Smagas, baltas sniegpārslas kā svina kristāli ar sešām šķautnēm triecas pret zemi, izskatās, ka pat ar nodomu cenšoties to ievainot. Tas neizdodas. Zeme ir sasalusi. Vairākas šķautnes lūzt, bet tas nekas. To neviens nepamanīs. Zeme nejūt. Arī pārslas nē. Drīz vien salauztā pārsla ir tikvien kā rasas piliens, bez lūzuma pēdām. Dīvaini? Nē, jo ir vasara.
Viņa iekāpj agrā rīta rasā. Vēl ir tumšs, bet aiz krēslas ir paslēpusies nojausma par rītu. Saule sāk zīmēt koku un pļavas nezāļu ēnas. Ir diezgan vēsi, vējš izskien cauri viņas matiem un kaut kur pazūd, viņa notrīc.
Autobuss aiztraucas tālāk, pilsētas skaņas atdzīvojas, viņa atver acis un atceras, ka jāveic vēl trīs kvartālu garais ceļš gar Mančestras cietumu, ielu, kur parasti stāv priekameitas. Tam taču bija jābūt pavisam savādāk. Pie kurpes ir pielipis kožļenes gabaliņš, papēži kurpēm nodeldēti. Nu kad viņa beidzot no tā visa aizmuks. Jau ceturtdaļgadsimts ir nodzīvots, bet joprojām nav nekādas nojausmas par mērķiem. Laikam jau jāmīl, lai tādi būtu, bet vai tad viņa nemīl? Viņa bez viņa nevarētu, tomēr tas viss ir kā testerītis no veikala plaukta, jau palietots, rada tikai nojausmu par jaunas preces kvalitāti, bet kā lai tiek pie tās preces, neiztērējot visu līdzekļus uzreiz un nepataisot sevi par vēl nabagāku, kā līdz šim. Droši vien daudzi teiks, ka tad ir jāvēlas atdot visu. Jā kaut ko tādu arī viņa pati bija reiz teikusi vīram, bet tikai tagad to pati aptvērusi. Cik muļķīigi. Šis atklājums gandrīz vai nogāž gar zemi un viņa krīt..
Liesma uzraujas no gultas, pa pieri tek sviedru lāsīte. Viņa paskatās uz laulātā drauga neapmierināto sejas izteiksmi un mēģina uzminēt, par ko sapņo viņš. Droši vien kārtējo reizi par savu darbu. Nolādēts, viņam ir kaisle pret visu, tikai ne pret Liesmu. Ja tā turpināsies, Didzim parādīsies arī cita sieviete. Viņa atceras, ka diena ir sākusies un viņa atkal var sākt justies nožēlojami. Liesma pasmaida pati par savu ironiju un cenšas atrast spēku nedomāt par to, ka šī nedomāšana, novedīs visu vēl tālāk un tamdēļ, par to arī labāk nedomāt un nerunāt.
-----------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Ciparnīcai nav līdzjūtības sajūtas, viņai jau nav jāsteidzas, tā nekad nesaprot, kad Liesmai neatliek laika, rādītāji griežas neaptverami ātri. Viņa atceras kaut ko par relativitātes teoriju un iemalko vēl vienu kafijas malku. Pulkstenis nav pat no vietas pakustējies. Viņa noliek pie malas visas darba lietas, paņem baltu papīra lapu un mēģina sadalīt dzīves prioritātes. Nesanāk. Viss liekas vienlīdz svarīgs. Viņa nav pieradusi iegūt tikai kaut ko vienu, bet nevajag arī daudz. Tikai visu ko viņa vēlas. Viņa bieži dzird, ka viņa grib par daudz, tomēr tā galīgi nejūtas. Liesma atkārtoti pārskata savu dzīvi uz baltās papīra lapas un atstāj teorijas onkuļa Einšteina pārziņā. Galvenais ir saprasts. Viņa nebūs laimīga, ja viņai nebūs viss. Ciparnīca ir pievarējusi tieši piecas mazās iedaļas ar garāko rādītāju. Sejā iezogas smaids. Tikai tas nav īsts, pat kaut kas spiež nost. Gluži kā nepabeigtu darbu sajūta. Nav nepieciešamības sev aizrādīt kādu nepadarītu darbiņu, vienmēr atrodas kāds labvēlis. Lai ko Liesma darītu vienēr viss tiek noniecināts. Vai viņa vispār ko spēj?
- Paskaties, paskaties kāds es biju jaunībā!
