Hah, te atkal eeeeees! Kā arī nākamā nodaļa!
Sorry par kļūdām!
Lasi un izbaudi!
...
Sitiens pakrūtē
Sēžu un klusītiņām dziedu, jo, ko gan cit darīt, gaidot, kad atjaunosies enerģija. Jautājums gan – kāpēc, ellē ratā, tas notiek tādā gliemeža gaitā? Ja te būtu Mīna, tas varbūt notiktu ātrāk, taču arī fēnikss šad tad iebrāžas kaujā un izknābj acis kādam nezvēram.
Nopūšos un rauju vaļā nākamo dziesmu. Cik stulbi – visi cīnās, bet te viena dumiķe sēž un dzied šķībā, greizā balsī... Nožēlojami.
Piepeši galvā iešaujas visai gaiša doma un lūpas uzzied smaids.
- Zeme, aizdod man savu spēku, - lūdzu, piespiedusi plaukstas koka pakājei. Nelabumā saviebjos, sajutusi auksto, nedzīvo dvašu, kas nāk no zemes, taču tā skopo spēkus un sūta to man. Sāpes pagaist un parādās pat mazliet spēka. Uzvaroši pasmaidu un, pirms pieceļos kājās, pateicos zemei.
Atpakaļ skrienu, cik ātri vien varu un pavisam drīz attopos burzmā starp vilkačiem un Tumsas neradījumu armiju, blakus Ledus Magonei. Pirmais, kas mani pārsteidz, ir tas, cik daudz patiesībā to pretekļu vēl ir dzīvi!
- Velns! - nolamājos. - Mūsu izredzes ir viens pret simtu!
- Aizveries! - Ledus Magone raida iznīcību nesošas liesmas tieši virsū deālai.
Ak, kā es vēlos kaut vēlreiz varētu izsaukt melnās liesmas un noslaucīt pusi pretinieku no zemes virsas! Taču tā vietā es raidu dzelkšņainās efejas, apvienojumā ar melno maģiju. Diemžēl efekts nav tik iespaidīgs un pavisam drīz es jūtu, ka manī vairs nav tik daudz spēka, lai es varētu dāļāt uzbrukumus pa labi, pa kreisi. Kā es reizēm sevi ienīstu!
Attopos, ka stāvu gandrīz tieši aiz sumpurņa. Kā apburta vēroju, kā sumpurņa smagā aste lido uz manu pusi un tikai pēdējā brīdi mani kāds parauj malā. Velns, cik es esmu neuzmanīga!
- Piesargies vairāk, Sjū! - Nāves Durklis iesaka un es par atbildi ieņurdos. Ātri noskenēju kaujas lauku un gatavojos mesties atpakaļ, taču puiša roka sakļaujas ap manu delmu un novelk sev blakus. Neizpratnē raugos puisī, gaidot paskaidrojumu.
- Vectēvs saka, ka labāk šo paturēt tev un es viņam piekrītu, - Nāves Durklis noņem no kakla Vētras kaklarotu un ieliek man rokās. Neticīgi raugos te uz safīru rotu, te uz puisi. Vien no pieskāriena kaklarotai, manī ieplūst jauns spēks – lielāks, spēcīgāks.
Samiernieciski pasmaidu, taču ar to Nāves Durklis nav beidzis. Viņs satver plaukstās manu seju un mani noskūpsta.
- Es vienalga tevi mīlu! - viņš nočukst un pazūd atpakaļ kaujas laukā. Pati sevi iepļaukāju un domās veltu lamuvārdu straumi tiem nolāpītajiem durakiem debesīs, kas izdomājuši, ka Nāves Durklim jāiemīlas tieši manī un jābūt kopā tieši ar manu labāko draudzeni! Vai pasaulē ir taisnība?!
Dziļi izelpoju un aizskaitu līdz desmit... Pagaidām tas nav galvenais. Pagaidām galvenais ir atrast un nogalināt Tumsu un iznīcināt tās radītos nezvērus.
Stāvi man klāt, Vētra! nodomāju un aplieku safīru kaklarotu sev ap kaklu, noslēpjot to zem jakas. Pieceļos kājās un ar jaunu spēku iededzu liesmas ap savu roku. Šoreiz gan tās ir dzidri zaļas, jo manās domās vairs nevalda dusmas un tumsa, taču ceru, ka efets būs tikpat labs.
