Čau, spokiii!
Visus eksāmenus esmu nolikusi (9;8;8;9) un tagad tikai jāpārdzīvo tas izlaidums, jāizņem dokumenti un "Adios, DOAV!" (ļoti ceru, ka viss izdosies kā plānots un fuinansējums tiešām atļaus mācīties tu, kur gribu)
Njā, bet tas jau nav par tēmu - šēku reku arī turpinājums "Vilkacei".
Lasi un izbaudi!
Ja kkas uz sirds - raksti komentā!
Patīkamu vakaru!
...
Sašķelšanās
Cīņas klubā gaisotne ir tāda pati kā allaž. Tie, kas iekārtojušies skatītāju rindās, omulīgi pļāpā, kamēr tie, kas gaida ārpusē, nervozi dīdās. Es esmu pilnīgi mierīga. Patiesībā, tik mierīga, ka pašai bail paliek.
Izejot arēnā man miers nenoplok – es vienkārši tūlīt uzzināšu patiesību.
Esmu trešā un pacietīgi gaidu savu kārtu, vērojot Sārto Dzeloņcūku Emmu, kurai nenāk ne prātā, ka drīzumā viņai nāksies iziet arēnā. Pēc Vilkaces ziņām, pēdējo divu gadsimtu laikā, neviens nav izaicinājis uz cīņu pasniedzēju... Nu ko, laiks atkal ieiet vēsturē.
Vēroju kā viens idiots, kas izaicinājis uz cīņu Nāves Durkli, dabū smagi trūkties. Kāpēc vairumam vilkaču ir grūti pieņemt, ka viņi ir palikuši astē? Nē, vajag izaicināt pēc ranga stiprāko vilkaci, jo uzvarot viņu var nokļūt pašā saraksta augšgalā. Tas, ka ne jau velti Nāves Durklis ir visstiprākais jaunais vilkacis ciltī, nez kāpēc piemirstas.
Pienāk mana kārta iziet arēnā. Izsoļoju ar augsti paceltu galvu un platu smaidu uz lūpām. Acumirklī sākas sačukstēšanās. Tīri intereses pēc aplaižu skatienu pa skatītāju rindām un tad apstājos pie pasniedzējiem. Nozibinu zobus un pārliecinoši norādu uz Sārto Dzeloņcūku Emmu, kuras seja kļūst par toni bālāka.
Sačukstēšanās pāriet skaļās sarunās un murdoņā. Piešķiebusi galvu, vēroju kā mana nīstākā pasniedzēja nostājas man pretī un ieņem pozīciju. Nav jābūt nekādam cīņas guru, lai acumirklī saprastu, ka pasniedzējas spējas nestāv ne tuvu jauniņo spējām, kas ieradās šeit pēdējā sirojuma laikā.
Pieņemu savu vilka formu un šaujos uz priekšu. Pasniedzējas sitiens ir pārāk vārs priekš jebkura vilkača un jau pēc mirkļa es purinu viņu aiz koši rozā džemperīša apkakles. Tad iekampjos kājās un sāku griezt sievieti uz riņķi. Pateicoties Vilkacei, sajūtu, ka dažos vilkačos sākt aust apjausma par notiekošo.
Kad Sārtā Dzeloņcūka Emma jau otru reizi ietriecas arēnas apmalē, pārvēršos par cilvēku un pieeju viņai klāt. Par spīti tam, ka es pamatīgi esmu uzdarbojusies, vienīgās brūces ir atstātas tikai pasniedzējas pašlepnumā.
- No jums nekāds labais vilkacis nav iznācis, Sārtā Dzeloņcūka Emma, - piešķiebju galvu un gaidu, kad viņas apņemšanās sevi nenodot salūzīs, - vai arī man pareizāk būtu jāsaka Tumsa?
Puse klātesošo asi ierauj gaisu plaušās. Pasniedzējas viegli iebiedētā seja nocietinās un manu viņas sejā ataustam tik raksturīgo velnišķīgo smaidu.