Pa durvīm ielauzies šefs un rāda melnbaltu fotogrāfiju kaut kur Bītlu pilsētas zaļākajā pusē, jaunietis Robokopa brillēs un īsā vestītē. Var nojaust, ka tam bijis labs augums, tagadējā bārdainā apalīša vietā pretī raugās simpātisks puisietis.
- Jā, jauki.
Liesma bez jebkādas ieinteresētības atstūma fotogrāfiju jau paredzot, ka grūtā lietuviete ķersies pie fotogrāfijas apjūsmošanas, protams, tā arī notiek. Arī pārējās Mančesterietes aiz sajūsmas vai spiedz. Cik pretīgi.
- Ak jā tas bija tieši pirms divām nedēļām pirms šī fotogrāfija uzņemta.
Stjuarts pārliecinājies, ka ir sakopojis kolektīva interesi uz savu personu, turpina:
- Mani tajā gadā sodīja.
Ofisu pāršalc nesaprotamas skaņas, bet visi paceļ acis un uzmanīgi skatās šefam mutē.
- Toreiz skolās vēl varēja saņemt pērienu.
Arī Liesma paceļ acis un gaida turpinājumu, viss ķermenis gluži vai saspringst.
- Es nebiju pienācīgi sagatavojies stundai un man palūdza palikt pēc tās. Viņi piezvanīja vecākiem un man bija jāgaida, kas notiks tālāk.
Visa telpa burtiski vārījās no jautājumiem, visvairāk bija jautājumu par to kā tas viss beidzas. Stjuarts noslēpumaini pasmaidīja, apsēdās uz Liesmas galda un turpināja stāstāmo:
- Vecāki atnākot bija ļoti dusmīgi, jo jutās apkaunoti, līdz ar to arī nebija manā pusē. Lai arī es tad puika būdams, biju pamatīgi nobijies. Mani atstaja kabineta ārpusē, kamēr vecaki diskutēja ar direktoru. Toreiz, laikam nograuzu visus nagus. Mani iesauca iekšā un paziņoja, ka skolas noteikumi nepieļauj izņēmumus un man būs jāsaņem pēriens.
Liesma gribēja jautāt, bet nespēja, mute bija pilnībā izkaltusi. Telefons zvanīja, bet nevienam tas neinteresēja, visi klausījās šefa stāstāmo.
- Mani aizveda uz īpašu, šim pasākumam paredzētu istabu. Tā nebija liela un nebija arī diez ko mājīga. Pilnīgi tukša, pa vidu tam nolikts vienkāršs koka krēsls. Mani pieveda tam klāt. Telpā bija mani vecāki, 4 skolotāji un direktors. Es stāvēju pagriezies pret visiem ar muguru. Kājas, protams, trīcēja toreiz nācās izturēt 12 sitienus ar koka rīksti. Sviedri pilēja pāri pierei, bet es neizdvesu nevienu skaņu. Neviens nesteidzās, ļāva man "izbaudīt" procesu. Lieki piebilst, ka mājās es dabūju arī tēva siksnu vēl arī bonusu.
Ofisā valdīja pilnīgs klusums, varēja manīt meiteņu ziņkārīgās, sasārtušās sejas. Liesma centās, pievērsties kam citam, dīvaini, ka šis Stjuarta uzburtais skats likās tik dzīvs un nemaz netaisījās izzust no acu priekšas.
- Arī darba vietās agrāk sodīja, īpaši sievietes. Nebūtu slikti to prakstizēt arī pie mums, vai ne, Liesma!
Stjuars šķelmīgi it kā ķircinoties uzdeva jautāumu. Viņa juta, ka ķermenis pieplūst ar svinu un seja iegūst tumši sarkanu toni. Divas brūnas, bezkaunīgas acis ar zināmu labpatiku, gaidot no viņas atbildi neatraujas nost.
- Nē, ir labi kā ir.
Norijot kamolu, viņa atbild un cer, ka neviens nav pamanījis viņas emocionālo stāvokli. Gar acīm skrien jaunas fantāziju ainas. Šefs jau ir prom, visi turpina strādāt. Liesma nespēj sakoncentrēties, paņem vēlreiz savu svarīgo dzīves prioritāšu lapu un pārlasa. Jauns darbs, iestāšanās universitātē, lielāka māja, tas viss pēkšņi šķiet muļķīgi. Kam viņai visu to, tam tāpat nav dvēseles.. Vai manu, jau ir laiks doties mājās.
