Jau trešā, cerams kādam ļoti gaidītā daļa, ir klāt.
Un lūdzu neaizmirstat par kritizēšanu, padomiem vai vismaz kaut kādu komentāru. :)
3.daļa
Tā, fočiks ir, nauda ir, telefons arī. Varu doties! Salieku visu somā, izeju no istabas un noskrienu pa kāpnēm.
-Mammu, tēti! Es iziešu pastaigāties. Atā.-paspēju vēl nokliegt un jau esmu aiz ārdurvīm. Dziļi, dziļi ieelpoju svaigo gaisu. Garāmgājējs varētu noprast, ka ilgi neesmu elpojusi un manā ķermenī ir skābekļa trūkums. Bet zināmā mērā tā arī ir.
Galamērķis ir skeitparks, kur es pafotografēšu. Man vajag bildes, ko aiznest uz fotomākslas klubu. Tur pieņem tikai tos, kuros jau var saskatīt kādu talantu.
Sākumā aiziešu uz veikalu, nopirkšu ūdeni un konfektes. Gāju pa bruģētajiem trotuāriem un domāju, kur pie velna es esmu pazaudējusi šos sešpadsmit gadus? Sēdēju mājās un cerēju, ka pie manis ne no kā, tā vienkārši atripos draugi. Jau cik gadus nebiju ne ar ko nodarbojusies, tikai gājusi uz ballītēm, kurās tā pat sēdēju malā un klausījos, cik visiem jautri. Jā, kur pie velna es biju izšķiedusi savus dzīves gadus?
Nopirkusi ūdeni, es jau biju ceļā uz skeitparku. Es gan nezināju, kur tas atrodas, bet gan gāju tur, kur rādīja deguns. Mūsu pilsētiņas daļa, kurā parasti kaut kas notiek un atrodas, nav liela, tāpēc atrast vajadzīgo parku nebūs grūti. Jā! Re kur jau ieejas vārti.
Biju pie rampām. Man šī vide bija visai neierasta un jaunieši, kuri šeit uzturas bieži, droši vien mani mēģinās izēst. Bet varbūt nē. Labi, riskēšu. Eju uzkāpt uz rampas, lai no tāda skata punkta uzņemtu pāris kadrus. Izvēlējos vienu no mazākajām, lai rāpjoties un kāpjot nenokristu un lieki sevi neapkaunotu, tas man noteikti nederēs. Kad esmu tikusi augšā, apsēžos stūrī un izvelku fotoaparātu. Noknipsēju dažus kadrus ar smukiem džekiem, kuri lec virs rampām. Jā, atzīstu, es arī sev vienu tādu gribētu. Bet gan jau kaut kad būs. Laiks rādīs. Norāpos no rampas un devos uz to, kura atradās vidū. Biju novērojusi, ka uz šīs rampas neviens neapstājas. Viņai lec pāri. Un foto ar trikiem man arī noderēs.
Biju tā aizrāvusies, ka pat nepamanīju to, ka bildes jau ir gana. Un nepamanīju arī to, ka mani vēro bars ar puišiem. Nu nevis tā, no attāluma. Viņi bija pienākuši klāt un stāvēja man aiz muguras. Kad ieraudzīju viņu, uzreiz piecēlos un jautājoši paskatījos.
-Interesanti bija skatīties, ko?-nedaudz ar niknu noti balsī jautāju. Negribēju izklausīties kā pielīdēja vai kā. Šī galu galā nav viņu teritorija, kaut arī uzturas te katru brīvu brīdi. Turklāt man patiešām nepatika doma, ka visu šo laiku vai vismaz daļu no laika, viņi ir stāvējuši man klāt un vērojuši mani pat nedomādami man kaut kādā veidā par to pavēstīt. Taču viens no viņiem izskatījās salds.
