Virsraksts.4

Istabā bija tumšs un kluss.
Viņa gulēja gultā ar aizvērtām acīm un dzirdēja tikai savus sirds pukstus,tie sitās vienmērīgā ritmā.
Galvā bija tik daudz domu un neatbildētu jautājumu.Un tas viss bija tikai dēļ Viņa.
Viņa atcerējās visu - viņu pirmo un pēdējo tikšanos, Viņa smieklus un to kā Viņš skatījās uz Viņu, kad Viņa smējās.Pat to,kā Viņš apskāvis Viņu, meloja ,ka ies pie citām, to, kā Viņš izlikās, ka dusmojas, Viņa vienmēr tikai smējās,jo Viņam tas neizdevās diezko labi.
Un reiz pat Viņš bija teicis, ka Viņam liekas,ka Viņš Viņu būtu saticis vienalga kur,jo tas ir liktenis.Viņa Viņam atbildes vietā veltīja smaidu.
Bet vai Viņam tad bija taisnība? Un vai Viņš pats tam ticēja?
Viņa atbildes vairs neuzzinās,un varbūt arī vairs nevēlas tās uzzināt.Un tagad arī tam vairs nav jēgas,ja arī ir tad,tikai tādēļ,lai Viņas galvā būtu mazliet mazāk neatbildētu jautājumu.
Viņu attiecībās kaut kas mainījās un Viņa to juta,vai Viņš juta,to Viņa nezināja,jo atstāja Viņu tikai atmiņās.
Viņš Viņai rakstīja un tas šausmīgi Viņu tracināja,jo ar katru Viņa vēstuli, Viņai atmiņā atausa kāda skaista atmiņa par Viņiem kopā.
Viņš gribēja,lai Viņa būtu Viņa tagadnē un nākotnē,bet Viņa visu laiku Viņu atraidīja. Kāpēc? Varbūt tāpēc,jo to nevēlējās vai arī baidījās, jo jūtas ko Viņa noliedza bija ļoti spēcīgas un biedējošas.
Un tā tas turpinājās,Viņš rakstīja un Viņa turpināja Viņu atraidīt. Viņam laikam apnika,jo Viņš vairs nerakstīja,vairs nemocīja Viņu ar atmiņām,tā Viņai vismaz likās,bet atmiņas ik palaikam pašas atgriezās nesauktas un nevēlamas.