local-stats-pixel

Vilkace. Tumsas apskāvienā 49.nodaļa2

50 0

Un te ATKAL es!

Nākamā nodaļiņa arī!

Ceru, ka patiks!

Sorry par kļūdām!

Lasi un izbaudi!

...

Par mata tiesu

Tumša telpa, vecu sveču blāvās gaismas izgaismota. Viss tik spokains – akmens sienas, smārds, dusošais nezvērs alas stūrī, pat uguns šķiet kropla.

Gandrīz nedzirdami pārvietojos pa alas tumšajiem griestu stūriem (cik labi, ka te ir tik daudz kollonu un iedobju!), nenolaižot skatienu no nezvēra. Pagaidām šeit viņš ir vislielākais drauds, taču šad un tad atļaujos pamest skatienu Nāves Durkļa un Tumsas virzienā. Ragana met lielus lokus ap gūstekni, cerēdama atstāt uz viņu lielāku iespaidu un radīt pastiprinātu baiļu un draudu sajūtu.

Joprojam nespēju izlemt, kas īsti ir mana prioritāte – dabūt nost no ceļa Tumsu vai padarīt nekaitīgu viņas mīļdzīvnieciņu?

Domā, Sjū! sev pavēlu, nokarājoties no griestiem efejā kā tāds zirnekļcilvēks. Ja vien man izdotos paveikt visu reizē...

- Daudz problēmu tu man esi sagādājis, - Tumsas nosaka un pieliecas klāt Durkļa sejai, noglāstot vaigu, - tu un tavi pakalpiņi...

Tumsas lūpus ir vien nieka attālumā no Nāves Durkļa auss, kad viņa nievājoši izdvešs: - ...esat nožēlojami.

- Paraug, kā jūs zaudējat, - ragana liegi pasmaida un tad pēkšņā jūtu uzplūdā atplešs rokas, - jūs visi esat par vāju, lai uzveiktu mani, manu armiju. Detroma sabruks un pār pasauli valdīs jauna vara – Tumsas vara!

- Jūs neesat nekas! - viņa vēlreiz uzsver un viegli papliķē savu mīļdzīvnieciņu. Tad pievērš savu tumšo skatienu gūsteknim un saka:

- Padodieties! Pakļaujieties un es ļaušu jums dzīvot, - Tumsa noskūpsta Nāves Durkli uz lūpām, velta viņam koķetu skatienu un nočukst, - es ļaušu tev dzīvot.

Man acu priekšā vēl joprojām vīd aina, kurā ragana noskūpsta manu draugu. Cīnos ar nelabuma un pretīguma sajūtu sevī. Dieva dēļ, tikai neizvemties!

- Nē! - puiša balss pieskandina visu telpu, - es, kā cilts Virssaitis, līdz pēdējam elpas vilcienam nepieļaušu, ka cilts kaut mirkli apsvērtu iespēju padoties! Mēs esam Treismēņi un mēs nepadosimies līdz pēdējais no jums nebūs pagalam!

Iekšēji uzgavilēju Vadonim un veltu viņam iedomātu aplausu un ovāciju jūru.

Puiša teiktais sadusmo raganu un viņa liek saistēm savilkties, taču dažu acumirkļu laikā viņa atgūst savaldību un pāspārliecinātību.

- Virssaitis, ko? - ņirdzīgi novilkusi ar nagu pār Nāves Durkļa kaklu, izmet Tumsa. - Nožēlojamās treismēņu cilts Vadonis.

- Ko tev vajag? - ierūcas uzrunātais. Viņa balss ir tagad vārga kā dziestoša ugunskura liesma.

- Tu labi zini, - liegi nočukst Tumsa un Nāves Durklis saraujas sāpēs, - kaklarotu, Vētras safīru kaklarou.

Klusi pieskaros dārgajiem akmeņiem, kas apslēpti zem manas jakas.

- Man tās nav, - attrauc Nāves Durklis.

- Nemelo, - Tumsa nosmīn un ar asu kustību norauj puiša sadriskāto kreklu. Par spīti visam nevaru neabrīnot Nāves Durkļa muskuļus.

- Kur tā ir?! - ragana sašutusi iebrēcas un sakļauj pirkstus ap puiša kaklu. - Ko tu esi ar to izdarījis?!

Saprotu, ka, ja es neko nedarīšu, Durklim draudz drīza nāve. Aizmiedzu acis un koncentrējos. Kad esmu pārliecināta, ka esmu kā hameolons saplūdusi ar apkārtni, klusi nolaižos uz apkmens grīdas un, lūgdama atbalstu visiem saviem senčiem, paslīdu nezvēram gar pašu deguna priekšu.

- Tu nekad to nekad to nedabūsi, - saites, kas saista Nāves Durkli, iegriežas viņa miesā vēl dziļāk un viņam sāk tecēt asinis, - tev tā ir zudusi uz mūžiem.

