Sveiki spocēni! Tākā šis ir mans pirmais raksts, vēlos jūs nedaudz iepazīstināt ar savu vismīļāko hobiju- rakstīšanu. Nevienmēr nāk iedvesma, lai uzrakstītu, bet šodien ir tā diena, kad es uzrakstīju dzejoli, kurā ir apslēptas patiesas jūtas. Ceru, ka lasot šo dzejoli katrs no jums sapratīs to pašu galveno domu. Jau iepriekš atvainojos, ja es esmu pieļāvusi kādu kļūdu. Atļāvos šo rakstu likt pie orģinālrakstiem, jo tas ir mans orģināldarbs.
Viņš vienmēr būs mans Enģelis.
Kad ārā bija ļoti auksti,
Es zināju, ka tu salsti.
Tu gaidīji mani ārā, ziemā,
Kas, lai to zin vai es būtu atgriezies tai dienā.
Atgriezties pie tevis es vairs nespēju,
Lai arī tevi stipri mīlēju.
Tavus apskāvienus cerēju sastapt,
Mīļo smaidu nozagt.
Vai tagad tam ir kāda jēga?
Ja no manis pāri nav palikusi pat ēna.
Es tevi dzirdu un jūtu, mīļā neskumsti!
Tikai lūdzu tev vienu, manu sirdi un dvēseli neaizmirsti!
Mana dvēsele tagad ir enģeļu balsis,
Tā aceras tikai vienu- mūsu kāzu valsi.
To dejojām mēs abi roku rokā,
Līdz sirds dziļumiem mēs bijām kopā
Kā bites lielajā stropā,
Tās nepamet viena otru.
Man ir žēl, ka pametu tavu roku,
Bet tev ir jādzīvo tālāk- mana sirds,
Jo tagad tu esi man pilnīgi viss, ko nevaru neaizmirst!
(TROŅMANTINIECE)
