Labvakar, cienījamie un godājamie spoki.lv lietotāji! Vēlējos Jums pavēstīt, ka esmu pievienojusi jaunu daļu savam stāstam. Ceru, ka Jums patiks!
Lab, lab - neņemat vērā tos murgojumus iepriekšējā rindkopā, man vienkārši ir pārāk labs garīgais 
Karo4 - jaunā daļa ir klāt! Vērtējam, kritizējam vai arī vienkārši izlasam un ieliekam +
Sorry par kļūdām!
...
Brucinot pasaules pamatus
- Sjū? - kāds pliķē pa maniem vaigiem.
- Paej malā, Austrumupes Ērgļac, citādi paliksi par Asinsupes Bezaci, - skaļa balss izklīdina visu murmināšanu fonā un piepeši manā sejā ietriecas ledus auksta ūdens šalts.
Sāku sprauslot, lai dabūtu laukā to ūdeni, kas iekļuvis degunā. Lēnām atveru acis, taču tad tieku spēcīgi sapurināta.
- Vilkace Sjū, - meitene, kas nevar būt neviena cita, kā vien Rītausmas Sidrabtauriņa, bargi uzsauc, - es tev pavēlu tūlīt pat atgriezties uz šīs planētas.
- Liecies mierā! - sāku drebēt aukstā ūdens dēļ, - Tu man vairs nepatīc, - apsūdzoši nosaku un rītausmas Sidrabtauriņa iesmejas, mani apkampdama.
Mazliet miglojoties skatienam, cenšos uzmeklēt pasniedzēju, kas veltīgi pūlas iedabūt savus audzēkņus vietā.
- Kas ar tevi notika, Sjū? - sauc viens.
- Vai tagad viss kārtībā? - jautā cits.
- Liecieties mierā, - apaļīga sārtvaidze Pusnakts Tauriņš iejaucas, - viņai droši vien ir vājums no vakardienas cīņas ar to milzeni, vai tā, Sjū?
Dziļā pateicībā par tik loģisku izskaidrojumu, sparīgi pamāju ar galvu.
- Tagad viss ir labi, - iedrošinoši pasmaidu un tad vainīgi paskatos uz pasniedzēju. Nu labi, pasniedzēja virzienā, jo man ir bail pieredzēt vēl vienu šoka lēkmi, - atvainojos par stundas traucējumu.
- Tas nekas, nekas, - pasniedzējs atsaka dobjā, nedaudz samtainā balsī, un es vairs nešaubos par viņa patieso izcelsmi.
Vārgi apsēžos savā krēslā un tētis uzsāk stundu. Diemžēl, es nedzirdu un nesaprotu nevienu vārdu.
Rītausmas Sidrabtauriņa pastumj manā virzienā lapu ar jautājumu: “Kas, pie velna, tas bija?”
Noriju sieklas un tad drebelīgiem, ķeburainiem burtiem uzvelku atbildi: “Pasniedzējs ir mans tēvs”
Labākā draudzene pārsteigta iepleš acis un tad uzskribelē: “Un?!”
Nopūšos un, neticīgi šūpojot galvu, atbildu: “Es jau no astoņu gadu vecuma domāju, ka viņš ir miris.”
Tagad Rītausmas Sidrabtauriņai atkaras žoklis un var man;it, ka draudzene krasi maina domas par jauno pasniedzēju.
“Tāds...” mirkli draudzene domā un tad pabeidz: “...mērglis”
Skumji pasmaidu.
Nākamajās piecas minūtes es pieņemu lēmumu – ja mans tēvs visus šos gadus ir ignorējis mani un māti, tad tagad ir pienācis mans laiks pilnībā ignorēt viņu pašu.
Pasniedzējs nolemj būt labs un palaiž mūs brīvus jau pēc divdesmit minūtēm no stundas sākuma.
- Ēmm, Vilkace Sjū, vai jūs, lūdzu, nevarētu mirkli uzkavēties? - tā, sākas.
Rītausmas Sidrabtauriņa paspiež manu plaukstu un iziet no vigvama. Es, savukārt, pagriežos pret tēvu un nogaidoši viņā nolūkojos.
- Nerunāsim lieki riņķī un apkārt, - pasniedzējs neveikli mīņājas uz vietas, - vai tu paralēlajā pasaulē nebiji Sjūzena Stīvensa?
Mirkli apdomāju atbildi un tad vēsi atsaku: - Nesaprotu, par ko jūs runājat!
Es zinu, ka pasniedzējs zina, ka esmu viņa meita, jo tas ir burtiski ieskrāpēts man sejā.
- Neizliecies, Sjūzij, - viņš piepeši kļūst bargs, - es zinu ka tā esi tu!
