local-stats-pixel

Vilkace. Tumsas apskāvienā 5.nodaļa14

76 0

Vispirms sveiciens visām spocenēm sieviešu dienā! emotion Lai lustīga ballēšanās! emotion

Tām - šeku reku arī nākamā nodaļiņa!

Lasi un izbaudi!

SORRY par kļūdām!

ja gribi, pajautā - http://ask.fm/crazyspirit

...

Draiskā Dzirkstelīte

Augstu paceltu galvu iesoļoju arēnā un izaicinoši aplaižu saktu riņķī patukšajām solu rindām. Pamanot mani, ne viens vien vilkacis pārsteigumā noelšas.

Pēc kārtas esmu pirmā, kurai jācīnās un, pateicoties Sārtās Dzeloņcūkas Emmas gādībai, es pat nedrīkstu izvēlēties sev pretinieku!

Ieinteresēta aplaižu skatienu pāri pazīstamajiem un nepazīstamajiem vilkačiem, gaidot, kurš pieteiksies pirmais.

Manu kājās slejamies Ledus Magoni un Krama Kobru, taču tad no savas vietas augšā strauji pielec kāds nepazīstams puisis. Mazliet nobrīnos, jo neatminos iepriekš manījusi tādu muskuļu kalnu.

Masīvais puisis iesoļo arēnā un ar pārākuma apziņu palūkojas uz mani. Sajūtos maza un melna – man loti, ļoti paveiksies, ja izdosies pielikt šo pie vietas.

- Paskatīsimies, mazā, vai esi tik stipra kā stāsta, - druknais puisis nosmīkņā un es par atbildu ierūcos.

Nākamajā mirklī puisis jau ir man blakus un, saķēris aiz vidukļa, met uz arēnas otru malu.

Ievaidos, kad spēcīgi atsitoties pret zemi, nokrakšķ ribas un sāns sāk sāpēt. Uz mirkli aizsitas elpa.

Pretinieks nedod laiku atpūtai un jūtu četru ķepu dipoņu savā virzienā. Paveļos malā tieši īstajā brīdī un dūmakaini brūna vilka dzerokļi sakampj tukšu gaisu.

Strauji pieceļos kājās un tad salīkstu – kāda riba pavisam noteikti ir lauzta. Es nevarēšu izpildīt nekādas māņu kustības, vismaz ne tik ātri, lai izvairītos no spēcīgā pretinieka, tātad atliek tikai viens...

Pagriežos pret vilku, kas dipina manā virzienā un metos tam pretī, pa ceļam pieņemot vilka formu.

Sadursme ir asa un lauztā riba sāk sāpēt stiprāk. Cenšos iekampt pretiniekam kaklā, taču arī tas nav zemē metams. Vilks atgaiņājas ar ķepām un zobiem, un tad sāk klupt man virsū. Saprotu, ka uzvarētājs būs tas, kurš pirmais ielaidīs zobus otra skaustā.

Pēc īsa brīža jau esmu pamatīgi sakarsusi un mazliet nogurusi, jo pretinieks ir daudz lielāks un stiprāks par mani, tomēr es uzskatu, ka turos pretī vairāk nekā braši – vienreiz pat izdodas tikko jūtami aizskart otra vilka skaustu, taču pretinieks veiksmīgi izvairās.

Cīniņā tik izmantoti zobi, ķepas un pat aste, lai atrastu otra vājo punktu, kas nozīmētu ceļu pretī uzvarai. Pavisam nejauši pamanu vienreizēju izdevību, kas gan ir ārkārtīgi riskanta.

Manā skaustā iecērtas asi ilkņi un es iegaudojos.

Tagad vai nekad!

Pārvēršos par cilvēku, tādejādi izraujoties no pretinieka žokļiem un, spītējot lauztajai ribai, ar rokām apķeru vilka kaklu. Atsperos ar kāju un esmu uz vilka brūnganās muguras. Tad atvēzējos un situ pa vilka galvu, kur, kā mācīja bioloģijā, ir vārīga vieta.

