Jā, atkal es... un atkal jauna nodaļa 
Lasi un izbaudi!
Sorry par kļūdām.
...
Murgainos pinumos
Vilka modrās, zeltainās acis nenolaiž skatienu no tumsas ieskauta nama durvīm. Viss mājas pirmais stāvs ir spoži izgaismots kā Ziemassvētku eglīte un nekas neliecina par drīzu došanos pie miera, taču vilks gaida...
Piepeši kādā istabā, kur gaisma visspožākā, iestājas tumsa un kluss durvju čīkst liecina, ka māte beidzot ir nolikusi gulēt savu riebīgo bērnu, kas, vakarā izskrējis laukā, gandrīz uzgājis vilka slēptuvi...
Vilks gan būtu varējis sīko piežmiegt un viņa neizteiksmīgo māti tāpat, taču vilkam bija uzdevums un vilks negribēja nekādas liekas klapatas...
Beidzot atveras mājas ārdurvis un pa tām iznāk Viņš savas sieva pavadībā. Pirms doties uz netālu stāvošo auto, Viņš velta sievai ilgu skūpstu...
Vilks nosmīkņā, jo vilks zina, ka tā ir pēdējā reize, kad Viņš skūpsta savu sievu...
Sieviete ieiet mājās, bet Viņš turpina savu ceļu uz auto...
Vilks saspringst, gaidot īsto brīdi, kad atklāt savu klātbūtni...
Sīka, vilka izraisīta čaboņa, liek Viņu izrauties no domām un palūkoties krūmāja virzienā...
Vilks negaida un izlec no savas paslēptuves. Cīkstiņš nav ilgs un gandrīz uzreiz vilka ilkņi ieurbjas Viņa kaklā...
Vilks saķer Viņu aiz dārgā uzvalka apkakles un aizvelk tālu prom...
Pārliecinājies, ka Viņš ir labi noslēpts, vilks atgriežas pie mājas un pamana melno, solīdo automobili aizbraucam...
Vilks apmierināts dodas atpakaļ pie Viņa. Misija ir izpildīta...
Viņš tiek atstutēts pret koku un vilks iegaudojas. Pēc brīža atskan kluss švīkst un no koku aizsega iznāk Viņa, mirdzēdama mēness gaismā kā nāra...
Vilks gaidpilni ieņurdas un izslejas, pārvēršoties par cilvēku...
Viņa pieliecas, lai aplūkotu vilka atnesto. Vilks cenšas nemanīt dīvaino, apmātības pilno mirdzumu Viņas acīs uzlūkojot Viņu, kas kā niecība atsliets pret koku...
- Malacis, - Viņa iztaisnojas un palūkojas uz vilku...
Vilks ieņurdas un, alkainās gaidās trīsēdams, panāk uz priekšu...
Viņa saprot, ka būs jānorēķinās šeit un tagad. Viņas pilnīgajās lūpās atplaukst koķets smaids un viņa lēni, kā ķircinot vilku, atpogā savu blūzi. Vilks kā apmāts lūkojas uz smalko, mežģīnoto tetovējumu, kas izvijas uz Viņa krūtīm...
Piepeši vilks vairs nespēj nociesties un metas uz priekšu, skūpstīdams un glāstīdams viņu kā negudrs, tik tuvu sava sapņa piepildījumam...
- Ak, mans varenais, - Viņa ievaidoties izdveš un piepeši vilka krūtīs ieduras duncis.
Vilks pārsteigumā atsprāgst nost un neizpratnē lūkojas uz Viņu...
- Vai tiešām, muļķa kranci, domāji, kas esmu paredzēta tev? - Viņa izliec savas skaistās lūpas ļaunā smaidā. Tad Viņa paceļ Viņu uz rokām un pazūd tālumā, atstājot vilku vienu ar nāvējošu brūci krūtīs....
Vilks izrauj dunci un nokrīt zemē, pa ceļam pieņemot savu vilka veidolu. Tad vilks paceļ spalvaino galvu, lai gari un žēli iegaudotos pretim mēnesim...
Pietrūkstos sēdus un apvaldu kliedzienu. Atkal tas murgs, kas ik pa brīdim vajāja mani, kad vēl biju cilvēks. Murgs, kas mani vajāja no brīža, kad nomira tēvs.
Strauji un sekli elpodama, cenšos atšifrēt sejas, vietas, kur norisinājusies darbība, taču viss atkal aizslīd manas apziņas nebūtībā.
Man uz pleca liegi nolaižas Mīna. Kā putnēna zeltainais spārns skar plecu, pār mani nolaižas miers un murgs tiek aizgrūsts prom.
- Paldies, - pateicīgi pakasu Mīnas galvu un aizveru acis, lai koncentrētos. Tad, atverot tās vēlreiz, piepešā panikas uzplūdā saprotu, ka aiz loga jau ir aususi jauna diena.
- Magone, Magone, Magone, - strauji sapurinu draudzeni aiz pleca un viņa paver vienu aci.
- Ak nē, - meitene ievaidas un izlec no gultas. Piepeši viss vigvams izskatās haotisks, jo nekur nevar atrast īsto džinsu pāri, par vienādām zeķēm nerunājot!
