Visu ceļu Dāvis mani ignorēja, klausoties mūziku austiņās. Esmu palikusi atkal bez jebkāda veida atbildēm, tāpēc nikni pieceļos kājās, kad autobuss beidzot ir ieripojis autoostā. Savācu savas mantas un dods uz izeju, kad Dāvis aizskar manu roku. Strauji pagriežos pret puisi, kurš beidzot ir atbrīvojies no saviem vadiem.
-Lorij, pagaidi. - Viņš ierunājas, - Tu noteikti vēlies uzzināt kaut ko par visu notikušo. - Viņš ierunājas, un es pamāju.
-Vēlos gan. - Apstiprinu viņa teikto.
-Protams, tu taču vienmēr visu vēlies zināt. Tāda jau tu esi.. - Viņš nomurmina un pieceļas kājās, pamezdams savu vietu. Kas tas tikko bija?
-Ko tas nozīmē? - Nikni izgrūžu, sekodama viņam pa pēdām.
-Lorij, es varu pateikt tikai to, ka tavs tēvs nenomira dabiskā nāvē. - Dāvis strauji pagriežas pret mani.
-Ko tu muldi? Tas ir absurds. - Gandrīz vai kliedzu viņam sejā.
-Negribi, netici, bet tas ir fakts. - Viņš apmierināti pasmīkņā.
-Kā tu to vari tik droši zināt? - Turpinu viņu iztaujāt.
-Mans brālis strādā ar līķiem, veic sekcijas, nu, tu jau saproti. Tavam tēvam nemaz nebija vēzis. - Dāvis pārliecinoši saka un tad pagriežas un ātriem soļiem pamet mani.
-Kas tad viņu nogalināja? - Aizselusies vaicāju, beidzot noķerdama Dāvja roku.
-Es tev to neteikšu. Esmu to pateicis tikai Melisai, jo viņa bija pelnījusi to zināt. - Puisis vīzdegunīgi attrauc.
-Viņš arī bija mans tētis! - Jūtu aizkaitinājuma asaras briestam kaklā, - Tev man ir jāpasaka! - Gandrīz lūdzoši saku.
-Šeit tu maldies. Tu man neesi nekas, tu biji tā, kas izjauca manas un Melisas attiecības. - Viņš brutāli nokrata manu roku no savas un aiziet. Noskatos, kā viņa stāvs ātriem soļiem ienirst pūlī.
No kabatas izvelku cigareti un to aizdedzinu, balstīdamās pret kanāla vēsajām margām.
-Kretīns.. - Pie sevis nolamājos un pētu savus apavus.
Kā tētis varēja nebūt slims? Viņš izskatījās noguris, izkāmējis, viss liecināja par viņa slimību. Dāvis noteikti ir sagudrojis pasaciņas par visu šo, lai man ieriebtu. Es esot izjaukusi viņu attiecības.. smieklīgi. Es tikai vēlējos pasargāt cilvēku, kurš man bija svarīgs.
Nejauši pieskaros kaklam, es burtiski jūtu katru Melisas pirkstu nospiedumu, kas atstāts uz mana kakla, es sajūtu viņas dusmas un naidu, bet par ko? Nodzēšu cigaretes pārpalikumu un aizmetu to prom. Smagiem soļiem dodos uz mājām.
Pagalms šķiet tukšs un pamests, uz soliņa mani vairs negaida pazīstamais Olivera augums, es netieku apbērta ar jokiem un smieklīgiem notikumiem no ikdienas. Es esmu viena. Viena savā pasaulē, jo esmu pazaudējusi visus, kuri radīja manai dzīvei kaut kādu nozīmi. Atslēdzu dzīvokļa durvis un nometu mantas, ļaudama koferim ar apslāpētu troksni nokrist uz grīdas.
Uz galda vēl stāv pustukšas vīna glāzes un tepiķi rotā gaiši rozā pleķis. Man pat šķiet, ka gaisā jūtama Olivera smarža, tāpēc atrauju vaļā visus logus, cenšoties to aizgaiņāt. Nolemju, ka man jāatbrīvojas no vīna glāzēm, tāpēc vienkārši tās ielidinu atkritumu tvertnē.
Iesēžos gultā un brīdi raugos tukšumā, nezinādama, ko īsti iesākt. Man būtu jāmeklē Rūdolfs, taču es nezinu, vai šobrīd to spēju. Galvā sēž Dāvja teiktais, un es saprotu, ka man vajadzēs kādu, kas pārbaudītu to versiju, bet man nav neviena. Aizveru acis, bet tas nav uz ilgu, jo klusuma brīdi iztraucē telefona zvans. Negribīgi pieceļos un izvelku to no somas apakšas. Marks.
-Klausos.. - Nogurušā balsī saku, iekrizdama mīkstajā gultā.
-Lorij, man ļoti žēl.. - Marka balss aizlūzt, un man šķiet, ka viņš raud.
-Kas noticis? - Ievaicājos, pieceldamās gultā sēdus.Pirmā doma ir par to, ka mammai kaut kas noticis. Sirds paātrina ritmu.
-Melisas vairs nav. - Marks tiešām raud, - Viņa sadega. - Viņš piemetina. Viss gar acīm aptumšojas. Iekšā kaut kas sāpīgi ieduras, itkā kāds man būtu izrāvis dvēseli. Itkā kāda mana ķermeņa daļa trūktu.
Un Melisa ir mirusi, beidzot!!!