Pretinieks izdveš klusu smilkstu un sabrūk zemē.

Pagriežos pret to vietu, kur sēž manas draudzenes un uzvaroši paceļu gaisā abas rokas. Arēnu pāršalc atzinīgi aplausi un svilpieni.

Pieturot ar roku sāpošo vietu dodos uz skatītāju rindu beigām, kur sēž Safrāna Murkšķis – puisis no Nāves Durkļa bara. Viņš ir viens no vilkačiem ar īpašām spējā, Idizo, un viņa specialitāte ir dziedēšana.

- Sveika, Sjū, - puisis pasveicina un es atbildot pieliecu galvu. Pamāju arī pārējiem bara biedriem un arī Nāves Durklim, kas ar vienu aci uzmana notiekošo arēnā. Domās uzpeld jautājums, cik īsā laikā Nāves Durklis uzveiktu to puisi, ar ko es cīnījos, jo Nāves Durklis ir stiprākais vilkacis starp audzēkņiem. Tīri teorētiski viņš var pieprasīt cilts Virsaiša vietu, ko tagad ir ieņēmis viens no Vecajiem, jo tieši Nāves Durkli iepriekšējais Virsaitis mirdams nosauca ar savu sekotāju, taču Vecajo padome nolēma, ka puisis vēl ir par jaunu, lai uzņemtos tik lielu atbildību.

- Paklau, - uzrunāju Safrāna Murkšķi, - vai vari sadziedēt man ribu? Briesmīgi sāp.

Lai gan citu ievainojumus dziedēt protu labi, veidu, kā sadziedēt savējos vēl neesmu atradusi, tāpēc ar neiedomājamu atvieglojumu vēroju Safrāna Murkšķa lielo plaukstu uzgulstam uz sava sāna un pēc pāris mirkļiem sāpes izzūd kā nebijušas.

- Ooo, - labsajūtā noelšos, - paldies!

Uzspiežu puisim uz vaiga sīku buču un tad aizdejoju pie Ledus Magones, Rītausmas Sidrabtauriņas un Larisas.

- Tas bija satriecoši, Sjū! - līksmi smaidot, Ledus Magone iedunkā mani.

Atkrītu krēslā, ko draudzenes gādīgi man ir pataupījušas un palūkojos uz Larisu, kas ir viegli iezaļgana.

- Viss kārtībā? - pajautāju meitenei, kas lūkojas uz diviem vilkiem, kas, zobiem šņirkstot, plēšas arēnā.

- Vai man arī būs jādara tāpat? - meitene nedroši pavaicā.

- Ja būsi sapratīga, nekavēsi stundas un neiekulsies nepatikšanās ar skolotājiem, iespēja nokļūt šeit ir minimāla, - uzmundrinoši paklapēju Larisai pa muguru.

Turpmāko laiku Larisa cītīgi klusē un uzmanīgi pēta vilkaču sarežģītās un ne tik sarežģītās cīņas arēnā.

- Hei, tas taču ir Pele! - piepeši izsaucas Rītausmas Sidrabtauriņa, pamanot arēnā mazo zēnu.

- Laeims? - Larisa neticīgi sarauc pieri, kā baidoties kļūdīties, - Viņš taču vasarā noslīka!

Rītausmas Sidrabtauriņa pieliecas Larisai tuvāk, lai šo to paskaidrotu.

- Kad tu nonāc paralēlajā pasaulē un tavs gars, tā teikt, apmetas tur uz dzīvi. Tavs ķermenis it kā dubultojas un kopija kādu neilgu laiku turpina dzīvot tavā vietā. Tad notiek kāds negadījums un kopija mirst. Tā tiek apglabāta un visi tikai sēro par tavu aiziešanu, - labākā draudzene, iejūtīgi smaidot, izklāsta Larisai dabisko iekārtojumu.

Larisa izbrīnīti iepleš acis.