- Tad kāpēc vēl jautājat? - saglabāju vēsu balsi, taču uz mirkli sejā uzplaukst smaids.
- Atmet to oficiālo uzruna, manu saulīt, - tēva piepeši izpleš rokas, - nāc pastāsti, kā tev klājies visu šo laiku!
Kaklā iemetas kamols, taču es ar to ātri tieku galā.
- Nedomāju, ka mums ir par ko runāt, - soli atkāpjos un apsūdzoši ieskatos tēvam acīs, - un nedomāju, ka mums ir kas kopīgs.
Apmetos riņķī un izskrienu no vigvama.
Asaras valdot, aizmetos uz fizisko aktivitāšu vigvamu, kur mums notiek nākamā nodarbība.
Lielā Sarkankoce Annemarija pamana, ka ar mani ir kaut kas garām, jo es nespēju lāga koncentrēties uz vingrinājumiem.
- Viss kārtībā, Sjū? - pasniedzēja gādīgi apvaicājas un es godīgi papurinu galvu. Tad viņa mani norīko aiziet savest kārtībā inventārus noliktavā, lai gan nevienam nav noslēpums, ka tur valda nevainojama kārtība.
Pēc pāris minūtēm man pievienojas Rītausmas Sidrabtauriņa.
- Ko viņš gribēja? - draudzene vaicā. Pastāstu mūsu neilgo sarunu.
- Paskat kāds, - draudzene nosvilpjas, - visus šos gadus nav pat mēģinājis ar tevi kontaktēties un tagad uzrodas no zila gaisa un grib būt mīļais papucītis.
Sāji pasmaidu, pilnībā piekrizdama draudzenei.
- Es nedomāju, ka viņš nezināja, ka var pārvēst mūs par vilkačiem, - klusi saku, - māte būtu piekritusi, taču viņš ne tuvumā nerādījās... Kāpēc?
- Varbūt uz šo jautājumu nav atbildes, - labākā draudzene mani apskauj, - varbūt tavam tēvam ir kāds tumšs noslēpums, varbūt viņam vienkārši bija bail. Piedot viņam vai nē, tas ir tavās rokās, Sjū.
Sajūtos daudz labāk. Kopā ar Rītausmas Sidrabturiņu atgriežamies pie pārējiem, kuri vingrinās šķēršļu pārvarēšanā.
- Vai drīkstu mēģināt? - apvaicājos pasniedzējai, kas atviegloti pasmaida.
- Protams, - Lielā Sarkankoce Annemarija atvēl.
Koncentrējos tikai uz ceļā redzamajiem šķēršļiem un to pārvarēšanā ieliku visu savu sirdi un dvēseli. Tas palīdz. Domas iztukšojas un es vairs nedomāju par tēvu, kurš piepeši uzradies sveiks un vesels. Ir tikai patīkams tukšums un vieglums.
Pārsteigta nobrīnos, kad attopos, ka esmu veiksmīgi šķērsojusi visu trasi.
Nākamā aiz manis ir Rītausmas Sidrabtauriņa. Skatoties uz viņu, varu no malas pavērot, kā esmu izpildījusi uzdevumu, jo manai labākajai draudzenei ir nevainojama redzes atmiņa, kas ļauj viņai mats matā atdarināt mani.
Draudzenes kustības ir līganas un plūstošas. Nespēju nelepoties ar Rītausmas Sidrabtauriņu, kura ir viena no talantīgākajām jaunajām vilkacēm.
- Fantastiski! - iespiedzos un skaļi aplaudēju, kad draudzene pārlec pāri iespaidīgam, ļodzīgam mantu krāvumam, kas ir bijis pēdējais šķērslis.
- Vai ne? - Rītausmas Sidrabtauriņa, acīm mirdzot, pārvaicā.
- Zini, ko es izdomāju? - draudzene, pa ceļam uz nākamo stundu, ierunājas, - Mēs varētu pēc stundām aiziet uz bibliotēku un parakāties pa grāmatām. Varbūt izdosies atrast Mīnas sugu.
- Es piedalos, - plati pasmaidu, - citādi jau pamazām sāk apnikt, ka nezinām, kas tas par putnu.
Šodien Ledus Magone piesakās ieturēt pusdienas kopā ar Līgano Dzirkstelīti, kura savu pirmo mācību dienu atzinusi kā brīnišķīgu esam. Tā nu es un Rītausmas Sidrabtauriņa dodamies mežā pamedīt un es apmierinu savu vēderu ar labi treknu stirnu, ko apēdu tik nevīžīgi, ka pēcāk jāuzmeklē strautiņš, lai nomazgātos.
