Es agrāk dzīvoju milzīga privātmajā ar lielu darzu, labā rajonā , mani vecāki ir bija turigi tapēc par savu dzīvi nesūdzējos, Es gāju privātskolā, man ir bija daudz draugu, daudz skaistu drēbju un labs izskats. Es nekad nebiju izjutusi nabadzības garšu, vienmēr, cik vien sevi aceros man bijis viss, gan nauda, gan apģērbs, mums bija mājkalpotāja, tā kā arī kaut strādāt mājas man nav bijis vajadzības. Tomēr maniem draugiem bija tā pati situācija bagāti vecāki un skaista dzīve, mēs bijām izlutināti un egoistiski. Es nekad nebiju sapratusi, ka citiem ir problēmas, galvenā taču biju Es, vienmēr viss bija pakārtots tā, lai man būtu labi, manas lielākas problēmas bija tādas, ka frizētava bija ciet, vai arī es netikšu uz Spāniju, bet gan palieku te pat. Tomēr viss mainijās kad mana tēva firma bankrotēja. Mēs ar ģimeni pārvācāmies uz vienkāršu 3istabu dzīvokli, kas bija ļoti nepatīkami, jo bijām pieraduši pie labākiem apstākļiem, mums blakus dzīvoja kāda sieviete, kurai bija 5 bērni un problēmas ar alhakolu. Viņi-6cilvēki dzīvoja mazā 2-istabu dzīvoklī, kamēr mēs bijām īgni par šo mājvietu. Rajons kurā dzīvoju, nebija labs, vakarā patstāvīgi pie kaimiņienes ieradās policija, stāvu zemāk dzīvoja narkomāni, pie kuriem patsāvīgi notika grautiņi un iedzeršanas, Es nebiju pieradusi pie šādas dzīves, tevs man lika pamest arī privātskolu, jo tās izmaksas esot ārkartīgi dārgas, šadi pamazām arī pazaudēju savus draugus, jo mums nebija vairs par ko runāt-Es vairs nebiju Bagāta tētuka meitiņa, bet gan parasta meitene, mani vecāki man vairs nedeva daudz naudas un es vairs nevarēju atļauties iet pie manikīra, pie friziera un uz solariju, pamazām sāku ''noplukt'' tomēr bija arī viens pluss, jo es iepazinu cilvēkus, kuriem nebija svarīgi cik manā makā ir nauda, un kā es izskatos. Viņiem bija tiešām nopietnas problēmas, vecāki bezdarbnieki, viņus draud izmest no dzīvokļa, brālis ir cietumā par zagšanu, kādam ir māsa invalīde, tomēr viņi bieži saka: Tu neesi vecāku kopija, tev ir tiesības izlemt ko Tu darīsi, kad pieaugsi, ja Tavi vecāki ir alhakoliķi, tas nenozīme, ka arī Tev tādam jakļūst! Tas man patīk, pašlaik man ir 16 un es gaidu kad sasniegšu pilngadību, lai kļūtu par žurnālisti, dzīve šajā vietā pašlaik ir šausmīga, tomēr ir cilvēki, kuri man palīdz to izturēt!
PS. Šo rakstu rakstiju diezgan ilgi un pabeidzu ap pus12 naktī, jau tagad atvainojos par garumzīmem, vai ko citu.
