local-stats-pixel

Vilkace. Tumsas apskāvienā 50.nodaļa0

44 0

Yo, spoki un spocenes!

Klāt arī turpinājums "Vilkacei"!

Ieteikumi, atsauksmes, iebildumi - komentārā!

Sorry par kļūdām!

Lasi un izbaudi!

...

Minūte pārdomām

Tumsa. Apkārt ir viena vienīga tumsa. Nejūtu pamatu zem kājām, nejūtu it neko. Kur es esmu? Kāpēc esmu? Ko es šeit daru? Vai kāds arī man atbildēs.

Cenšos izdvest kādu skaņu, taču no rīkles nenāk it nekas.

Piepeši kādu gabaliņu nostāk no manis iedegas gaisma. Tā apgaismo galdu. Uz galda ir vēstule.

Speru soli uz priekšu un nākamajā mirklī attopos pie galda, it kā pašas kustības nemaz nebūtu bijis. Paņemu vēstuli, kas rakstīta uz veca pergamenta un, varu galvot, ka ar tintē mērktu spalvu. Atklājas, ka zem šīs vēstules ir vēl divas. Tiesa, tās nav tik vecas.

Nopūšos un, ar acīm skrienot pāri tekstam, lasu:

Godājamā, Vilkace Sjū!


Mums nav bijis un kādu laiciņu arī nebūs lemts tikties, taču gribu, lai Tu zinātu, cik ļoti esmu tev pateicīga par Tavām rūpēm par Mūžīgās Dzīvības kaklarotu. Tā nav tikai kaklarota, kas ļauj dzīvajiem sazināties ar saviem mirušajiem senčiem, bet arī viens no elementiem Lielā Septītnieka dārgumos. Esmu neizsakāmi pateicīga par to, cik pašaizliedzīgi Jūs visi to sargājāt, neļaujot tai nonākt vilkaču senās ienaidnieces Tumsas rokās.

Esmu tikai sīks gariņš starp Elementiem un Taviem senču gariem, taču ik reizi, kad sajūti vēju savos matos, atceries, ka es Tevi vēroju un vēlu visu to labāko.

Domāju, ka kaklarotai vajadzētu palikt pie Tevis, jo Tu esi pierādījusi sevi kā īstenu vilkati un savas cilts vērtību aizstāvi.

Nezaudē modrību, jo šajā pasaulē ir vēl daudz ļaunuma, pret kuru nāksies stāties pretī.

Visu to labāko vēlot,

Vētra.


Kādu brīdi tā arī stāvu – apjukusi un neizpratnē. Tātad, par spīti visam, Tumsa tā arī neiznīcināja līdz galam Vētru. Daļa no viņas diženā gala palika dzīva. Pasmaidu un silti paraugos uz Dievietes vēstuli man, tieši man. Jā, varbūt viņa sen vairs neskaitās Dieviete, taču mums, treismēņiem un pārējiem vilkačiem, viņa vienalga būs Dieviete, par spīti tam, ka viņa ir tikai gara paliekas.

Paņemu rokās nākamo vēstuli. Rokraksts man piepeši šķiet kaut kur redzēts un pazīstams.

Mīļā, Sjūzija.

Jā, tā esmu es – Diāna. Diemžēl, es nevaru ar tevi tikties, jo, kā jau tu zini, esmu vien cilvēka gars.

Atceries, kad tu tik ļoti gribēji paturēt manu medaljonu? Tagad, kad lāsta iedarbiba ir beigusies (jā, tam medaljonam es biju uzlikusi lāstu), Tu drīksti to ņemt, protams, ja Tu vēlies un Tev ir iespēja. Vairs ne Tev, ne man nebūs jābaidās, ka piepeši es varētu pārņemt par Tevi kontroli un vispār izgrūst no pašas ķermeņa utt.

Man nav daudz laika, lai nodotu Tev šo ziņu, taču vēlos Tev pavēstīt, ka Tavā pasaulē ir kāds, kas spēj ceļot pa mirušo valstību un, ja Tu viņu satiksi, Tu iemantosi sev vēl vienu labu draugu un sabiedroto, tiesa, ja Tu kaut kur nenošausi greizi.

Turies, Sjūzij, es zinu, ka Tu esi vislabākā! Nebeidz strādāt trakulības un varoņdarbus!

Tava vislabākā!

Tik tikko valdu asaras. Diāna... Ko tik es neatdotu, lai ar viņu vēlreiz tiktos, lai ar viņu vēlreiz parunātu, apskautu un iedunkātu... Taču man tādas iespējas nav un nebūs, ja vien nesatikšu draudzenes vēstulē minēto personu.

Pievērsu uzmanību pēdējai vēstulei, kas drīzāk atgādināja kādu uzmetumu, rakstītu gandrīz nesaprotamā, ķeburainā rokrakstā, taču no tās staroja gandrīz sataustāms gādīgums un mīlestība...

Sjū!


Piedod par to, ka nebrīdināju Tevi par sekām, kas būs burvestībai, taču tas bija vienīgais ceļš. Katrā karā ir nepieciešami kādi upuri, ne tā?

Gribu, lai tu zinātu, ka lepojos ar tevi un priecājos, ka tieši Tu biji mana nesēja. Jā, es miršu, aiziešu no garu pasaules pilnīgi un pavisam. Mēs nekad vairs netiksimies, bet neaizmirsti mani, jo, ja man tomēr būtu iespēja palikt vien kā mazam spociņam, es nekad neaizmirstu tevi!


