Čau, te atkal es un mana garadarba turpinājums :)
Lasi un izbaudi!
Sorry par kļūdām!
...
Pazudusī
- SJŪ! - mani pamodina ass trieciens pa vēderu, - CELIES!
Nepatikā kaut ko noņurdu un cenšos gulēt tālāk.
- Sjū, tas ir ārkārtas gadījums, CELIES, - kāds satver mani aiz pleciem un sparīgi sapurina.
Negribīgi atveru acis un nopurpinu: - Kur deg?
- Mīna pazudusi, - satraukti paziņo Ledus Magone un ar to pietiek, lai es momentā pamostos
- Ko?! - iesaucos un automātiski pametu skatienu uz ligzdu, kur parasti guļ mūsu lolojums. Tā ir tukša.
- Vai esat pārliecinātas, ka viņa nav vienkārši kaut kur aizlaidusies? - satraukums mani pārņem līdz pat matu galiņiem.
Rītausmas Sidrabtauriņa papurina galvu un tad atnes man ligzdu. Tās iekšpuse ir sapluinīta, it kā Mīna būtu rauta no tās laukā ar spēku.
- Lai tik pagadās pa rokai man tas, kas šo izdarījis, - nikni nomurminu un izlecu no gultas, - Sidrabtauriņ, vai uziet pēdas jau mēģināji?
Draudzene pamāj ar galvu.
- Smaka nav pareiza, - Rītausmas Sidrabtauriņa lielām acīm paveras manī, - to kāds ir izkropļojis. Tas nevar būt audzēknis, tam ir jābūt kādam pieaugušam un spējīgam vilkacim, kam ir ķēriens uz maģiju...
- Sārtā Dzeloņcūka! - piepeši izsaucas Ledus Magone.
- Varbūt viņa ir maita, bet kāpēc gan...? - Rītausmas Sidrabtauriņa skeptiski iesāk.
- Domā loģiski, - piekrītu Ledus Magonei, - nevienam Mīna netraucē, bet tad uzrodas tā mis Emma. Viņa mani ienīst jau no pirmā acu uzmetiena un, Voila, man ir mīļš, neparasts putns, kas fascinē ikvienu...
- ...un liekot lietā savas prasmes burvestībās to var nospert, - Ledus Magones domu gājiens atbilst manējam, - nešaubos, ka viņa pavisam noteikti zina, kas ir Mīna! Un vēl vairāk nešaubos, ka Mīnai ir kādas neparastas spējas, ko var pielietot...
Rītausmas Sidrabtauriņa novaikstās, liekot saprast, ka viņa nepavisam mums nepiekrīt.
- Nākamā zvaigžņu mācības stunda ir rīt, - Ledus Magone saka, - gan jau mēs atradīsim veidu kā nepamanāmi noskaidrot, ir Sārtā Dzeloņcūka vainīga vai arī nē!
Rītausmas Sidrabtauriņa atmet matus un noskalda, ka iet pavēstīt jaunumus Līganajai Dzirkstelītei, kamēr es un Ledus Magone, satraukti sarunādamās, gatavojamies mācībām.
- Man ir tāda sajūta, ka vainīga ir Sārtā Dzeloņcūka, - Ledus Magone nogroza galvu un saņem matus zirgastē.
Visu dienu sēžu kā uz adatām, gaidot, kad nez no kurienes uzradīsies mana mīlule, čiepstot tik pat aizvainojoši kā parasti, taču tā nenotiek.
Esmu tik tramīga, ka jau laikus saprotu, ka no medībām nekas nesanāks, tāpēc dodos līdz Līganajai Dzirkstelītei uz Austrumu placi.
Uz lielā akmens vairs nav ne miņas no cilvēku gaļas, tāpēc atvieglota sakrāmēju kaudzi ēdamā.
Līganā Dzirkstelīte saprot, ka ar mani nav jēgas runāt, tāpēc pusdienojam klusēdamas līdz pie mūsu ugunskura piestājas trīs stāvi, norobežot mani no saules stariem.
Lēni un aizkaitināti paceļu galvu augšup un paraugos uz Līganās Dzirkstelītes paziņām.
- Vai šeit ir brīva vieta? - pieklājīgi apvaicājas meitene ar neizteiksmīgi brūniem, spīdīgiem matiem.