- Tu... - Tumsas nagi nozaigo blāvajā gaismā, kad viņa atzvēzē roku, lai cirstu to Nāves Durklim rīklē. Noriju siekalas. Vai nu man izdosies, vai... arī nē.

Ar labo kāju speru Tumsu pret sienu, kamēr ar kreiso roku plašā vēzienā pārcērtu saites, kas saisījušas manu draugu, cilts Virsaiti.

- Sjū? - Nāves Durklis pārsteigts izsaucas, esmu zaudējusi savu neredzamību un es arī vairs nevaru atļauties to atjaunot. Tumsas nezvērs paceļ galvu un sāk draudīgi ņurdēt. Kā apmāta skatos, kā viņš pieceļas uz savām pretīgajām kājām un pagriež savu vēl pretīgāko purnu uz manu pusi.

- Laižamies! - puisis satver manu roku un rauj prom. Nākamajā mirklī es attopos un mēs skrienam mežonīgā ātrumā, jo no tā ir atkarīga dzīvība.

Nākamais, ko atceros, ir tas, kā mēs brāžamies cauri mežam, nezvēram un Tumsai minot uz papēžiem. Mēs skrienam līdz attopamies, ka esam kalnā virs ūdenskrituma un izeja ir vai nu lejup pa straumi, kur visdrīzāk mēs sašķīdīsim pret akmeņiem, vai nu atpakaļceļš, taču to ir nosprostojusi Tumsa un viņas neradījums, vai arī gaisā, taču Nāves Durklis ir iztērējis pārāk daudz savu spēku, lai varētu sekmīgi manipulē ar vēju.

Attopos, ka mans jakas rāvējslēdzējs ir atslīdējis vaļā un atklājis skatam dārgo Vētras kaklarotu, pie kuras Tumsa savu skatienu ir piekalusi kā izslāpušais savējo pie ūdens glāzes.

- Tad lūk, pie kā ir mana kaklarotu, - man paliek šķebinoši ap dūšu, kad Tumsa safīrus nosauc par savējiem un pastiepj roku tiem pretī, - dod man šurp.

Piepeši mani savā varā sagrābj kāds nezināms spēks, kas liek noņemt kaklarotu no kakla. Sakožu zobus, taču nespēju panākt to, lai roka man klausītu un nepastieptu vizošo, zilo rotu pretim raganai, kas sper soli man pretim, sejā vizot uzvaras smaidam.

- Nē! - iekliedzos un, sakopojusi visu gribasspēku, uzmetu kaklarotu augstu gaisā. Tā uzmirdz, blāvo saules staru apstarota un krīt. Tumsa metas uz priekšu, lai to noķertu, taču tajā mirklī, kad liekas, ka Vētras kaklarota iekritīs viņas pastieptajā plaukstā, to satver zeltaini putna nagi un uznes debesīs arvien augstāk un augstāk.

- Malacis, Mīna! - iesaucos un novēršos no fēniksa, kas debesīs liekas kā lidojoša uguns lode. Vētras kaklarota tagad ir drošās rokās. Pievēršos satriektajai raganai un viņas nezvēram, kas gaida pavēli. Par nožēlu pašai, nākas secināt, ka Nāves Durklim ir lielākas izredzes uzveikt Tumsu nekā viņas neradījumu.

- Tiec galā ar raganu! - uzsaucu un metos lejup no kalna, ar visu sparu ietriecoties gļotainajā nezvērā. No negaidītā uzbrukuma tas zaudē pamatu zem kājām un mēs noripojam zemē. Es acumirklī esmu kājās un piesaistu viņu ar spēcīgākajām dzelžainajām efejām, kādas vien šejienes mirstošā zeme spēj izdabūt. Īpaši raugos, lai viņa sazarotā, ar indīgiem dzeloņiem pilnā, aste būtu piekalta zemei pēc iespējas stiprāk. Tad uzlecu uz nezvēra krūtīm un ieskatos viņam tieši acīs.

- Tevi pieveikt patiesībā ir nieka lieta, - uzvaras priekā līksmi uzaucu un nākamajā mirklī apstulbstu – liekas, ka mežonīgajās, ļaunajās acīs pavīd kas tuvs un pazīstams. Papurinu galvu. Man tikai tā liekas, bet, ja nu tomēr...

Saķeru galvu un nokrītu ceļos.

Saņemies taču! kārtējo reizi sev pavēlu saņemties.

Kaut kur gabaliņu nostāk atskan Tumsas sāpju kliedziens, kas caurstrāvo arī mani.

- Velns, - es zaudēju samaņu.

Es... esmu... vārgule...

50 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

gaidīšu nākamo dalu...! Un lieliska nodoļa

1 0 atbildēt

Dvj ieliec arī nākošo :)

1 0 atbildēt