Uz galda stāvēja dezinfekcijas līdzekļi un melna lupata acu aizsiešanai, kā arī vesela kaudze medicīnisko šļirču. Lustrā vāji mirdzēja sarkanas spuldzes un logus aizklāja biezi aizkari. Viņš vēroja savu spēļu istabu un jutās apmierināts ar iekārtojumu. Šodien Viņš uzzinās, vai viņu mīl pa īstam, šī diena būs bauda un māksla vienlaicīgi. Kas var būt labāks?
Bija piektdienas pievakare un Viņa zināja, ka laiks iet pie drauga. Viņa arī zināja, ka šis būs īpašs vakars. Tas jauno sievieti ieintreģēja un darīja mazliet nervozu, jaunā sieviete gultā prata daudz kā jau 21. gs. Rīgas dāmai pieklājas, bet “adatu spēle” bija kas jauns. Šovakar Viņa uzzinās, ka adatu spēle ir stāsts par komunikāciju, mīlestību, skaisto un pacietību.
Atskanēja zvans un Viņa sirds sāka sisties straujāk – te, nu, Viņa stāvēja visā savā skaistumā. Viņš palīdzēja novilkt mēteli un aicināja uz spēļu istabu, pirms tam aizsiedams viņas acis. Viņa bija laba meitene un darīja, kā lika. Tad nogulās uz dīvāna un viņas kājas tika atbalstītas pret koka malu.
Viņš novilka viņas kurpes un ar spirtu rūpīgi nomazgāja katru kājas pirkstiņu, pirms tam tos maigi noskūpstot! Tieši šīs ideālās pēdas bija tas, ko Viņš Viņā pamanīja tajā ballē. Perfektais izliekums un simetriskie pirksi abām kājām.
Viņš sasēja abas pēdas kopā un piesēja pie dīvāna malas. Tālākās sekundes bija dzirdama plastmasas iepakojuma atplēšanas skaņa. Tad cieši sagrāba mazāko pirkstiņu un sekundes laikā caurdūra spilventiņu ar tievu adatu. Viņa noraustījās, bet nečīkstēja, viņa bija stipra. Viņa zināja, ka mīlestība stāv pāri sāpēm. Uz zemes nopilēja lāse asiņu, Viņš jutās kā laimīgākais vīrietis pasaulē. Tad paņēma resnāku adatu un uzjautāja, kā Viņa jūtas.
“Man sāp”,
“Bet es zinu, ka esi stipra!”
Sekoja dūriens otrā pirkstā, Viņa klusi iekliedzās, Viņas acu kaktiņus pildīja asaras, bet Viņa zināja, ka ir jābūt stiprai, ir jāiztur.
“Tu ar laiku pieradīsi, mana saule, elpo dziļi!”
Kad visu piecus pirkstus rotāja adatas, viņš tos bildēja un nebeidza jūsmoties par skaistumu.
Tad adatas tika izvilktas pa vienai, procesa laikā Viņa paģība. Viņš pielika ožamā spirta pudelīti pie viņas mazā deguntiņa, cēla no ģīboņa mīļoto meiteni.
“Piedot, ka esmu vāja,” atskanēja padevīga balss.
“Nekas, es Tevi trenēju, mana laime!”
Pēc adatu spēles sesijas kāja sāpēja un katrs solis lika saviebties Viņas jaunajai, skaistajai sejai. Viņš Viņu paņēma klēpī, nonesa pa kāpnēm, aiznesa līdz mašīnai un tajā ielika. Tad uznesa līdz Viņas dzīvoklim. Pie durvīm bija laiks šķirties, viņi skūpstījās kā vēl nekad, tā bija patiesa mīla. Viņa raudāja no sāpēm un raudāja no laimes. Viņš raudāja tikai no laimes un mazliet no tā, ka Viņai tik ļoti sāpēja Viņa dēļ….