Bibliotēkā viss ir ļoti kluss un noslēpumains. Šķiet, ka šeit nodalās divas pasaules – parastā, trokšņiem pilnā un maģiskā, klusā grāmatu pasaule, kur aiz katra vāka slēpjas jaunu zinību atvars.
Abas aizejam uz maģisko būtņu nodaļu un sākam pa vienai šķirstīt grāmatas. Pēc brīža jau mana seja sāk pārsteigumā izstiepties, jo, izrādās, ka Detromā eksistē arī tādas būtnes kā troļļi un laumiņas. Tiesa, to skaits, gadiem un gadsimtiem ejot, ir sarucis tik ļoti, ka var rasties zināmas grūtības sastapt kādu no tiem. Atrodu arī laumiņas attēlu, kas sagrauj manu, iztēlē uzburto attēlu ar noslēpumaino radībiņu.
Laumiņa izskatās kā tievs, garš koka zariņš, kam spārnu vietā ir lapas. Ja uzmanīgāk ieskatās, tad var saskatīt nelaipnu, īdzīgā smīnā savilktu ģīmīti.
Piepeši bibliotēkā ienāk vēl kāds un es ieraujos aiz plaukta. Rītausmas Sidrabtauriņa dara to pašu un mēs. Starp grāmatām lūrot, sazīmējams atnācējos manu tēvu un Sārto Dzeloņcūku Emmu.
- Tā, tagad stāsti, - asi, tomēr tajā pašā laikā laipni, mis Emma pavēl.
- Es šodien satiku Sjūziju, - tēvs nelaimīgā balsī iesāk, - bet viņa negribēja ar mani runāt, it kā ienīstu mani. Bet par ko?
Es sašutusi gandrīz ierūcos. Kādēļ viņš kaut ko stāsta tai sievietei? Kā viņa ir izpelnījusies mana tēva uzticību?!
- Viņa vienkārši ir nedroša, Dzelksni, - Sārtā Dzeloņcūka Emma mātišķi uzliek rokas manam tēvam uz pleciem, - tiklīdz viņa apradīs ar situāciju, jūs salabsiet.
Pasniedzējas balss ir silta un laipna, taču tajā var saklausīt arī metālisku pieskaņu, kas liecina par ļoti labi slēptu patieso nodomu. Sārtās Dzeloņcūkas Emmas plānos nebūt neietilpst tas, ka es varētu piedot savam tēvam.
Sieviete paceļas pirkstgalos, lai sniegtu manam tēvam mierinošu skūpstu.
Piepeši es saprotu, saprotu, kādēļ viņš neatgriezās, kādēļ nedeva par sevi nekādu ziņu, kādēļ viss notikās tā un ne savādāk.
Skatos uz neiedomājamo pāri, cenšoties saprast savas izjūtas. Beigās izšķiros par labu aizkaitinājumam un dusmām, taču, pirms pati uzsāku ko darīt, netālu no pasniedzējas mis Emmas sašūpojas grāmatu plaukts.
Nākamajā mirklī visas grāmatas izlido no plaukta kā izspļautas un, ar lielu gandarījumu, vēroju, kā tās ar dobjiem būkšķiem ietriecas pasniedzējas sānos. Pirms kāds ir attapies, zemē nogāžas arī plaukts, paraujot līdzi Sārto Dzeloņcūku Emmu un iesprostojot viņas kāju.
Sieviete sāk žēli kunkstēt un tēvs nometas viņai blakus, uzmanīgi nogrūzdams malā plauktu. Tad viņš paceļ savu mīļoto uz rokām un dodas prom.
- Auč, - komentē Rītausmas Sidrabtauriņa, man uzsmaidot, - tieši tas, ko tai govij vajadzēja.
Arī es pati esmu lepna ar paveikto. Kamēr vien netālu no šīs pasniedzējas stāvēšu es, viņai nāksies krietni piesargāt nervus un kaulus.
- Labi, - Rītausmas Sidrabtauriņa paņem dažas grāmatas un dodas uz izeju, - tinamies, kamēr vēl kāds nav atnācis un licis mums tās grāmatas tikpat kārtīgi salikt atpakaļ.
Priecīgi pārkāpju pāri kādai vecam, biezam sējumam un sekoju draudzenei, klusā balsī ķiķinot par mis Emmas izgāšanos.
- Sjūzij? - man aiz muguras kāds ievaicājas. Tā ir balss, par kuras īpašnieku es jau sen biju aizmirsusi. Jūtu tās īpašnieka skatienu urbjamies sev mugurā.
Es nedrīkstu pagriezties, taču pagriežos, lai, ar nelaimīgas nolemtības izteiksmi sejā, stātos pretī kārtējam dzīves sarūpētajam murgam...
