Sveiki, spoki un spocenes.
Jaunākā stāsta nodaļa ir klāt!
Lasi un izbaudi!
Jau iepriekš sorry par kļūdām!
...
Pārsteigums
Man pretī stāv slaiks, ārkārtīgi pašpārliecināts jauneklis ar tumšpelēkām acīm un saspringtu stāvu. Pamanot manu seju, viņa pleci atslābst un viņš mazliet pasmaida.
- Paldies debesīm, - jauneklis izsaucas atvieglotā balsī, - beidzot pazīstama seja. Ja tu zinātu, Sjūzij...
- Tu droši vien būsi ko sajaucis, - vēsi ierunājas Rītausmas Sidrabtauriņa, balansēdama grāmatu kalnu, - es personīgi nepazīstu nevienu Sjūziju.
Neizteiksmīgi vēroju kā Džeimsa Aderona, vismaz tā viņu iepriekš sauca, sejā ieaužas viegls apmulsums. Puisim vēl joprojām kreisajā ausī ir sudraba auskars, ko es viņam uzdāvināju pagājušajā dzimšanas dienā.
- Nu jā, jo viņu tā sauc tikai draugi, - jauneklis augstprātīgi izmet, noniecinoši nopētīdams Rītausmas Sidrabtauriņu,- dzimusi viņa ir Sjūzena Stīvensa. Sjūzij, pasaki taču viņai!
Uzmetu puisim dziļas neizpratnes pilnu skatienu.
- Vai tu neredzi, ka viņa tevi nekad nav satikusi un tāpēc nemaz nepazīst! - pamanu, ka Rītausmas Sidrabtauriņas acīs vīd vieglas intereses dzirkstelīte.
- Viņa nevar mani nepazīt, mēs bijām daudz kas vairāk kā tuvi draugi, - es tik tikko noturos nesaviebusies, to atceroties.
- Vai tu viņu pazīsti? - Rītausmas Sidrabtauriņa man pavaicā un es noraidoši papurinu galvu.
- Tu nevari nepazīt, tu... - piepeši jauneklis apraujas, ko atcerēdamies, - tu neatceries.
Džeimss ir vienīgais cilvēks, izņemot Rītausmas Sidrabtauriņu, kam esmu izstāstījusi par savu atmiņas problēmu, jo pēc Rēgu Vulkāna nāves cilvēku pasaulē es kādu laiku biju viena vienīga nelaimes čupiņa, kam vajadzēja kādu, kam uzticēt savas ciešanas.
- Bet auskari, - puisis piepeši pamana mazus, kvadrātveida auskariņus ar melniem punktiņiem, kas pagaidām rotā manas ausis, - tā taču ir piemiņas lieta, vai ne?
Ieplešu acis un tad pagriežos uz iešanu.
- Sjūzij, - Džeimss cenšas man sekot, taču viņu piepeši tālumā aizlidina spēcīga ūdens šalts.
- Paldies, - pateicīgi pasmaidu, taču Rītausmas Sidrabtauriņa sarauc pieri.
- Tagad stāsti, - draudzene pavēl.
Saviebjos.
- Viņu sauca Džeimss Aderona, - lēni iesāku, - viņš mācījās divas klases augstāk un bija visu meiteņu sapnis, taču nez kāpēc Džeimsam patiku tikai es, bet man bija Rēgu Vulkāns un mani neinteresēja viņa nemitīgie uzmanības apliecinājumi un piedāvājumi satikties, viņš man šķita pārāk augstprātīgs, - saraucu degunu, - tad Rēgu Vulkāns nomira un es bez maz vai pārvērtos par zombiju. Džeimss saskatīja izdevību. Pati nepamanīju kā un kad, bet Džeimss man kļuva par tuvu draugu.
Noskurinos un ievelku elpu, lai stāstītu tālāk.
- Tad bija tāds kā klikšķis un es aizmirsu par Rēgu Vulkānu. Viss, viņa manā dzīvē nebija un nebija arī sajūtas, ka kādreiz ir bijis, - skumji nošūpoju galvu, - pēc kāda mēneša es un Džeimss jau skaitījāmies pāris. Tici man, tas bija gluži kā apprecēties. Džeimss gribēja, lai atskaitos par katru soli, ko speru bez viņa un kāvās ar visiem, kas uz mani ne tā paskatījās. Mani vairs pārāk neuztrauca viņa augstprātība, jo man bija vajadzīgs kāds, kas par mani parūpējas. Pēc tēva nāves tas bija Rēgu Vulkāns, pēc Rēgu Vulkāna nāves tas bija Džeimss, pēc manis pašas nāves tu...
