local-stats-pixel

Vilkace. Tumsas apskāvienā 51.nodaļa2

60 0

Nu viss, šī ir PĒDĒJĀ nodaļa!

Bēdājiet vai līksmojiet, bet tā nu tas ir :D

Tad nu - lasiet un izbaudiet! ^^

...

Epilogs

- Labrīt, Sjū! - silta roka uz mana vaiga liek atvērt acis. Pretī man veras Safrāna Murkšķa rāmais, pelēcīgais skatiens. Mirkli tajā noraugos, līdz pēdējās atmiņas ar joni atgriežas manī. Kā atspere pielecu sēdus un tad ievaidos, galvai iedunoties. Piešauju roku pie deniņiem un pamasēju tos.

- Tev labāk vēl pagulēt, - Safrāna Murkšķis iesaka un nostumj mani atpakaļ guļus. Saviebjos – man nepatīk gulēt, kamēr apkārt tik daudz neskaidru lietu.

- Vai mēs...? - uzdodu jautājumu, kuru aprauj mans izbrīns par manu samocīto balsi.

- Uzvarējām, - Safrāna Murkšķis pasmaida neviltotu smaidu un tad iejūtīgi saspiež manu plaukstu, - neuztraucies, pārējie arī nav diži labākā stāvoklī.

Tas mani mazliet iepriecina.

- Rēgu Vulkāns...? - ievaicājos un tad sāku bažīties, jo Safrāna Murkšķa sejā tā kā izslēdzas gaisma un viņš novēršas.

- Kas? - gribu zināt un noskurinos, kad Murkšķis pievērš man dīvaini nopietnu skatienu.

- Mēs nezinām, kas ar viņu, - viņš beigu beigās skumji atzīst, - liekas, ka viņš nevienu nepazīst. Un reizēm viņš... deformējas. Viņš pārklājas ar zvīņām, vai tiek pie trešās acs, briesmīgiem ilkņiem vai pārklājas ar gļotām... Es šaubos, vai ir kādas izredzes, ka viņam kļūs labāk...

No šiem jaunumiem man iesāpas sirds. Kāpēc, kāpēc tieši ar Rēgu Vulkānu jānotiek tā?

- Un pārējie? - vaicāju.

- Šajā ziņā ir daudz labāki jaunumi, - Safrāna Murkšķis pasmaida, - gandrīz visi ir pārdzīvojuši pārvēršanos atpakaļ par cilvēkiem, taču mēs vēl īsti neļaujam viņiem nepieskatītiem staigāt apkārt.

Vismaz tā ir iepriecinoša informācija.

- Otsordomieši...? - iesāku nākamo jautājumu, taču Safrāna Murkšķis jau uzreiz sniedz atbildi:

- Viņi aizskrēja pirms divām dienām, trigeāņi – pirms trijām, - un, kā uzminējis manu nākamo jautājumu, viņš piebilst, - jūs četri gulšņājat jau gandrīz četras dienas.

Pasmaidu, cik jauki, ka uz taviem jautājumiem atbild vēl pirms tu tos esi paspējis uzdot. Tā meitene, ar kuru beigu beigās Safrāna Murkšķis būs kopā, patiešām būs viens laimīgs radījums.

- Paklau, - man piepeši ienāk prātā, - ko tu domā par Joušku?

Šādu jautājumu gan Safrāna Murkšķis nebija gaidījis un puiša vaigi iegūst viegli sārtu nokrāsu.

- Ahā! - savā čērkstošajā balsī izsaucos, patiesi iepriecināta. - Jouška to zina?

Safrāna Murkšķis nosarkst vēl košāk un papurina galvu.

- Tev derētu to pateikt viņai, kad nākamreiz tiksieties, - plati smaidot, iesaku un tad sazvērnieciski nočukstu, - jo viņai tu patīc.

Brīdi Safrāna Murkšķis uz mani skatās, cenšoties saprast, jokoju es vai nē, taču es tikai smaidu kā Češīras kaķis un nebilstu ne pušplēsta vārdiņa, tā kā beigās puisis padodas un aiziet kaut kur prom.

Aizveru acis un iegrimstu snaudā, sapņojot par brīdi, kad es varēšu celties un soļot pretim jaunai dzīvei, jaunai rītdienai...