- No labās, LABĀS!!! - pēkšņi iekliedzas Ledus Magone un pielec kājās.

Pametu skatienu uz arēnu, lai ieraudzītu kā tumšmatains zēns draudīgi ietriecas Peles sānā. Draugs pakrīt un viņa pretinieks uzrāpjas tam virsū, lai ar dūrēm turpinātu apstrādāt nelaimīgo.

- PELE!!! - reizē ar Rītausmas Sidrabtauriņu iekliedzamies un ieķeramies matos.

Piepeši zēnu virs Peles ieskauj pērļbalta gaisma un viņš atsprāgst no puikas samocītā ķermeņa.

Pametu skatienu uz arēnas pirmo rindu, kur, roku izstiepusi, stāv Ziemeļu Debestiņa, vilkaču kulturoloģijas skolotāja.

- Vai viņa ir Ibizo? - painteresējas Larisa.

- Idizo, jā, - strupi atrauc Rītausmas Sidrabtauriņa.

Tiklīdz Peli iznes no Cīņas kluba vigvama, paziņo, ka tā bija pēdējā cīņa šovakar.

Saķeru Larisu aiz rokas un velku sev līdzi, spraucoties starp vilkačiem, kas pamet vigvamu.

Kā esam laukā, sekoju draudzenēm uz vigvamu, kur izmitina Cīņas klubā cietušos.

- Kur mēs ejam? - piepeši satraukti jautā Larisa.

Nesaku ne vārda un ievelku meiteni daudz mazākā vigvamā, kur gaisu pilda vārguma un slimības smārds.

Ar skatienu uzmeklēju Peli, kas samocīts guļ uz tīras segas pie vigvama sienas.

- Pele! - atlaižu Larisas plaukstu un nometos blakus draugam.

Zēns, ar manāmu piepūlēšanos, pagriež galvu manā virzienā.

- Pagaidi mazliet, - uzrotu piedurkni un man blakus nosēžas Ledus Magone, Rītausmas Sidrabtauriņa un mirkli vēlāk arī Larisa.

Pielieku plaukstu Peles sviedrainajai pierei un aizveru acis, lai izsauktu tīro zemes elementu. Pēc dažām sekundēm mana plauksta sāk kņudēt un, atverot acis, manu ap to dancojam zaļas dzirkstelītes, kas vēl pēc brītiņa pārlec arī uz Peli. No drauga acīm pazūd sāpes, atstājot vien dziļu pateicību.

- Nav par ko, - pasmaidu un tad noņemu plaukstu. Nopietnākiem ievainojumi ir sadziedēti.

- Hei, - piepeši ierunājas Ledus Magone un norāda uz Larisu, - šī meiča sak, ka pazīstot tevi.

Pele pievērš skatienu pieminētajai.

- Larisa? - viņš pārsteigti un vārgi izgrūž.

- Laeim, - meitene pasmaida un mazliet nedroši papliķē zēnam pa plecu. Tad viņa paraugās uz mani, - Laeims bija mans kaimiņš.

- Atvaru Pele, - Ledus Magone izlabo, mazliet vēsi palūkojoties uz Larisu. Meitene piesarkst.

- Paguli, - iesaku zēnam un pieceļos. Tālumā noskan rags, - mums tāpat jādodas uz vakara rituālu.

Nesteidzīgi aizejam uz Rituālu apli un nosēžamies zemē.

- Vai jūs visur sēžam uz zemes? - painteresējas Larisa.

- Bet protams, - atsaka Rītausmas Sidrabtauriņa, - mēs esam cēlušies no indiāņiem un saglabājam daļu no viņu paradumiem.

Šoreiz elementi man piekodina neiekulties nepatikšanās un piedomāt pie tā, ko daru, citādi iekulšos nepatikšanās, no kurām laukā tikt būs grūti.