Neuzkrītoši aplaižu skatu apkārt Austrumu placim un, ar sāju gandarījumu, secinu, ka šodien visi ugunskuri ir aizņemti.
- Diemžēl nav, - tikpat pieklājīgi atbildu meitenes pētošajam skatienam.
- Bet mēs vienalga piesēdīsim, - augstprātīgi atbild drukns, muskuļots puisis.
- Šaubos gan, - atsaka Līganā Dzirkstelīte, sapratusi, ka manā klātbūtnē var atļauties būt bravūrīga, - šis ir Vilkaces Sjū bara ugunskurs, kurā diemžēl jūs neesat iekļauti.
Domās aplaudēju meitenei par uzdrīkstēšanos un laiski vēroju, kā bravūrīgā puiša seja kļūst viegli sārta.
- Un tu esi? - izsmējīgi pavaicā meitene, samiegdama acis šaurās spraudziņās.
- Tieši tā, - apstiprinu, - jo viņai ir nepārspējams talants, kas vilkaču rindā ir augsti vērtēts. Tādi pažobeles ložņātāji, kā jūs trīs, ir un paliks pažobeles ložņātāji, kas neko tā arī nesasniegs.
Druknajam puisim tas ir gana un viņš iegrūž savu ēdmaņu otra puiša rokā un, saķēris mani aiz džempera, paceļ gaisā.
- Tu uzdrīksties par daudz, sīkā kuce, - puisis nošņāc.
- Es uzdrīkstos tieši tik daudz, cik varu, - mierīgi atsaku un vēroju kā mums tuvojas aizkaitinātais Rēgu Vulkāns, - bet tev gan vajadzētu pāris savus muskuļus apmainīt pret smadzeņu šūnām, citādi tu jau pa gabalu smirdi pēc idiota...
Līganā Dzirkstelīte bažīgi pielec kājās.
- Tu taču nesitīsi meitenei, Skaņais Pērkondārd?! - draudzene sašutusi iesaucas.
- Es nedomāju, ka šo maitu varētu nosaukt par meiteni, - puisis attrauc, savilkdams roku dūrē.
- Kā tu tikko viņu nosauci? - piepeši atskan Rēgu Vulkāna rāmā balss.
Skaņais Pērkondārds lēni noliek mani zemē, lai draudīgi pagrieztos pret Rēgu Vulkānu.
- Par sīku, neģēlīgu maitu, - puisis atkārto.
- Tūlīt pat atvainojies! - Rēgu Vulkāna koši zilās acis ir satumsušas un lūpas savilktas taisnā, šaurā līnijā.
- Sagribējis, - Skaņais Pērkondārds piepeši triec dūri Rēgu Vulkānam sejā, taču puisis tikpat ātri paceļ roku un aptur sitienu.
- Slikta taktika, - draugs nošūpo galvu un tad atlaiž Skaņā Pērkondārda roku.
- Lūk, kā vajag! - Rēgu Vulkāns iesaucas un no visa spēka gāž augstprātim pa vēderu. Skaņā Pērkondārda muskuļotais augums saliecas, taču viņš apbrīnojami ātri saņemas un pēc mirkļa jau abi zēni ir iekarsuši cīņā.
Pamanu, ka Līganā Dzirkstelīte apmierināta vēro bijušās draudzenes šausmu pilno sejas izteiksmi, kad tā saprot, ka viņas draugs, par spīti spēcīgajam augumam, zaudēs.
Kamēr Rēgu Vulkāns mīca pretinieka degunu kotletē, ieraugu pie Austrumu plača tālākā ugunskura sēžam Sārto Dzeloņcūku Emmu. Viņas koši sarkanie mati izskatās vēl košāki un sejā jaušas laimīgs smaids. Pagriežot galvu, lai apspriestos ar citu pasniedzēju, viņas ausīs uzzib kas zeltīts un, ieskatoties rūpīgāk, man aizcērtas elpa.
Mīnas spalvas.
Nikni piebikstu Līganajai Dzirkstelītei un neuzkrītoši norādu uz pasniedzēju.
- Tā maita ir sev uztaisījusi auskarus! - draudzene klaji pauž savu sašutumu un naidu.
