Heh, nākamā nodaļa nu ir pieejama! :))
Lasi un izbaudi.
Tiešām ATVAINOJOS par kļūdām!!!
Atsauksmes, ieteikumi, kritika un viss pārējais - komentārā! :)
...
Pasaule citām acīm
Pie vilkaču kulturoloģijas vigvama man nākas atvadīties no Ledus Magones, jo meitene Treismēnijas Vilkaču akadēmijā ir senāk par mani, tāpēc arī mācībās viņa ir tikusi stipri tālāk par mani.
Ieslīdu vilkaču kulturoloģijas vigvamā, kur no klases beigām man pretī jau smaida Rītausmas Sidrabtauriņa. Piemetos draudzenei blakus ērti izlaižos krēslā. Šī ir tā stunda, kurā varu izgulēt miegu, kas ieķēries galvā.
- Vai visi ir sanākuši? - Ziemeļu Debestiņa ir īsa, apaļīga vilkace, kas lēnām tuvojas pusmūžam. Pasniedzēja ir laipna būtne, kas reizēm var kļūt arī stingra un nešpetna. Pasniedzēja žilbinoši uzsmaida visai klasei un es, izlaidusies kā omes paklājs, laižos snaudā, līdz mani no pusnemaņas augšā uzrauj Rītausmas Sidrabtauriņas dunka.
Nākamā stunda mums ir pie Vīziju Koijota, klusa un noslēpumaina pasniedzēja, kas mums māca Detromas ģeogrāfiju – vienu no manām mīļākajām stundām.
Pārējās stundas es vienkārši nosnaužu. Mums mācības beidzas pusdivpadsmitos. Maksimālais mācību garums var būt līdz pat vieniem, ja vien neesi atstāts pēc stundām.
- Es... - Rītausmas Sidrabtauriņa iesāk, iznākot no bioloģijas vigvama, taču es viņus pārtraucu.
- Uzmeklēsi Nāves Durkli, - nosmīkņāju un iedunkāju draudzeni. Tad pagriežos un dodos uz savu veco vigvamu.
Meitene joprojām guļ. Nosēžos blakus viņai un vērīgi lūkojos sejā, kurā nav ne miņas no bailēm, kuras viņa izjuta vien pāris stundas iepriekš.
Piepeši meitene nemierīgi sagrozās un es izslejos. Svešās acu plakstiņi noraustās un tad atveras.
- Kur... kur es esmu? - pamanu, ka viņas acis ir zeltaini zaļā tonī. Balsī skan neviltots pārsteigums.
Atceros, ka es arī biju tik pat pārsteigta pamostoties un atklājot, ka esmu svešā vietā.
- Treismēnijas Vilkaču akadēmijā, - atbildu, jau sagatavojusies uz jautājumu gūzmu.
- Kur? - meitene ir neizpratnē un es viegli, mierinoši pasmaidu.
- Treimēnijas Vilkaču akadēmijā, Detromā, paralēlajā pasaulē, - pacietīgi atsaku un vēroju meitenes acis ieplešamies un tad dīvaini samiedzamies.
- Vai tu mani āzē? - viņa piešķiebj galvu un apsūdzoši izsaucas. Noliedzoši papurinu galvu.
- Kā tās gadījās? - meitene pieskaras galvai un pārskata savas atmiņas, - es atceros vilkus, kliedzienus... Kas atgadījās ar pārējiem?
Dziļi ievelku elpu.
- Ēmm, tas rudmatainais... - lēnām, negribīgi uzsāku, - ir... miris... un tā meitene ar blondajiem matiem... arī.
- Bet Geils, Sabrina un Kristiāns...? - meitene cenšas sagremot jaunumus.
- Dzīvi, - pasmaidu, - un patlaban noteikti ietur pusdienas Austrumu placī.
- Austrumu placī?
- Jā, tā ir vieta skolas austrumos, kur pusdieno tie, kuri vēl nevar pārvērsties, lai medītu paši vai arī ir vienkārši slinki, - paskaidroju.
- Pārvērsties par ko? - meitene vaicā.
- Par vilku, vilkaci, sauc kā patīk, - atbildu.
Meitenes skatiens uz mirkli aizklīst tālumā.
- Vai tu arī...? - viņa nedroši ievaicājas.
- Varu pārvērsties? Ēmm, jā, - iekožu lūpā un tad daudz lēnāk turpinu, - nu manis dēļ, tu vispār esi te...
- Kā to saprast? - meitene sarauc pieri un es pieslejos kājās.
- Tikai nepārbīsties, labi? - pajautāju un tad aizveru acis. Kad atkal tās atveru, mana redze ir daudz savādāka. Tā ir tāda kā vilkam, jo galu galā es taču esmu vilka veidolā.
Bažīgi uzlūkoju meiteni, kura bāla, ar šausmu pilnām acīm mani uzlūko un tad steigšus pārvēršos atpakaļ.
- Tikai nebaidies, - kā padodoties paceļu rokas, - man vairs nav iemesla tev uzbrukt.
Meitene mirkli cīnās pati ar sevi. Sejā citu pēc citas nomaina bailes, nedrošībā, ziņkārība, panika...
- Vai es... vai es ari būšu... tāda kā tu? - beigu beigās meitene izšķiras par piesardzīgu ziņkārību.
- Nu īsti tāda nē, - atviegloti uzelpoju, - katrs vilkacis ir savādāks.