Larisa sāk jūsmot par elementiem un brīnišķīgo enerģijas lādiņu, ko tie snieguši. Saprotoši pasmaidu un tad aizvedu Larisu pie Vecajo Vigvama, kur pulcējas jau krietns bariņš jaunuļu. Pēc brīža viņus vecs vīrs ar sirmu galvu ieaicina iekšā un es pasmaidu, atceroties to maģisko gaisotni, kas valdīja, kad tiku pie sava vārda.

- Deram, ka viņas vārds būs saistīts ar uguni, - izsaucas Ledus Magone, pirksta galā uzburot liesmu.

- Es saku, ka ar ūdeni, - Rītausmas Sidrabtauriņa pārsteidz draudzeni ūdens šalti un tad sāk sirsnīgi smieties.

Ledus Magone jokojoties uzrūc Rītausmas Sidrabtauriņai un tad metas draudzenei virsū, taču es lieku no zemes izstiepties lunkanai efejai, kas apmet pinekļus ap meitenes potītēm un draudzene nogāžas zemē.

Nākamajā mirklī manu muguru kņudina liesmiņas un es sāku locīties kā tāds tārps, smejoties pilnā kaklā un lūdzot Ledus Magoni apžēloties un atsvabināt mani no uguns, kas kutina mani kā pats nelabais.

Paiet gandrīz divas stundas, līdz jaunie vilkači sāk parādīties laukā no Vecajo vigvama.

Acīm dzirkstot aizturētā lepnumā, pie manis piesteidzas Larisa.

- Nu? - dedzīgi pavaicāju.

- Es tagad esmu Līganā Dzirkstelīte! - meitene iedziedās.

- Hā, - Ledus Magone parāda Rītausmas Sidrabtauriņai mēli un par to saņem sirsnīgu dunku.

- Larisa! - kāds Līganajai Dzirkstelītei aiz muguras uzsauc. Pamanu viņas draugus un to, ka meitenes seja samācas, kļūstot pat aizkaitināta.

- Tu neesi Larisa, tev nav jāatsaucas, - Ledus Magone pamāca ar skatienu urbjoties jaunajos vilkačos, ar kuriem Līganā Dzirkstelīte negrib runāt. Redzu, kā tie saraujas no Ledus Magones koši rozā acu skatiena.

Līganā Dzirkstelīte ieķeras elkonī Ledus Magonei un abas cēli dodas prom kā vislabākās draudzenes. Uzmetusi drūmu, brīdinošu skatienu jaunuļiem, apgriežos uz papēža un kopā ar Rītausmas Sidrabtauriņu sekojam Ledus Magonei.

Līganā Dzirkstelīte saka, ka vēlas gulēt un mēs pavadām viņu uz vigvamu. Tad dodamies pie Mīnas, kas visu dienu pavadījusi iesprostota savā ligzdā un tagad aizvainota ķērkst. Neizdodas viņu pielabināt pat ar karamelizēt cepumu. Beigu beigās Ledus Magone piesakās iziet izskraidīties ar mazo un esmu pārāk nogurusi, lai pievienotos. Ielienu gultā un nograužu šokolādes tāfelīti.

Pirms pašas iemigšanas manās domās uzpeld jautājums – kāpēc gan Līganā Dzirkstelīte tik ļoti nevēlas kontaktēties ar saviem, nu jau, laikam, vecajiem, draugiem?

Taču atbildi vairs nespēju rast, jo virsroku gūst nogurums un es ieslīgstu miegā...

76 0 14 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv
Reklāma

Komentāri 14

0/2000

bučas tev, sieviete /arī no māsas - ķengaroo/. :*

gaidu nākamo daļu. :)

2 0 atbildēt

Sveiciens sieviešu dienā! :D un jā. gaidu tālāk!  

0 0 atbildēt

sveicieni visām sievietēm sieviešu dienā !!!

:D ++++ :)) Nākošo!!!!!!

:D tikko atcerējos manu klasesbiedru :D viņš matemātikas stundā uzzimeja apsveikumu skolotajai :D jo viņa teica, ka ja apsveic tad ar puķi vai apsveikumu emotion

0 0 atbildēt