Muhahahaha, klāt arī es un turpinājums manam garadarbam. :)
Sorry par kļūdiņām!
Ieteikumi, iebildumi, atsauksmes - komentārā!
Lasi un izbaudi!
...
Neveiksme
Mēs esam gaidīti. Tas ir jūtams. Tiklīdz pirmās vilkaču rindas izšaujas no biezokņa atklātā teritorijā, tām pretī metas zombiju un sumpurņi, un deālas, un vēl nez kādi pēc svaigas miesas un asinīm alkstoši hibrīdi.
Ieņurdos un no visa spēka ietriecos tuvākajā briesmonī, nogāžot to no kājām. Acumirklī klāt ir vilkatis, kas pāršķēļ neradījuma rīkli.
Kaut kur iebaurojas deāla, taču tad man garām aizbrāžas Jouška, Ledus Magone un Trejsauļu Dūja Tīna.
- Amareto Skafonis! - meitenes iekliedzas un pēc spoža gaismas uzplaiksnījuma visas deālas ir iesprostas zelta būrītī, kas karājas gaisā. Zem tā stāv visas trīs meitenes, augstu paceltām rokām un kaujiniecisku sejas izteiksmi. Būrītis palēnām sāk sarukt mazāks un spiest deālas.
Tieši tā! Arī es nedrīkstu zaudēt ķērienu pašā kaujas sākumā! Ar grupu vilkaču aplencam visai iespaidīga izmēra zombiju un pieveicam to.
Neraksturīga rūkšana un ņurdoņa liecina, ka ostoromiešiem nav izdevies izolēt sumpurņus.
Pievēršos cīņai un klūpu virsū nākamajam neradījumam, kas piespiests pie zemes.
Kliedziens un puse no mums atskatās – zombijs uzradies pie Trejsauļu Dūjas Tīnas un iekampis tai kājā. Meitene pārtrauc burvestību un zelta krātiņš izjūk, deālas sprūk brīvībā.
- Nē! - iekliedzas Jouška un, nomurminājusi kaut kādus buramvārdus, raida melnas šautras lidojošo čūsku virzienā. Tās atsitas pret viņu zvīņainajiem ķermeņiem, bet nez kāpēc deālas sāk locīties un brēkt. Dažas pat smagi krīt pret zemi, saspiežot dažu labu neizveicīgāku vilkaci. Viena čūska nokrīt tieši man pretī. Kā apstulbusi blenžu pretī gaidot, kad mani pārņems Jouškas aprakstītais paralīzes un sāpju vilnis. Tas, brīnumainā kārtā, nenotiek un tikai mirkli vēlāk pamanu, ka deālai acu vietā ir asiņaini caurumi – Jouškas burvestība tās ir padarījusi aklas.
Priecīgi ieņurdos un metos virsū deālai, taču tā paceļas spārnos. Izskatās, ka redzes iztrūkums būtiski neietekmē čūsku spējas orientēties.
Ierūcos un riņķoju zem deālas, gaidot, kad tā uzbruks, taču, ka čūska šaujas man virsū, piepeši man paslīd kāja un es krītu. Pārāk maz laika, lai pieceltos. Pārāk maz laika, lai izvairītos. Bļāviens, es negribu mirt!
Nākamajā mirklī kāds ietriecas sānos deālai un ar to aizlido sāņus. Esmu glābta!
Pielecu kājās un veltu īsu mirkli savam glābējam – ogļmelnam, niknam vilkam – un tad metos nākamā upura meklējumos. Uz mirkli pievienojos grupiņai, kas cenšas pielikt pie vietas sumpurni. Pēc pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem, mums tas izdodas un mēs pašķīstam, lai palīdzētu citiem.
Lielākā daļa Idizo ir pieņēmuši savus cilvēka veidolus, jo ar spējām vieglāk darboties var izmantojot rokas. To pamanījusi arī es pametu savu vilka formu un uzsāku iznīcinošu gājienu ar vēl neredzēti dzelkšņainām un naidīgām efejām, kas nesaudzē nevienu, kam es lieku uzbrukt un ar asu šņirkstu nošķelt kaklu.
- Tā jums vajag, kroplie radījumi! - nikni uzsauc Trejsauļu Dūja Tīna, aizmetoties man garām, asu zibens šautru ieskauta.
Nolemju mazliet mainīt savu uzbrukumu mērķi un palīdzu tiem, kurus teju teju draud noslaktēt. Pēdējā mirklī viņus no nezvēru nagu apakšām iznes miklā, dubļainā zeme vai arī nezvēra ķetnā ietriecas nez no kurienes uzradies akmens.
Lēkājot riņķī pa kaujas lauku un cenšoties nemaisīties nevienam pa ceļu, pamanu, ka neesmu vienīgā, kas necīnās – arī Safrāna Murkšķis bizo riņķī, sadziedējot nopietnāk ievainotos. Īsu mirkli mēs saskatāmies un veltam viens otram uzmundrinošu smaidu, tad turpinam savu darbu.