Iebrāžos atpakaļ kaujas laukā, iekliedzoties Terminatora cienīgā stilā: - I'M BACK! - un metos virsū briesmoņiem. Par nožēlu, nākas atzīt, ka melnās liesmas bija daudz iznīcinošākas, taču sūdzēties nav laika un klapēju cauri Tumsas nezvēru bruņām tāpat. Šādi šķiet, ka bruņu kārta nemaz nav tik bieza un nogalināt viņu tāpat ir viegli.
Pēkšņi iesāpas galva un es patveros aiz kāda beigta, milzīga zombija, lai atvērtu savu prātu Tumsas domām. Tagad ik pavediens par viņas atrašānās vietu ir svarīgs!
Kāpēc vilkači uzvar? Kāpēc viņu ir tik daudz, bet Viņas visvarenās armijas skaits ir sarucis?!
Viņa izstiepj roku un sakopo spēkus, lai izsauktu jaunu pulku, taču tad attopas, ka spēka gandrīz vairs nav. Mēms kliedziens.
Dusmas pašai uz sevi, uz to nolādēto Vētru...
Vētru...
Viņas kaklarota. Ja tik Viņai izdotos pie tās tikt, Viņas spēks un varenība atgrieztos.
Viņa pārskata cīņas lauku, ar acīm meklējot puiku. Viņam pavisam noteikti ir tā kaklarota, viens no Viņas kareivjiem tai paguva pat pieskarties...
Ak, tur jau viņš ir! Viņa pasmaida un atkāpjas dziļāk ēnā, kur viņu klusi un paklausīgi gaida Viņas sargs. Viņa noglāsta tā lielo galvu un ausī iečukst pavēli. Zvērs noņurd, pieslejas kājās un strauji kā zibens iemetas burzmā. Nav nekādu iespēju, ka viņu kāds varētu notvert – viņā ir pārāk daudz vilkača un elementu enerģijas, kam, ironiskā kārtā, jāpateicas sīkajai nejaucenei.
Viņa pagriežas un soļo uz slepeno sapulču telpu pazemē, par kuru zina tikai vien retais.
Izraujos realitātē un pie sevis klusībā lamājos. Lai nolādēta Tumsa! Cik labi, ka Nāves Durklis kaklarotu atdeva man, vismaz Tumsa to neatradīs, taču tad viņa noteikti sadusmosies un puisi nogalinās, bet to es negribu – nākamā Virsaite tad būšu es, un tas man nepavisam nav vajadzīgs.
Nopūšos un pielecu kājās, metoties pa pēdām Tumsai, kas pazudusi kaut kur starp pussagruvušajiem vigvamiem. Skrienu, cik vien tālu varu viņai izsekot pa ceļu savā vīzijā, taču pienāk brīdis, kad tālāk nezinu, kur skriet un nākas apstāties.
- Velns! - iesaucos un nākamajā mirklī ieraujos ēnā, jo garām paskrien Tumsas nezvērs. Lai arī kā piepūlētos, Nāves Durkli neredzu. Man neatliek nekas cits, kā sekot šim mežonim, cerībā, ka viņš mani nepamanīs. Ieturu pieklājīgu distanci un skrienu nopakaļ. Pret krūtīm klusi dauzās Vētras smagā safīru kaklarota.
Piepeši nezvērs pazūd un es apstājos. Velns! Kā es varēju viņu izlaist no acīm?!
Turpinu skrējienu un apstājos aptuveni tajā vietā, kur manīju monstru pēdējo reizi. Tad apmetu nelielu loku un... krītu.
Ar smagiem būkšķiem noripoju pa stāvām trepēm. Kādu brīdi guļu un cenšos saprast, kas noticis. Tad, berzējot sūrostošos sānus, pieslejos kājās un aplaižu skatienu riņķī, lai izpētītu, kur esmu nokļuvusi. Tumšs gaitenis, augstiem griestiem, raupjām, nelīdzenām sienām un laika zoba pabojātu grīdu. Šķiet, ka vietumis sienām ar raušanu izrauti gabali, atstājot lielākas un mazākas iedobes.
Pielieku plaukstu pie zemes un lieku pa griestiem izklāties vīnstīgu klājienam. Tad uzrāpjos augšā un kā zirneklītis dodos uz priekšu. Visur aina šķiet vienāda, līdz es nonāku trīs ceļu krustcelēs. Kurš ir pareizais?
Izvēlos vidējo ceļu un dodos uz priekšu, taču tad atkal nonāku krustcelēs. Iekožu lūpā, lai nesāktu skaļi lamāties.
Velns parāvis, Nāves Durkli, kā lai es atrodu tevi laikā?!