Vilkace.

Sažņaudzu lapiņu plaukstā. Tik ļoti gribējās to paturēt kā piemiņu no meitenes, gara, lai es viņu neaizmirstu kā parasti aizmirstu aizgājušos.

Izrauju dažus matus un tos apviju ap zīmīti un ieslidinu to kabatā.

- Labi, - skaļi saku pati sev, - tagad man rodas tikai jautājums: - Kā, pie velna, es tikšu atpakaļ?!

Tikko par to iedomājos, es attopos pie Tumsas mīļākā nezvēra, kas, šķietami samierinājies ar likteni, guļ rāmi un mani vēro. Notraucu no vaigiem dubļus, asinis, asaras un sazin vēl kādu drazu un paveros pretī. Paceļu roku un sakopoju sevī pēdējās enerģijas paliekas. Dūre izalgojas tīrā Zemes elementa ietekmē un pārklājas ar tādu kā akmens kārtu.

Nez kāpēc pārdomāju un nolaižu roku gar sāniem. Kaut kas dziļi manī saka, ka nogalināt šo neradījumu nav labi, ka es to nožēlošu. Neizpratnē gribas pajautāt pašai sev: - Kāpēc?

Fēniksa skanīgais sauciens liek pacelt galvu. Mīna iemet man klēpī Vētras kaklarotu un pati nolaižas uz pleca, un viegli ieķeras ar knābi ausī.

Veros te uz kaklarotu, te uz nezvēru un lēnām manī aust tāda kā apjausma. Ar vienu roku pieskaros Mūžīgās Dzīvības zīmei uz vidējā safīra, ar otru roku – nezvēram. Sajūta ir pretīga, taču es neatraujos.

- Esi brīvs! - nočukstu un atbrīvoju kaklarotā esošo spēku un Zemes elementu. Tie abi savijas kopā un kā mirdzošas gaismas lentas apvijas ap nezvēru. Viņš dobji iebrēcas un sāk raustīties. Gaisma plešas arvien plašāk un plašāk, līdz es esmu spiesta aizvērt acis.

Piepeši viss beidzas. Nezvērs vairs nekliedz, acis vairs nežilbina pārpasaulīgā gaisma. Pagriežu galvu uz neradījuma pusi, taču viņa tur vairs nav. Ir tikai izmocīts novārdzis, neticami netīrs... Rēgu Vulkāns.

Priekā iespiedzos un apmetos puisim ap kaklu. Viņš gan ir bezsamaņā, bet tas jau ir mazākais ļaunums. Galvenais, ka viņš atkal ir cilvēks.

Līdz ausīm atvijas cīņas saucieni no apmetnes puses un es atraujos. Piepeši es zinu, kas darāms. Pēkšņi viss ir skaidrāks par dienu.

Pieceļos kājās un palūdzu zemei parūpēties par to, lai Rēgu Vulkānu neatrastu neviens no ienaidniekiem. Tad metos uz to pusi, kur pēdējo reizi redzēju Nāves Durkli. Arī viņš ir nomocīts un tikko turas kājās, taču, tiklīdz es viņam izstāstu par savu plānu jeb, pareizāk sakot, apskaidrību, viņa acīs iedegas tāda kā liesma un Durklis, man pa priekšu metas uz apmetni, uz Rituālu apļa pusi. Pa caļam mums gan nākas nogāzt no kājām pāris briesmoņus, taču visai veiksmīgi tiekam līdz mērķim, pa ceļam paraujot sev līdzi arī Rītausmas Sidrabtauriņu un Ledus Magoni.

Brīnumainā kārtā, Rituāla apļa vidus ir pilnīgi neskarts, kā tāda miera sala. Mēs nostājamies aplī, pašā vidū turot Vētras safīru kaklarotu.

- Uguns, pārvēt naidnieku pelnos! - skaļi iesaucas Ledus Magone, un viņu apņem trakojošas liesmas.

- Vējš, aizpūt ļaunumu projām! - savam elementam lūdz Nāves Durklis, un ap viņu sāk trakot brāzmainas vēja plūsmas.

- Zeme, atdod mums savējos, ienaidnieku paturi sev! - pienāk mana kārta, un mani ieskauj tīrais Zemes elements.

- Ūdens, pa saviem plašajiem ceļiem aiznes mūsu lūguma piepildījumu tālāk! - uzsauc Rītausmas Sidrabtauriņa, pazūdot mutuļojošā ūdens straumē.

Mūsu elementi aizplūst līdz Mūžīgās Dzīvības simbolam un no tā izlaužas baltas, tīras gaismas stari. Vispirms viens, tad divi, trīs un tad viņus vairs izskaitīt nevar. Uzplaiksnījums un visa pasaule ir balta un tīra. Nezvēru skaļie, izmisīgie, pretīgie kliedzieni un vilkaču pārsteiguma pilnie ņurdieni saucieni.

Pēkšņi viss atkal atgūst savas krāsas, taču no pretiniekiem vairs nav ne miņas nez ziņas. Vienīgais, kas liecina par šeit notikušo kauju ir nepatīkamais smārds gaisā un izārdītā apkārtne.

- Mēs... to... paveicām... - priecīgi saskatāmies un tad visi kopā saļimstam.

44 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000