-------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Brīvi krītoši ābeļu ziedi, vielga smaržas plūsmiņa sejā, satiksmes troksnis un tuvojošais skats uz rindu māju rajonu. Dīvaina sajūta. Liesma neatradās gluži uz zemes. Saruna darba vietā bija atraisījusi jaunas sajūtas. Izmestais tepiķis pie kaimiņu sētas vairs netracināja, arī vecā poļa pūdelis šodien izskatījās mīlīgaks kā parasti. Viņa izgāja cauri vairākām mazām ieliņām, atņēma sveicienu kaimiņmeitenei Beatrisei, šodienu viņa veltīs sev, saldējums un augļi šodien neies labumā pat viņas mazajam, druknajam augumam. Viņa atslēdza durvis un taisnā ceļā devās uz istabu nomainīt drēbēs. Klusa mūzika jau aicināja, droši vien Didzis ieracies darba lietās mēģina mazliet izkrāsot agro pēcpusdienu.
Durvis pretī attaisījās pašas. Nikola strauji piesedza kailo ķermeni ar Liesmas peldmēteli, kurš viņai bija vismaz 3 izmērus par lielu, noņēma no sejas blondās matu šķipsnas un atkāpās. Liesma kādu brīdi apjukusi stāveja, sejā parādījās smaids. Nikola bija iegājusi atpakaļ istabā un apsēdusies uz gultas malas, saņēmusi savu seju rokās. Didzis grasījās, ko teikt, bet Liesma pārtrauca:
- Neliecieties traucēti. Tev tēju, kafiju? Varbūt ko stiprāku?
Nekādas atbildes.
- Nikola un Tev?
- Labāk tēju.
- Labi, es tulīt.
Tiko redzētais pazuda aiz durvīm. Viņa nokāpa lejā un un uzvārīja trīs jasmīna tējas. Uzklāja galdu ar nelieliem našķiem, pat neskopojās ar tik ļoti kāroto saldējumu. Viņas balss sasniedza otro stāvu:
- Tēja gatava!
Viņa nespēja saprast savu mieru. Nikola ir Beatrises māte, angliete, kuru viņa apskauda par zīdaino ādu un zeltaino iedegumu, ak jā, vēl tie biezie mati. Simtiem reižu viņa bija iedomājusies līdzīgu situāciju, bet šobrīd pati lepojās ar savu izturēšanos. Viņa vēlējās saldo pārīti paturēt stresā. Kamēr viņi nāca, Liesma bija aizslēgusi durvis, lai kādam neienāktu prātā aiziet. Pēc pāris mirkļiem vīrs jau bija lejā, pilnībā saģērbts, bija dzirdama tikai kāpņu čīkstoņa.
- Mīļā,..
- Didzi, sagaidīsim Nikolu. Tagad nē.
Abi vaininieki stāvēja durvju ailē.
- Ko stāvat, tēja atdzisīs, sēdiet cienājaties, lūdzu!
Viņa sēdēdama pie galda, aicināja Didzi ar mīļāko. Liesma izbaudīja katru ļodzīgo soli no Nikolas puses un arī vīra stostīšanos. Viņi sēdēja dzēra tēju. Istabā bija dzirdamas tikai nodevīgā relativitātes teoriju pierādītāja tikšķēšana.
- Kā gāja darbā? .. Nu, ko jūs tādi klusi, neesam tak bērēs! .. Ak jā pareizi, jūs noteikti nebijāt darbā.. Didzi, bet kā tad tā, Tu taču zini, ka es ceturtdienās esmu divas stundas ātrāk, varēji vismaz piezvanīt, lai es ieeju veikalā pēc Budvaizera.
- Liesma, beidz!
- Kā teiksi mīļais. Nikola un Tu. Tu ļoti labi izskaties manā halātā, vari to paturēt.
Nikola neizturēja. Viņa piecēlās un gāja uz durvju pusi. Liesma klusējot klausījās histēriskā Nikolas bļaušanā uz Didzi un glaudīja suni. Rembo pieglaudies pie viņas kājas tecināja garu siekalu lūdzoties pēc pastaigas. Viņa nespēja atteikt mīlulim, piecēlās, uzlika tam siksnu, pabīdīja no druvīm kliedzošo blondīni un atbrīvoja sevi no mājas.