Spalgu kaucienu koris man aiz muguras liek atskatīties. Nākamajā mirklī es vēlos, kaut nebūtu to darījusi – Tumsa palaidusi savā vaļā briesmīga paskata radījumus ar sešām kājām un monstrozu ģīmi kā no kādas šausmu filmas par citplanētiešiem. Atverot savu kroplo muti, no tās izšaujas gaismas stars, kas izurbjas cauri kā minimums sešiem vilkačiem, atstājot dedzinošos caurumus. Noriju kaklā sakāpušo nelabumu un, cenšoties netrāpīties pa ceļam nevienam no “briesmonīšiem”, metos pie ievainotajiem.
Sirds sāpēs savelkas čokurā. Manas spējas ir par vājām, lai sadziedētu ko tādu. Sastopot Safrāna Murkšķa izmisušo skatienu, nākas saprast, ka Tumsas kukaiņu ievainojumi ir nedziedējami un simtprocentīgi nāvi nesoši. Tas aizdod man dusmas. Īstas, vēl nekad neizjustas dusmas. Tas aizslauka no manām smadzenēm visu – nedrošību, bailes, vēlmi pasargāt draugus. Ir tikai viens mērķis – nogalināt, iznīcināt visu pēc kārtas.
Pieceļos kājās un gari iegaudojos. Liekas, ka pie manīm atplūst visi zemes spēki. Nejūtu neko – visi muskuļi ir savilkti tik cieši. Ap manu labo dūri sāk degt indīgi melnas liesmas. Ar savu bazbaiļu-niknuma-iznīcības režīmu metos pie tuvākā manu draugu slepkavas un situ tam no visas sirds. Mans sitiens iziet tam cauri un aizķer vēl nākamo hibrīdu. Abi divi iezalgojas un pašķīst, kā sadegdami melnās liesmās.
Ierēcos un metos virsū nākamajam, kuru piemeklē tāds pats liktenis. Pārējie, sajutuši manu pēkšņo, iznīcinošo uzbrukumu, atkāpjas, taču Tumsas neradījumi, par laimi, nav tik gudri un es tos burtiski noslauku no zemes virsas. Pasaule man apkārt pārvēršas melnā putrā. Ap sirdi paliek labāk – es esmu stipra, es varu atriebt draugus, panākt, lai viņu nāves nepaliktu bez ievērības...
Prieks drīz beidzas. Kaut kas tā kā ieduras pakrūtē un es sevi saķeru ar rokām. Liesmas ap manu roku nodziest. Acumirklī man metas virsū jauna nezvēru gūzma. Sakopoju spēkus un atvairu tos ar tīro Zemes elementu. Sāpes kļūst stiprākas un es pakrītu uz ceļiem. Acu priekšā viss miglojas un elpa nāk ar grūtībām... Velns!
Jūtu, ka man tūlīt uzklups, taču es nevaru... Sakožu zobus un cenšos piespiest sevi celties un cīnīties, taču nevaru. Sāpes ir mani paralizējušas un katra kustība liek tām kļūt vēl stiprākām.
Nākamajā mirklī es lidoju, siltu roku ielokā. Kāds pa gļotām, ar mani uz rokām nesas prom no cīņas lauka. Satrauktā elpa cērtas man matos un es spēju tikai priecāties, ka ir arī kāds, kas mani paglābj.
Skaņas mazliet pagaist un īpatnējā vēja šalkoņa liek noprast, ka esmu koku ielokā.
- Tev viss kārtībā? - tieku saudzīgi nolikta zemē un atstutēta pret koku. Saraustīti ievelku gaisu un pamāju.
- Kādu brīdi paliec šeit, - Nāvka nokomandē, - atgūsti spēkus.
- Es nevaru, - iečinkstos, - esmu vajadzīga tur – kaujā.
- Tu jau savu esi izdarījusi, - puisis ar netīro roku viegli novelk man pār vaigu un pasmaida, - es nemelošu, sakot, ka tu iznīcināji kādu trešdaļu no visiem pretiniekiem. Tas bija visai iespadīgi.
Saviebjos. Kāds gan tur iespaidīgums, ja es nevarēju iznīcināt atlikušās divas trešdaļas?! Un tagad sēžu malā kā tāda atkritēja, nodevēja?
- Paliec! - Nāvka man skatās acīs tik ilgi, kamēr es to vairs neizturu un novēršos. Tas kalpo par apstiprinājumu tam, ka es viņu klausīšu. Puisis sabužina manus matus un pieceļas.
- Nāvka, - paceļu galvu, - es... tu... paldies, ka šodien tu divreiz man izglābi dzīvību!
Puisis brīdi raugās man pretī un mirkli sajūtos tā, it kā nebūtu pateikusi to, ko viņš tiešām grib dzirdēt.
- Tad sargi to, - viņš beigās piespiesti pasmaida, - jo varbūt trešās reizes vairs nebūs.
Nākamajā mirklī viņš ir pārvēties par vilku un metas atpakaļ.
Noraugos viņam pakaļ un tad ļauju vaļu domai, ko lai, velns parāvis, es te sadaru?!