Tad manu uzmanību piesaista sāpjpilns kauciens. Rēgu Vulkāns ir izlauzis Skaņajam Pērkondārdam roku.
- Un lai tev tā būtu mācība, - puisis nošņāc un tad izslejas. Šokolādes brūnie, nekārtīgie mati ir sajaukti vel nekārtīgāki un deguns ir savādi izliekts.
Pieskrienu pie Rēgu Vulkāna.
- Tev viss kārtībā? - apskauju puisi.
- Tas sūds tikai salauza man degunu, - draugs rūgti nosaka un uzspļauj virsū Skaņajam Pērkondārdam, kas lēnām slejas augšup.
Pagaidām Līgano Dzirkstelīti un tad dodamies prom.
- Kā tu pamanījies sakaitināt to milzeni? - Rēgu Vulkāns painteresējas, vienu roku aplicis man ap vidukli.
- Viņu nekad nav bijis grūti sakaitināt, - manā vietā atbild Līganā Dzirkstelīte, - it īpaši tad, ja viņa vietu norādīja kā pie padibenēm.
- Malacis, - Rēgu Vulkāns noskūpsta manus matus.
- Pie tam Sjū tagad ir oficiāli atzinusi, ka viņa ir mūsu bara vadone, - draudzene vēl jestrāk turpina.
Saviebjos, atceroties piekrītošo frāzi “tieši tā”. Līganā Dzirkstelīte iesmejas.
- Aiziešu pastāstīt meitenēm par mūsu mazo atklājumu, - draudzene smalkjūtīgi atstāj mūs divatā. Tad es cieši pieķeros klāt savam puisim un ieskatos viņam acīs.
- Paldies, ka aizstāvēji mani, - sirsnīgi nosaku, taču nenoturos nepiebildusi, - lai gan es pati būtu tikusi galā.
- Tad tu saki, ka nevajadzēja tā darīt? - Rēgu Vulkāns pavaicā.
- Nu varēja jau iztikt, bet man patīk, ka kāds gatavs otru samīcīt kotletēs manis dēļ, - mazliet pastiepjos augšup, lai varētu uzspiest skūpstu uz puiša lūpām.
- Ko dari līdz Cīņas klubam? - Rēgu Vulkāns interesējas.
- Man prioritāte pagaidām ir Mīna, - skumji pasmaidu.
- Ceru, ka atradīsiet viņu vienā gabalā, - draugs no visas sirds saka.
- Es arī, - klusi piekrītu un tad atraisos no puiša skavām, - tad līdz vēlākam.
Mūsu vigvamā iet vaļā karsts strīds.
- Tas ir neapgāžams pierādījums, ka tā Sārta Cūka ir vainīga! - vigvama vienā malā stāv Ledus Magone, bet otrā Rītausmas Sidrabtauriņa. Līganā Dzirkstelīte sēž uz gultas un vēro abas meitenes.
- Neviens nesaka, ka tā ir viņa, - Rītausmas Sidrabtauriņa sper pretī, - domā taču ar galvu!
- Interesanti, kā tu to pierādīsi, - Ledus Magone sakrusto rokas uz krūtīm un ar acīm met koši rozā zibeņus.
- Tik pat labi kāds varēja pasniedzējai tos auskarus uzdāvināt, - mana labākā draudzene triumfējoši izsaucas.
- Mī un žē, - Ledus Magone izbola acis, - kurš, pie pilna prāta esošs vilkacis, zagtu putnu, lai pagatavotu auskarus prastai pasniedzējai?
- Es piekrītu Rītausmas Sidrabtauriņai, - klusi ierunājas Līganā Dzirkstelīte, - vainīgais jāmeklē citur.
- Es, savukārt, Ledus Magonei, - iesaucos, - vainīgā ir mis Emma.
- Labi, - Rītausmas Sidrabtauriņa izslien degunu, - jūs cenšaties pierādīt viņas vainu un atgūt Mīnu, tikām mēs centīsimies atrast citu ceļu. Ejam, Dzirkstelīt!
Abas meitenes iziet no vigvama un es atkrītu gultā.
- Mums abām ir jāgaida līdz rītdienai, - negribīgi atzīstu un Ledus Magone saviebjas.
Ir tik grūti vienkārši sēdēt un gaidīt...