- Tev taisnība, - viņas balss kļūst skanīgāka un pazīstamāka, - taču iegaumē, sirsniņ, visi, kas stājas man ceļā mirst...
Dievietes koši sarkanais matu ērkulis iegūst ogļmelnu krāsu un izvijas līdz pat viduklim, mežonīgi spurojoties uz visām pusēm. Tumsas āda kļūst bālāka, acis tumšākas un lielākas. Tagad parastās sievietes vietā, manī veras mežonīga, nepieradināma būtne, kas gatavojas iznīcināt it visu.
Viens rokas vēziens un atskan blīkšķis, kas aizmet mani vairākus metrus atpakaļ. Acumirklī esmu kājās un sastingstu.
Čūskas... Tās ir it visur.
Sākas panika. Cīņas kluba vigvamu satricina rēcieni, kaucieni, kliedzieni un izmisuma pilni saucieni.
Savicinu rokas un nikni iekliedzos. Nākamajā mirklī manas rokas līdz pat elkoņiem mirdz koši zaļā gaismas kūlī. Atvēzējos un tīrais zemes elements iztīra divas ejas no baisajām čūskām, taču tas ir mazliet par vēlu. Dažos audzēkņos čūskas jau ir gandrīz iemiesojušās. Draugs sāk uzbrukt draugam un gaisā izplatās asiņu smaka. Sākusies cīņa, kurai zaudētāju nebūs, ja vien...
- VULKĀN! - ieaurojos un metos turp, kur manīju puisi pēdējo reizi, pa ceļam cīnoties ar vilkačiem un čūskām, kas cenšas mani sagūstīt.
- Āāā! - man kājā iecērtas kāda vilkača zobi. Acis ir tukšas un ļaunuma pilnas. Nākamajā mirklī ciltsbrālim ap kaklu apvijas asa efeja un, sāpēs iekaucies, viņš atlaiž mani.
Tad pamanu ko šausmīgāku un asinis stindzinošāku par dūmakainajām čūskām – vilkači, kuros iemiesojušās čūskas, lēnām pieņem zaļganu, gļotainu nokrāsu un sejas it kā izplūst, pārveidojoties par daudz asākām un šausminošākām. Zombiji...
Sjū, nekavējoties zūdi miglā! Dzirdi? Citādi mirsi! Nav nekā nāvējošāka par zombijiem, Vilkace manās domās kliedz, taču es nevaru tā vienkārši bēgt. Man vajag...
Aizmirsti viņu, pazūdi, lai ko arī tas maksātu! Vilkace nepiekāpjas un cenšas pārņemt kontroli pār manu ķermeni.
Taču esmu pārpilna apņēmības nezaudēt personu, kas bijusi kopā ar mani gandrīz vienmēr.
Idiote! gars auro, taču es viņa neklausos, jo samanu meklēto, ko lēnām ielenc seši zombiji.
- Rokas nost no mana drauga! - mežonīgā niknumā iekliedzos un nepaiet ne pus sekunde, kad zombijus uz pusēm pāršķeļ dzelkšņainu efeju pinumi.
- Sjūzij! - Rēgu Vulkāns apvij man apkārt rokas un cieši piekļauj sev klāt.
- ZŪDAM! - vienlaikus atskan mana un Nāves Durkļa balss. Atvēzējos un ar tīrā zemes elementa palīdzību pāršķeļu vigvama audumu.
- Vilkaceee, vai tu bēdz? - kaut kur ieskanās izsmējīgi smiekli un Vilkace sāk vārīties. Jūtu, ka, ja tūlīt kaut ko nedarīšu, gars pārņems mani un atgriezīsies, lai cīnītos ar seno ienaidnieci.
Aizmirsti par to! saucu un, ar Rēgu Vulkānu pie sāna, šaujos uz meža pusi. Mums uz papēžiem min zombiji, kas izskatās nenogurdināmi. Piepeša zibens strēle izšķaida nezvērus un manā sejā atplaukst plats smaids.