- Tātad, tev vajadzēja kādu, kam uzticēties, - secina Rītausmas Sidrabtauriņa, - kāpēc tā nevarēja būt tava mamma?
- Manai mātei bija savas problēmas, - paskaidroju, - un es netaisījos kļūt par vienu no tām. Mājās es biju klusa un nepamanāma. Visu savācu un uzturēju kārtībā.
- Njā, - Rītausmas Sidrabtauriņa mazliet saļogās, gandrīz nomezdama grāmatas, - vai Rēgu Vulkāns zina par tevi un to Džeimsu.
- Nē, - papurinu galvu, - mēs nerunājam par pagātni, jo...
- Jūs vairāk maigojaties, - pabeidz Rītausmas Sidrabtauriņa.
- Nu ne tā kā tu un Durklis, - iesmejos un viegli iedunkāju draudzeni.
Kad tiekam līdz vigvamam, mēs jau smejamies un strīdamies par to, kura no mums vairāk sava laika pavada, tiekoties ar savu puisi. Manā pusē ir daudz pārliecinošāki argumenti, tāpēc Rītausmas Sidrabtauriņa zaudē.
- Labi jau labi, - ejot vigvamā, meitene atzīst un es uzvaroši parādu viņai mēli.
- Čau, manas saulītes, - Ledus Magone sēž uz grīdas un ar Līgano Dzirkstelīti spēlē kārtis.
- Hei, iedaliet man arī, - nometos zemē un no kāršu čupiņas paķeru sešas kārtis.
- Ko darīs duraks? - Rītausmas Sidrabtauriņa painteresējas.
- Mēs vēl domājam, - Līganā Dzirkstelīte atzīst, nikni paceļot kārtis.
- Varbūt noskūpstīs Dūmu Odzi Karlu? - Rītausmas Sidrabtauriņa iesaka un es iesmejos, iedomājoties enerģiskā puiša sejas izteiksmi, kad kāda no mums viņa tā vienkārši pieietu klāt un sniegtu skūpstu.
- Uz lūpām, - Ledus Magone, noslēpumaini smīnot, precizē.
- Lai iet! - piekrītu un piemetu Rītausmas Sidrabtauriņai kārtis.
Beigu beigās zaudē Ledus Magone, kurai vairs mūsu noteikumi neliekas tik smieklīgi.
- Nu nevajag, - meitene cenšas mūs pierunāt, taču vienbalsīgo protestu dēļ mūs jādodas uzmeklēt Nāves Durkļa bars, jo tur būs arī Dūmu Odze Karls.
Meitene uzmet lūpu un nozibina savas rozā acis.
Dūmu Odze Karls kopā ar pārējie bara biedriem un barvedi ir pie neliela ezeriņa, kur peldas, bārstoties ar skaļām piezīmēm un jokiem.
- Sveikiņi, - Rītausmas Sidrabturiņa skaļi noaurojas, lai pievērstu sev uzmanību. Vienīgais, kurš viņu sadzird ir Nāves Durklis, kas uzreiz dodas laukā no ūdens. Tikai tad arī pārējie pagriežas, lai paskatītos uz mums.
Mana labākā draudzene pieiet pie sava drauga un abi apskaujas.
- Mēs atnācām uzmeklēt Dūmu Odzi Karlu, - meitene pamāj uz ūdens pusi un tumšmatainais puisis nāk šurpu.
- Ko vajag? - puisis vaicā, kamēr ūdens no samirkušajiem matiem smalkās tērcītēs plūst pār seju.
Paskatos uz Ledus Magoni un paceļu vienu uzaci. Meitene piešauj roku pie sejas un sāk ķiķināt.
- Varbūt citreiz? - pamanu meitenes piesarkušos vaigus un apvaldu spurdzienu.
Tad, beigusi kratīties aizturētos smieklos, Ledus Magone pieiet pie Dūmu Odzes Karla un pastiepjas pirkstgalos. Abas ar Rītausmas Sidrabtauriņu dungojam kāzu maršu un vērojam kā Ledus Magone noskūpsta puisi.