Rītausmas Sidrabtauriņa jau ir aizlavījusies prom un mēs labprāt viņu nozākājam par maitu, kas nevar izdarīt neko tik vienkāršu, kā vien pamodināt mūs.
No saldumu kastes paķeram pāris šokolādes batoniņus un Ledus Magone uztupina Mīnu sev uz pleca, jo viņa ir nolēmusi, ka šodien mazā dāma ir jāpaņem līdzi arī uz stundām.
Kad pati sev atzīstu, ka izskatos daudz maz pieņemami, izvelkos no vigvama, gatava nākošajai, mācību pārpildītajai dienai. Kāpēc mācībām ir jānotiek sešas dienas nedēļā bez izņēmumiem?!
- Labrīt, Sjūzij! - atskan balss un mana sirds apmet kūleni.
Atspiedies pret kaimiņu vigvamu, stāv Rēgu Vulkāns – mans puisis. Viņa šokolādes brūnie mati ir nekārtīgi saspurojušies uz visām pusēm un apbrīnojami dzidri zilās acis ir bezgalīga maiguma pilnas.
- Labi, atstāšu jūs divatā, - iesmejas Ledus Magone un dodas tālāk viena, Mīnai šūpojoties uz kreisā pleca.
Pieeju draugam tuvāk un apskauju viņu. Apskāvienam seko skūpsts, kas sasilda mani līdz visiem sirds dziļumiem.
Tālumā atskan rags un es, atrāvusies no Rēgu Vulkāna, saviebjos.
- Es negribu iet uz stundām, - činkstu.
- Nu nesatraucies tik ļoti, - Rēgu Vulkāns smaidīdams piekļauj mani sevi tuvāk.
- Bet es gribu palikt ar teeevi, - uzmetu lūpu un puisis iesmejas.
Esmu patiesi sarūgtināta, kad esam klāt pie mācību vigvamiem.
- Tiekamies vēlāk, - Rēgu Vulkāns apskauj mani un dodas uz savu stundu.
Atskan otrais raga pūtiens un es, mazliet ieintriģēta ieeju vigvamā. Pirmā stunda ir vēsture, kuru mācīja Vēja Dziesma Flo, kas tagad ir pelnu čupiņa, kas izkaisīta pār visu pasauli.
Apsēžos savā vietā, pārsteigti nogrozot galvu, jo zināšanu pārņemtā Rītausmas Sidrabtauriņa vēl nav ieradusies.
Gandrīz ar trešo raga pūtienu, kas apzīmē stundu sākumu, klasē ieveļas arī mana labākā draudzene, skuju pilniem matiem un pietvīkušiem vaigiem. Apvaldu spurdzienu – Rītausmas Sidrabtauriņa, ja vien es un Ledus Magone viņai neuzspiestu pavadīt laiku arī ar mums un Mīnu, labprāt divdesmit četras stundas diennaktī spaidītos pa kaktiem un skūpstītos ar Nāves Durkli.
- Tu kavējies, - jautri aizrādu un draudzene pa jokam mani iedunkā. Tad meitene zibens ātrumā paķer divas baltas lapas un rakstāmo. Es jau vairs nepūlos stundās kaut ko pierakstīt, jo labākā draudzene savus pierakstus, ar lielāko entuziasmu, izvērš pa mūsu abām lapām.
Klasē ienāk garš vīrietis platiem pleciem, ģērbies tumšā, pieguļošā džemperī un tikpat tumšos džinsos. Man sažņaudzas sirds, tikai nezinu kāpēc. Tā noteikti ir izskatījies kāds, ko pazīstu.
Mana atmiņa ir izstrādājusi ļaunu stiķi – es ar laiku aizmirstu visus mirušos cilvēkus, ja vien man klāt nav kādas piemiņas lietas. Tas nereti sagādā man lielas problēmas, ar kurām pēc tam ir grūti tikt vaļā.
Līdz ar visiem pieceļos kājās un jaunais pasniedzējs pagriežas riņķī. Viņam ir stūraina seja ar pareiziem sejas vaibstiem un mazliet saplacinātu degunu. Acis ir maigā, zeltaini brūnā tonī.
Manās smadzenēs atskan tāds kā klikšķis un es piepeši atceros – šīs acis es pazīstu, jo... jo tās ir bijušas man klāt cik sen vien es spēju to atcerēties. Tās ir vērojušas mani, kad es mācījos braukt ar velosipēdu, kad uzsāku gaitas skolā, kad Ziemassvētkos neveikli skaitīju dzejoli pie eglītes un no rītiem, kad miegaini vilkos virtuvē, lai uzmeistarotu kārtējo daudzstāvīgo sviestmaizi.
Sirds sāk sisties neritmā un Rītausmas Sidrabtauriņa vaicājoši palūkojas uz mani, taču es skatos vien uz jauno pasniedzēju un jūtu, kā zem kājām sāk līgoties zeme.
- Tēt?! - neskaidri nomurminu vai noburkšķu, vai nočukstu... Nesaprotu, kā izdvešu šo trīs burtu kombināciju, jo pasauli ieskauj negaidīta tumsa...
