšanu.
Aizslēdzu durvis un piesteidzos pie sava bērna.
Paņemu viņu pie sevis un piespiežu ciešāk klāt.
Un es saprotu, viss būs kārtībā tik ilgi, kamēr mēs būsim viena otrai.

^^^

Nu, tā! Kā redzat, ir noslēdzies vēl viens mans stāsts.

Nebūšu oriģināla un neatšķiršos no pārējiem rakstiniekiem, bet PALDIES visiem, kuri lasīja, komentēja un izteica gan labos, gan ne tik labos vārdus, jo bez kritikas nav izaugsmes! :)

Tad jau tiksimies manā nākamajā stāstā, kur savu roku centīšos iemēģināt citā žanrā, jo cik var rakstīt par neizdevušos mīlestību. :D

Labi, pārāk garš nobeigums jau ir sanācis, bet es ceru, ka izlasīji, jo man tas ir svarīgi.

Uz tikšanos. emotion

Jūsu

-S-

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 9

0/2000

Prieks, ka Lorija beidzot atbrīvosies no visas pagātnes un būs gatava jaunai dzīvei. Tagad atliek tikai cerēt, ka Melisa viņu turpmāk liks mierā. emotion 

Es arī nebūšu oriģinālā komentētāja, bet nevarēju noturēties, nepateikusi. Paldies TEV! Par šo stāstu, par iespēju sekot līdzi abu varoņu dzīves posmiem. Paldies par to, ka radīji šo brīnumu. emotion 😍

3 0 atbildēt

Biju mazliet gaidījusi savādākas beigas (pēc visām iepriekšējām daļā) bet šādi arī ir pat ļot jauki. emotion

paldies par stāstu un gaidīšu nākamo. emotion

3 1 atbildēt

Šīs ir vislabākās beigas kādas vien var būt! emotion 

Perfektas beigas, perfektam stāstam!

0 0 atbildēt

Vispirms par slikto emotion

1. Baigi uzkrītoši, ka jau trijos Tavos stāstos, kurus esmu izlasījis, faktiski atkārtojas, es teiktu, klišeja, kas izskatās apmēram šitā: ir meitene, kura nevar izvēlēties starp diviem puišiem, kuri arī šo meiteni pēc kārtas te grib, te negrib (un tā viņi visi stāsta sižetā kūļājas kā, pardon, substance pa āliņģi emotionsmi:. Es pat ne tik daudz par to, ka man šī klišeja neliekas diez ko ticama (atšķirībā no, piemēram, klišejas par meiteni manipulatori, kura groza galvu puišiem vienlaicīgi vai nu dēļ kāda materiāla izdevīguma, vai tīri just for fun - un kura gan biezā slānī ir novērojama gan fikcijā, gan reālajā dzīvē), cik par to, ka viņa atkārtojas vairākos stāstos pēc kārtas, un tas izskatās pēc tādas kā ieciklēšanās uz šādu situāciju.

2. Tad, kad tipa Melisa `sadega`, varēja viegli paredzēt, ka viņa patiesībā ir palikusi dzīva. Plus - kā var būt, ka cilvēks sadega bez pēdām, ieskaitot kaulus, bet zābaks palika? emotion Nē, nu ja Tavs mērķis bija hintot, ka Melisa ņefiga nesadega, tad jau viss ir kedā, bet ja nē - tad feils emotion

3. Nespēju diez ko noticēt, ka Dāvis palīdz Melisai viņas kvestā `atgūt Oliveru`. Puišiem nav diez ko raksturīgi palīdzēt savām draudzenēm meitenēm sameklēt vai atgūt citu puisi. Jo īpaši šajā gadījumā, kad Dāvim un Melisai ir kopīgs bekstorijs, kopīga nelaime un viņi darbojas kopā (un Melisai vispār nav diez ko daudz cilvēku, ar kuriem viņa, oficiāli būdama až 2x mirusi, varētu normāli komunicēt). Es diezgan pārliecināti teiktu, ka šādā situācijā viņi būtu diezgan satuvinājušies, varbūt ne tā, ka pavisam īsts pāris, bet, teiksim tā, Dāvja gatavību palīdzēt Melisai atrast/atgriezt bojfrendu gan es stipri apšaubu. Tas vienkārši īsti neatbilst tam, kā puiši domā un kas notiek viņu galvās emotion

4. Ja meiteņu māte pārdeva māju, tad tur vairs nav runa par jelkādiem `īrniekiem` vai `vietu ierādīšanu`. Tad principā bijušais īpašnieks izvācas, jaunie ievācas. Ok, jaunais īpašnieks, protams, var ļaut vecajiem kādās telpās turpināt dzīvot tīri aiz labas - bet tad tomēr viņš ir tas, kurš nosaka, kas un kā, un nekādi `īrnieki`.

5. To jau kaut kur norādīja kāds komentētājs un es ohotno piekrītu, ka stāsts pārlieku ciklējas uz Melisas bijušajiem, it kā Lorijai nudien savu kontaktu nebūtu.

6. Stipri apšaubu, ka Reinis patiešām būtu gatavs nakts vidū ģērbties un braukt palīdzēt meitenei, ar kuru viņam vairs īsti nekā nav.

Tagad par labo. Nemaz nerunājot par to, ka lasījās raiti un bija interesanti (un šai porcijai lietu, kam piekasīties, kopumā bija stipri mazāk, un tās bija vairāk detaļas, nekā reāli sižeta caurumi), gribu uzsvērt sekojošas lietas:

1. Stāsts par dzimtas vēsturi un skeletiem skapjos (t.i. Rūdolfa līnija) - patīkams pārsteigums. Parādīja, ka stāsts nav uzrakstīts tikai rakstīšanas pēc, ka ir piedomāts, lai sižets būtu loģisks, sakarīgs un patiešām nāktu kā kādu noslēpumu atrisinājums.

2. Es nezinu, vai tas tā ir bijis iecerēts vai nē, bet stāstam (faktiski arī iepriekšējam, es teiktu, ka te viņi ir jāskata diezgan komplektā) ir sanākusi diezgan laba un ne pārāk uzbāzīga morāle: respektīvi, tas lieliski ilustrē, cik svarīgi cilvēkiem attiecībās ir sarunāties, uzticēties un cienīt vienam otru. Jo principā, mazliet atliekot malā dažu varoņu tīri psihiskās novirzes, daudzu problēmu cēlonis šajā stāstā ir tieši tas, ka varoņi to nedara emotion Un Tu lieliski parādi (nu labi, varbūt mazliet pārspīlējot - bet tāds jau ir mākslas uzdevums), pie kā tas var novest...

3. Ja šo un iepriekšējo stāstu izlasa vienu pēc otra abus vienā dienā, tad uz šī stāsta otru pusi var novērot reālu progresu rakstniecībā, jo īpaši salīdzinot ar iepriekšējo stāstu. To ir grūti noraksturot vārdos vai objektīvi izmērīt skaitļos, bet tīri no lasītāja viedokļa man tāds iespaids radās emotion

Droši vien vēl kaut ko aizmirsu emotion atcerēšos - pierakstīšu.

0 0 atbildēt