.

The end again...

.

Njam, paldies visiem, kam ir bijusi gribēšana šito murgu lasīt līdz galam un gaidīt, kad man beigsies slinkuma lēkmes un es ielikšu jaunu nodaļu. Jūs tiešām esat visforšākie un labākie :*

Beeeet, kā jau minēju kkad sen, sen atpakaļ – būs arī trešā daļa šim stāstam. Pagaidām gan man vēl nav nojautas, kad tas būs, jo tajos apstākļos, kādos dzīvoju tagad, rakstīšana ir praktiski neiespējama. Tiesa, iespējams, pēc Ziemassvētkiem būs stipri savādāk, jo, ļoti iespējams, ka es tikšu pati pie sava portatīvā datora (līdz tam laikam gan man ir jānodzīvo un labi jāmācās :D).

Nu, jebkurā gadījumā, agrāk vai vēlāk, turpinājums būs, jums atliek to tikai sagaidīt :D

.

Neliels ieskats stāsta trešajā daļā “Vilkace. Jauna rītdiena”:

.

- Es nudien nedomāju, ka tā ir laba doma, - bažīgi novelk Ledus Magone, sēdēdama zarā man blakus.

- Ai, izbeidz, - ar elkoni iedunkāju draudzeni un turpinu vērot upuri, turot gatavībā kaķeni un ar krāsu pildītās bumbiņas.

Ledus Magone piešauj plaukstu priekšā mutei, lai apslēpētu spurdzienu. Mēs sazvērnieciski saskatāmies un es atlaižu bumbiņu. Tā lido un ar glītu blīkšķi ietriecas vilka tumšajā kažokā. Pašķīst krāsa un uz kažoka rēgojas glīts, koši zils plankums. Vilks apsviežas riņķī un nākamā bumbiņa trāpa viņam pa degunu, iešļācot sarkano krāsu nāsīs.

Kratos apspiestā smiklu lēkmē un izšauju dzeltenas krāsas bumbiņu. Blakus man Ledus Magone no smiekliem gatavojas vai pārsprāgt.

Piepeši mums zem kājām atskan ņurdiens un mēs pārbīstamies, zaudējam pamatu un ar būkšķi nogāžamies zemē.

- Ko jūs te darāt? - Nāvka pieņem savu pievilcīgā puiša veidolu un no augšas noskatās uz mums.

- Piu! - iesmejas Ledus Magone un izšķaida puisim sejā kādas trīs bumbiņas uzreiz. Viņš mēmi noplāta muti un novēcina rokas. Tad sāk sprauslāt. Šoreiz mēs abas ļaujam vaļu skaļiem, sirsnīgiem smiekliem, kurus nākas apraut mirklī, kad puisis paceļ no zemes nesašķīdušās bumbiņas un sāk mest mums virsū.

Apmetamies otrādi pamūkam malā, lai atsāktu apšaudi. Tā kā man un Ledus Magonei ir kaķenes, mēs esam daudz precīzākas par Nāvku, taču arī viņš met visai trāpīgi.

Beigu beigās man izbeidzas munīcijaun es elsodama tīru krāsu no savas sejas.

- Prieks tevi atkal redzēt, - kad varu daudz maz sakarīgi parunāt, izmocu un aizeju apskauju puisi.

- Jauka satikšanās, - Nāvka ironiski norūc, taču tad cieši mani apkampj, ka man jau sāk likties, ka aptrūksies gaisa. Ledus Magone skaļi iesvilpjas un es veltu draudzenei skarbu skatienu.

- Ko jūs te darāt? - Nāvka uzdod savu jautājumu vēlreiz.

Saskatos ar Ledus Magoni un kļūstu pavisam nopietna:

- Lieta tāda, ka mums atkal vajadzīga tava palīdzība...

60 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

ar nepacietību gaidu 3. daļu :)

2 0 atbildēt

Nu ko. Izlasīju visu. Bija laiks, kad grūti bija skaidīt nākamo nodaļu. Liels kompliments no manis. Pluss arī par to, ka stāsts ir par vilkiem un vilkačiem. Vilki ir mani mīļākie dzivnieki.

Gaidam trešo daļu.:))

0 0 atbildēt