Viss ok, lieli baciļi bloķēja manu radošo čakru, bet pirms uzbrukuma (sabrukuma) es paspēju kaut ko uzrakstīt. Vai es turu solījumu, ka garākas nodaļas būs? Šoreiz nē. Have fun!
_____________________________________________________________________________________________________
Viktorija stāvēja atbalstījusies pret kāpņu margām vēl kādas 5 minūtes, kamēr viņai prātā bija liela dilemma. Vai iet augšā un riskēt, ka kaut kas tur notiek, lai arī viņi izskatījās dusmīgi ejot, vai palikt lejā un gaidīt, kad Teodors atgriezīsies, bet ja nu viņš par viņu aizmirst. Nē, viņa izdomāja tomēr doties augšā, taču klusām, lai neiztraucētu un nebūtu neveikli.
Otrajā stāvā kāpņu abos sānos bija gaiteņi un vairākas istabas. Vienas durvis bija mazliet pavērtas, no tām ārā plūda blāva gaisma un paceltas balsis. Viktorija, lēnām un piesardzīgi sperot soļus, piegāja tuvāk pie durvīm, un nu jau balsis palika skaidrākas.
"TEODOR, ko man bija citu darīt?" jaunas sievietes balss izmisusi kliedza uz Teo. "NE JAU TEV bija jāiet tam cauri!"
Izskanēja dobs būkšķis, tā itkā dūre tiktu triekta pret sienu, un sekoja Teodora skaļā baritona balss: "TU man NEKO neteici! TEV NEBIJA TIESĪBU!"
"Cik reizes mēs par to kliegsim viens uz otra?" meitene šņuksti lauzās cauri. "Man vēl nebija astoņpadsmit. SEPTIŅPADSMIT GADOS ES NEBIJU GATAVA BŪT MĀTE."
"Viņi atdeva bērnu bāreņu namam?" Viktorija domāja un piegāja pavisam tuvu durvīm.
"Sāra, mēs būtu tikuši galā." Teodors caur zobiem rūca. "Tu man nedevi iespēju."
"TAS NAV TAVS ĶERMENIS." Sāras balss attālinājās no Viktorijas, viņa apsēdās. "Tev būtu arī jāzina, ka mana ģimene to nepieļautu. Man bija izvēle, vai nu paturēt to, vai...vai aborts."
"KUR PALIKA MANA IZVĒLE?" Teo balss skaļums atkal uzņēma jaunus apgriezienus. "ES TEVI BŪTU ATBALSTĪJIS, JA TU MAN BŪTU PATEIKUSI. KĀDĒĻ man tas bija jāuzzina divus mēnešus vēlāk? No Rūtas!"
"TEV TAS VISPĀR NEBIJA NEKAS JĀZINA!" nu jau Sāra raudāja, viņas balss aizlūza un drebēja. "Tu domā man nesāpēja? Es raudāju, negribēju nevienam acīs rādīties, bet es zināju, ka aborts bija labākais variants."
"Nu viss." Viktorija sāka atkāpties. Viņa bija par daudz dzirdējusi, viņai tur nebija nekādas daļas, viņas uzrautais deguns tur galīgi neiederējās. Cenšoties tikpat klusi lavīties prom, kā atnāca, domājot vēl par iespējamību, ka jaunieši pēkšņi iznāks ārā, viņai sanāca pārāk smagi spert soli un uz čīkstoša dēļa. Pilnai laimei, istabā bija iestājies klusums. Pēkšņi smagi soļi strauji tuvojās durvīm. No istabas iznāca Teodors, tumsa gaitenī slēpa viņa sārtās acis, taču Viktorija tās tik un tā pamanīja.
"Es..." meitene sāka stostīties. "Es tevi meklēju."
"Ejam." Teodors piegāja pie Vikas un pamāja ar galvu uz nama durvīm. "Te ir ļoti garlaicīgi."
Abi jaunieši diezgan raitā solī devās pa kāpnēm lejā, Vika knapi tika līdzi pavadonim. Ejot ārā pa izejas durvīm, pēdējais, ko viņi dzirdēja bija Sāras kliedziens: "NEKAD NENĀC ATPAKAĻ. ES TEVI NEGRIBU VAIRS REDZĒT, TEODOR!"
Viktorijai un Teodoram izejot ārā, tieši pretī nāca Harijs ar saviem grupas biedriem. Grupas solists jau pavēra muti platā smaidā un cēla roku sveicienam, taču tas viss noplaka, kad Teodors pat virsū nepaskatījies aiztraucās viņiem garām, un aiz viņa Viktorija, kura veltīja atvainošanās acu skatienu Harijam.
Viņi ierausās Teodora rumakā un klusēja. Viktorijai padomājot, to vien viņi darīja. Braucot nebija iespējams runāt, jo puisis atskaņoja dārdošu mūziku, bet tajos brīžos, kad viņi runāja, Viktorija ir tikai uzzinājusi, kā viņu sauc, ka viņam ir jautri draugi, ak, un visu situāciju ar Sāru. Nejauši. Viņa uzmeta skatienu Teodoram, mēģinādama nolasīt viņa izjūtas tai brīdī. Lai kā mēle niezētu, viņa saprata, ka puisis par to, kas notika, nevēlas runāt. Viņa nebija radusi uzsākt sarunas ar svešiniekiem, it īpaši, kad viņos iekšā viss vārās.
"Mana mīļākā grāmata ir Brīnišķais neprāts," Viktorija pēkšņi sacīja, "ir lasītas daudz labākas grāmatas, stāsti, taču šī man ir iespiedusies atmiņā."
Teo neizpratnē palūkojās uz meiteni.
"Es neteiktu, ka man ir mīļākās puķes. Man visas šķiet vienādas. Ā, un zini, kas man visvairāk patīk no tās glupās grāmatas? Ka tas džeks viņu sauc par Dūdu." meitene neveikli iesmējās. "Un nesen es uzzināju, ka oriģināli viņš viņu sauca par Pigeon. Viņš viņu sauca par balodi. Romantiski ne?"
Teodors nebija novērsis acis no Vikas. Viņš pēkšņi takā attapās, iedarbināja mašīnu un ar smīnu jautāja: "Negribi ēst?"
Vika pasmaidīja un piekrītoši tikai pamāja ar galvu.