Piepeši Dūmu Odze Karls apvij rokas meitenei ap vidukli un atbild Ledus Magonei skūpstam ar tādu degsmi, ka draudzenes kājas atraujas no zemes. Kopā ar visiem sāku uzmundrinoši svilpt un daži puiši sāk saukt “Rūgts! Rūgts!”
Gandarīta vēroju jauno pāri un tad pagriežos pret Rītausmas Sidrabtauriņu.
- Kā...? - jautāju, bet draudzene vien parausta plecus un izbrīnīti smaida.
Beigu beigās Dūmu Odze Karls ir spiests nolikt Ledus Magoni zemē. Draudzenes vaigi deg kā ugunī un pati meitene izskatās apjukusi, bet laimīga.
Pametu skatienu uz ezera spoguļgludo virsmu un ieraugu šokolādes brūnu matu ērkuļa īpašnieku ar pārsteidzoši zilajām acīm.
- Neiebildīsiet, ja pievienosies meitene? - jautri uzsaucu puišiem, kas, visi kā viens, papurina galvas.
Novelku drēbes, palikdama vien savā košajā apakšveļā. Nekad neesmu sapratusi tās, kuras droši staigā pa pludmalēm trūcīgos bikini, bet tiklīdz kāds pamana viņas apakšveļā sāk spiegt kā sīkas meitenītes.
Ūdens ir pārsteidzoši silts. Ātri ienirstu un iznirstu, lai samitrinātu arī matus un tad peldu uz ezera vidu, kur sapulcējušies Nāves Durkļa bara puiši.
- Sveika, Sjūzij, - Rēgu Vulkāns piepeld man klāt un uzspiež uz pieres ašu skūpstu.
- Paklau, vai šodien ir kāda Valentīndiena, vai? - izsaucas Safrāna Murkšķis un es parādu puisim mēli.
Nākamajā mirklī atskan skaļš plīkšķis un pār mani nolīst ūdens šalts. Tad Rītausmas Sidrabtauriņa uzpeld un atmet savus garos matus.
- Dievīgs ūdens, - draudzene labsajūtā noelšas.
- Vai ne? - Ledus Magone piepeld man klāt un viņai seko Līganā Dzirkstelīte.
- Tā, kurš spēlēs volejbolu? - pajautā Raibais Korallis, zēns, kuram ir vienpadsmit gadi. Domāju, kas gan šajā zēnā ir tik īpašs, ka puika ticis Nāves Durkļa barā.
- Kur bumbu rausi? - pretjautājumu uzdod Rubīna Tvaiks, aiz auss aizlikdams garu, rūsganu matu šķipsnu.
Piepeši Raibā Koraļļa rokās parādās liela, krāsaina pludmales bumba.
- Kā tu to dabūji gatavu? - neticīgi pavaicāju.
- Treniņš vairāku gadu garumā, - puika atbild, - kurš sauks komandas?
Galu galā vienā komandā ir Ledus Magone, Nāves Durklis, Rubīna Tvaiks, Pļavas Irsis un Līganā Dzirkstelīte. Otra komanda sastāv no Safrāna Murkšķa, manis, Rēgu Vulkāna, Dūmu Odzes Karla, Rītausmas Sidrabtauriņas un Raibā Koraļļa. Pārējie vilkači nolemj aiziet kaut ko nomedīt.
Spēle izvēršas daudz interesantāka, nekā parastais pludmales volejbols, jo ir strauji jāpeld, lai uzķertu un atspēlētu bumbu. Manas liekās enerģijas rezerves ātri vien izsīkst un uz beigām man acu priekšā rēgojas jau trīs bumbas.
Mūs no aizrautīgās spēles izrauj raga pūtiens uz Cīņas klubu un tad mēs kā sadeguši metamies uz krastu, lai ātri apģērbtos un skrietu uz vigvamu. Uzdevums ir divtik grūts tāpēc, ka tie vilkači, kas bija medīt, mums ir sarūpējuši katram pa gaļas gabalam, kā ēšanu apvienot ar skriešanu ir pagrūti.
Pēc Cīņas kluba un vakara rituāla mēs vēl norunājam uzrīkot medību sacensības, kurās jāsadalās vairākās komandās un, pēc iespējas īsākā laikā, jāsavāc konkrēts dzīvnieku saraksts.
Kad beidzot tieku vigvamā, pārgurusi iekrītu gultā ar visām drēbēm un uz vietas aizmiegu...