Piepeši meitenei ieburkšķas vēders un es pamostos kā no transa.
- Ak dieniņās, tu taču pavisam noteikti esi izsalkusi, - iesitu sev pa pieri un tad vaicājoši palūkojos uz svešo, - vai arī nē?
- Ēēē...jā, - meitene nedroši atsaucas un es pastiepju viņai pretī roku, ko meitene satver pēc laba brīža vilcināšanās.
- Jauki, - pasmaidu un palīdzu viņai piecelties, - tad ejam, ēmm... Vai tev nebūtu nekas pretī pateikt savu vārdu?
Meitene laikam ir nolēmusi, ka var man uzticēties un tāpēc nemaz nevilcinoties atbild.
- Larisa, - nedrošs smaids, taču tas nav milzonīgs iemesls uztraukumam.
- Vilkace Sjū, - atsaku un, pamanot Larisas acis ieplešamie, paskaidroju, - tev arī būs vilciskāks vārds. Jau šovakar tu tādu Larisu varēsi aizmirst pavisam.
Manu, ka meitene aizdomājas, iedomājoties, kā varētu sevi saukt turpmāk. Nolemju nepārtraukt viņas fantāzijas, lai nu patiesība paliek pārsteigums.
Pa ceļam uz Austrumu placi pastāstu Larisai mazliet vairāk par Vilkačiem un skolu. Meitenes acis un mute pat Austrumu placī paliek viegli ieplesti, jo man ir bijis tas gods pilnībā saārdīt meitenes līdzšinējo pasauli un uzskatus.
Pievedu Larisu pie lielā akmens Austrumu plača vidū un aicinu uz koka paliknīša sakraut visu, ko vien sirds kāro. Meitene izvēlas dažādus dārzeņus, kamēr es sakrauju kaudzi jēlās gaļas.
Piepeši pamanu iepriekš nemanītu gaļu un pieliecos tai tuvāk, lai apostītu. Degunā iecērtas spīva smaka un mutē sajūtu dedzinošu garšu. Viss kuņģis sagriežas uz riņķi.
Prātīgi atlieku visu gaļu atpakaļ un, sekojot Larisas piemēram, sakrauju kaudzi zaļumu.
Sameklējam brīvu ugunskuru un apsēžamies. Meža malā ik pa brīdim manu pazibam kādu vilku, kas dodas medībās.
Pacietīgi atbildu uz Larisas jautājumiem, līdz pamanu no koku biezokņa šurp raugāmies zeltaini un dūmakaini pelēku vilku. Pasmaidu un pamāju draudzenēm, kas pēc brīža aizskrien prom, lai pamedītu.
Ieraugu, ka arī Larisa ir skatījusies uz abām vilcenēm un meitenei pat mazliet ir aizcirtusies elpa.
- Vai tās...? - viņa ievaicājas.
- Ir manas labākās draudzenes, - sapņaini pasmaidu un turpinu gremot sevišķi cietu baklažānu.
- Vai tu te pazīsti visus? - Larisa interesējas. Iedomājos par milzīgo audzēkņu skaitu.
- Nu agrāk šeit mācījās ap 1500 jauno vilkaču, tagad skaits varētu būt ap 800, - labi apdomājoties, atbildu.
Larisa klusēdama pamāj un turpina ēst.
Piepeši meitene sastingst un viņas skatiens kļūst tramīgs. Pametu skatu atpakaļ un ieraugu, ka Larisa ir pamanījusi savus izdzīvojušos draugus, kas pusdieno vien pāris ugunskurus tālāk.
- Hmm, negribi ar viņiem pagaidām runāt? - veiksmīgi uzminu meitenes domas un tad pieraušos kājās, - nu tad nerunāsi arī. Nāc!
Abas ātri pametam Austrumu placi un es parādu meitenei ceļu no viņas vigvama uz svarīgākajām vietām Treismēnijas Vilkaču akadēmijā – Cīņas klubu, mācību gredzenu, Rituālu apli...
Skaidrojot Larisai par skolu, aiziet visa pēcpusdiena un es attopos, kad rags atskan uz Cīņas klubu. Vēl pēc mirkļa attopos, ka šodien taču man arī jāiziet arēnā.
Pa ceļam satiekos ar Ledus Magoni un Rītausmas Sidrabtauriņu, kas apsola parūpēties par Larisu un tad apmetu līkumu Cīņas kluba vigvamam, lai, tieši ar otro raga pūtienu, ieietu tajā no otras puses.
- Tā, Vilkace Sjū arī ir klāt, - Sārtā Dzeloņcūka Emma nosmīn un tad dodas uz savu sēdvietu, atstājot mani griežam zobus.
Izskatās, ka šodien cīņas ilgs līdz pat vakara rituālam, jo kavētāju skaits ir sasniedzis, manuprāt, vēl nebijušu rekordu.
- Pele? - neticīgi pavaicāju, pamanījusi pazīstamu seju. Atvaru Pele ir maza auguma puisis ar pelnu pelēkiem matiem un dzīvelīgām, draiskām acīm. Viņš ir viens no mana diezgan pakuplā draugu pulka.
- Sjū? - viņš tikpat neticīgi atsaucas, - negaidīju tevi te sastapt.
- Es arī ne, - skaļi iesmejos un saņemu nosodošus skatienus no citiem vilkačiem.
Atskan trešais raga pūtiens un es pirmo un, cerams, pēdējo reizi iesoļoju arēnā no otras puses...