Sāka smidzināt. Gluži kā ar pulverizatoru smalkas pilītes pildīja atmosfēru. Viņi izgāja cauri parkam, veikalā iegādājās vīra mīļāko burbonu un devās atpakaļ uz mājām.
------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Nesteidzīgiem maziem solīšiem tika nomērīts parks, tikai nebija skaidrs, viņa ir tagad priecīga, ka viņa var būt brīva, vai arī ir pilnīgi pārliecinata, ka tā ģimeņu jaucēja, tā slampa ir pie vainas, jo Didzis taču nekad pats kautko tādu, nē, nē tikai ne viņas Didzītis.
Viņš sēdeja pie mājas uz lievenīša un gaidīja sievu. Viņa notupās viņam pretī, paņēma viņa galvu savās rokās, maigi noskūstīja uz pieres, iespieda rokās burbona pudeli:
- Tu neuztraucies, iedzer, atslābinies, viss būs labi..
Tikko sajutusi Didža atviegloto nopūtu, spēji pagrūda viņu malā un iegāja mājā. Svaiga dzīvības sula pieplūda vēnās, kad viņa izdzirdēja vīlušos - "nu pagaidi..". Viņa uz mirkli apstājās, bet kā tikko izdzirdēja soļus sev aiz muguras, turpināja savu gaitu uz otro stāvu. Viņa bija noteicēja. Dievs vispār ir sieviete, bet viņa ir vairāk.
Mīkstas sniega pārslas maigi uzkrita zāles stiebriem, bet viņa bija pāri visam. Lejā skatoties sakņupusi un pārsteigta sēdēja Nikola. Vai manu.. cik viņa ir glīta. Liesma pienāca tai klāt, atstājot zālē izkusušus pēdu nospiedumus, un ar garo nagu aizķēra aiz viņas vasaras kleitas lencītes. Viņa noslīdēja gandrīz līdz elkonim atklājot mazliet noslīdejušu, tomēr tvirtu krūti. Liesma strauji nobrauca pa tās galu ar nagiem, gaidot Nikijas reakciju, krūtsgals savilkās pušķītī. Viņu uzbudināja viņas apakšlūpas noraustīšanās. Ar roku peņemot zem zoda, Liesma piecēla sievieti un ilgi skatījās viņas brūnajās acīs. Roka virzījās tuvāk un tuvāk rīklei līdz sāka to žņaugt. Upuris izvalbīja acis, bet nepretojās. Žēl. Pēkšņi sāka līt. Viņa attapās.
- Liesmu, es tevi jau kādu laiku saucu, par ko tu domā?
- Tāpat, .. atnes glāzes.
Vīrs brīdi stostījās, bet tad atnesa glāzes un salēja dzērienus. Viņa lēnām malkoja dzirkstošo burbona un sodas dzēriena maisījumu līdz nesajuta, ka ir noreibusi. Viņa skatījās uz vīru un priecājās par mulsumu viņa acīs. Didzis neko neteica. Viņš dzēra. Dzēra diezgan daudz. Dzēra, bet nereiba. Viņa juta, ka viņš gaida, kad viņa ko teiks, bet Liesma neko neteica. Viņa majestātiski piecēlās nolika glāzi, veltot caururbjošu skatienu vīram, lēni sāka izģērbties. Smagnējais ķermenis kails stāvēja Didža priekšā un viņas lūpas izrunāja mazliet aizsmakušas frāzes.
- Tev patīk tas ko tu redzi?
Pilnīgs mulsuma un klusuma brīdis.
- Es tev jautāju, tev patīk?
- Jā mīļā, protams, tu taču zini..
- Es tev nejautāju neko citu! Panāc šurp!
Viņš izskatījās apjucis, par ko Liesma tīksminājās vēl vairāk.
- Labi, un tagad pastāsti man cik es esmu skaista.
- Nu tu esi skaista.
Viņa atvēzējas, lai cirstu vīram pliķi, bet viņš noķēra viņas roku, gandrīz vai iekodās viņas kaklā un elsodams stāstīja:
- Tu esi skaista, pati skaistākā, tu esi dievīga, es tevi mīlu un ienīstu..
Didzis saņēma viņas rokas savā vienā, ar otru glāstot viņas ķermeni, skūpstot un izvairoties no Liesmas kodieniem, pacēla pār plecu un iemeta dīvānā.
- .. man un Nikolai būs bērns. Mums jāšķiras.
Liesma krita. Viņa krita un krita un nejuta zem kājām pamatu. Viņai viss kļuva skaidrs par savu un citu nākotni.