- Tīna! - skrējienā cenšos atrast meiteni. Tikai tad attopos, ka viņa ir uzrāpusies vigvama pašā galā un cīnās ar zombijiem, kas pūlas tikt viņai klāt.
- Tīna, lec! - uzsaucu un meitene, aši palūkojusies uz mani, pamāj ar galvu un izšķaida vēl pārīti vajātāju. Tad viņa lec un no man tuvākā vigvama izšaujas vairāki slaiki vītola zari, kas notver meiteni un Trejsauļu Dūja Tīna piezemējas man blakus.
- Paldies! - meitene izskatās manāmi atvieglota un sirdīgi uzbrūk vēl pārītim mežonīgo zombiju. Manu kā dažiem izdodas nogāzt no kājām kādu vilkaci un tad visi metas tam virsū, nikni ņurdēdami un... asinis plūst un par nabadziņa orgāniem sākas ķīviņš.
Rēgu Vulkāns mani parauj aiz rokas un tad es atceros, ka, lai kas arī notiktu, jāturpina skriet.
Zombiji ir ātri. Pārāk ātri nekā tiem pieklātos būt, tas ir, ja var ticēt ntajām šausmu filmām, ko esmu skatījusies. Bet šī nav filma, šī ir dzīve.
Pie skolas robežas, sāk jukt soļi un kāja aizķeras aizvien biežāk. Jau kādu laiku atpakaļ pieņēmām savas vilku formas, taču izrādās, ka šie zombiji ir aprīkoti arī ar tādām lietām kā spārniem, kas ļauj viņiem neatpalikt.
Velns! Vienīgais , kas var apturēt šos ir savākt kopā visu Elementu četrinieku, mūsu gari ir parūpējušies, lai domās mēs varētu sarunāties.
Vilkace? automātiski iedomājos, taču gars ir saīdzis un šķiet neapmierināts ar kaut ko.
Es nevaru tā riskēt, cenšoties sasaukt citus vilkačus, meitene paskaidro, pēdējais ko es vēlos ir nokļūt kāda zombija prātā!
Kas īsti ir ar tiem zombijiem? Raudošā Spīgala par tiem neko neatceras, bet ir vecāka pat par tevi, Vilkace, saka Trejsauļu Dūja Tīna kārtējo reizi raidīdama strāvu uz sekotāju pusi, taču bez panākumiem – tiem vienkārši nekas nenotiek.
Es nezinu, gars atrauc, nedomāju, ka kāds vispār to zina, jo zombiji ir ļoti senas, ļoti tumšas maģijas avots.
Kaut šeit būtu Rītausmas Sidrabtauriņa vai Ledus Magone, čīkstu, es domāju, ka kaut viena no viņām zinātu kaut mazliet par to.
Uzmanīgi! piepeši sarunā iesaistās arī Rēgu Vulkāns, kas raugās par to, lai runājot mēs nepalēninātu soli, ļaujot zombijiem mums uzbrukt, un uzmana apkārtni, Kāds tuvojas...
Ieklausos un saklausu vairāku soļu dunu. Tā var skanēt tikai vilku ķepas.
Visu domās iejaucas prieka un sajūsmas nots un mēs metamies skaņas virzienā.
Ducis vilkaču, pamanījuši mūs, apstājas. Arī virs viņiem lidinās bariņš zombiju, taču Rītausmas Sidrabtauriņa un Trejsauļu Dūja Tīna, uzmetušas viena otrai vien skatienu, uzbur milzīgu, kupolveidīgu vairogu, Zombiji paliek lidināties virs tā.
Pārvēršos un pasmaidu.
- Jums izdevās aizbēgt! - priecīgi iesaucos un soļoju pretī draugiem, taču piepeši Nāves Durklis metas uz priekšu un saslēdz savus pirkstus ap manu rīkli...
MĪLU TEVI. NĀKAMO. ^^