Čāw, te atkal es un arī turpinājums manam garadarbam!
Njā, kādu laiciņu atkal tgd. ar to rakstu likšanu būs tā kā būs - jāstrādā un jākārto visādi papīri, bet nu centīšos likt, cik bieži vien varēšu! ;)
Lasi un izbaudi!
Sorry par kļūdām!
...
Plānu pieslīpēšana
Ja es būtu zinājusi, ka Dižais Akmeņlauzis ir man tepat blakus, es vispār nevērtu vaļā acis.
- Labrīt, Sjūzij, - viņa seja ir tikai dažu collu attālumā no manējās. Daudz nedomāju un ietriecu dūri tieši sejā.
- Nevēlies pamedīt kopā? - viņš atkal ir klāt, tikko es pasaku Ledus Magonei, ka esmu izsalkusi.
- Atšujies, - uzrūcu un aizmetos prom. Pieņemu vilka veidolu un nikni ņurdot traucos pa mežu. Tad attopos, ka, būdama tik skaļa, pavisam noteikti neko nenomedīšu un savaldos. Ieklausos meža skaņās. Tās man palīdz vairāk nekā deguns, kuru neprotu izmantot. Nekāda diža pēddzine no manis nesanāk.
Pēc kāda laiciņa uztveru stirnu bariņu un, ķepām klusi dunot pret zemi, lavos klāt.
Pieēdu pilnu vēderu un tad dodos atpakaļ uz pārpildīto placi, kurā kopā “ietusē” trīs vilkaču ciltis.
- Kā gāja medībās, Sjūzij? - Dižais Akmeņlauzis sauc, kad ir pamanījis mani atgriežamies. Bez liekām ceremonijām parādu puisim vidējo pirkstu...
Un tādā garā līdz pat pēcpusdienai.
- Sjūzij, vai...?
- Sjūzij, gadījumā tu...?
- Sjūzij, nevēlies...?
Un ne reizi Dižajam Akmeņlauzim neizdodas pateikt teikumu līdz galam, jo viņu pārtrauc mans:
- Vācies!
- Aizmirsti!
- Pazūdi!
Taču, kad puisis negaidot uzrodas manā priekšā ar lielu retu ziedu pušķi, manai pacietībai pienāk gals.
- Panāc uz mirklīti, - nomurminu un man pat nevajag paskatīties, lai zinātu, ka Dižā Akmeņlauža seja ir sākusi starot.
- Sjūzij, es zināju, ka tu... - puisis laimīgs iesāk, taču es viņa teikto nogriežu kā ar nazi.
- Paklausies mani uzmanīgi, - nošņācos, - un ieborē to visu savās stulbajās, sīkajās smadzenītēs, jo es runāšu tikai vienreiz. Pirmais, nesauc mani par Sjūziju!
- Ja Rēgu Vulkāns tā varēja, kāpēc gan es nevaru? - Dižais Akmeņlauzis nobubina, kamēr es, atskanot Rēgu Vulkāna vārdam, asi saraujos.
- Tāpēc, ka viņš bija Rēgu Vulkāns, nevis stulbs idiots, kas nesaprot, kad viņa pasaka “atšujies”, - ierūcos, - otrais, starp mums nekad nekas vairs nebūs, skaidrs?
- Bet, Sjūzij...
- SJŪ! Iegaumē, pamuļķi – Sjū, Sjū, Sjū. Trīs burti ne seši! - aizkaitinājums ir tik liels, ka man sāk drebēt rokas. Tik ļoti gribas kaut kam iesist.
- Nu labi, Sjū, - Dižais Akmeņlauzis pārgriež acis un tad paskatās uz mani ar tādu maigumu, ka es sāku domāt, vai tik drīzumā nesākšu vemt, - vai tad mums kopā nebija labi?
Saviebjos un tad sāku uzbrukum ar jautājumu, kas mana prātā ir bijis krietnu laiku kopš man ir pieejama gandrīz pilnā atmiņu versija.
- Gribi teikt, ka tu biji godīgs? - samiedzu acis, - Tu nogaidīji īsto brīdi un tad vienkārši uzradies kā labā feju krustmāmiņa, kura sapratusi, ka mazajai meitenītei vajadzīgs plecs, uz kura paraudāt. Un tad, kad es tev izmuldējos par savu atmiņu tu sāki sistemātiski aizgādāt prom manus nieciņus un aizstāt tos ar jauniem, lai manas atmiņas pagaistu un tev būtu pilnīgi brīvs ceļš.
- Es neko tādu neesmu darījis, - Dižais Akmeņlauzis noliedz manas apsūdzība.
- Ak tad nē? - izvelku dienasgaismā baltu gliemežvāciņu un tad piebāžu puisim gandrīz pie deguna, - Un šis? Šis pazuda pirmais, jo bija man kā amulets, ko staipīju līdzi gandrīz vienmēr un visur.
- Sjū...
- Un trešais, - izgrābju ziedus puisim no rokām un ar kātiem pa priekšu iegrūžu Dižajam Akmeņlauzim sejā, - ja vēlreiz tevi redzēšu bezjēdzīgi iznīcinām retus augus, tu atrausies kā vēl nekad.
Apcērtos uz papēža un aizsoļoju prom.
Uzmeklēju Ledus Magoni, taču meitene meditē (???), tāpēc dodos pie Jouškas, kas, kopā ar vairākiem citiem vilkačiem sēž aplī ap kādu vecu sievieti, kas ar nazi graiza sev rokas un tad ar asinīm zīmē dažādus zīmējumus. Pamanu Nāves Durkli sēžam nostāk un demonstratīvi neskatāmies uz nelielā pulciņa vidu.
Iespraucos aplī starp Joušku un Nāvku.
- Kas šeit notiek? - pēc iespējas klusāk pavaicāju.
- Loisa ir mūsu zelts, ja runa iet par kaut kā izplānošanu, - Jouška man gandrīz nedzirdami atbild, - viņa pielieto tumšās zintis, nolādot ienaidnieku un tad ielūkojas pašas asinīm zīmētās rūnās, lai zinātu, ko mums pavisam noteikti nevajag darīt. Tagad viņa jau ir tikusi līdz rūnām.
Pievēršu skatienu vecajai sievietei, kas, klusi dūcot, uzvelk pēdējo līniju un tad piepeši asinis uz zemes aizdegas. Izskatās, ka arī Jouškai un Nāvkai blāvie dūmi, kas ceļas augšup, neko neizsaka, taču vecā sieviete tajos kaut ko saskata un viņas lūpas ātri kustas.
- Sumpurņus pa gabalu, deālām lamatas, - izskatās, ka sieviete runā pati ar sevi, taču Nāvka krata galvu, itin kā vecā runātu ar viņu. Kas to lai zina? Varbūt runā arī.
Paiet vismaz pusstunda, kamēr liesmas izdeg, atstājot melnus plankumus agrāk leknajā zālē, taču vecā sieviete ne uz mirkli nepārstāj uzsūkt no dūmiem informāciju. Kad beidzot viņai nav ko teikt, Nāvka pieceļas kājās.
- Jauki, ar sumpurņiem tiksim galā mēs, - puisis paziņo un tad paskaidro, - tie maitas mēdz ieklīst Ostordomā no rietumu robežas, tāpēc ar tiem tikt galā nevajadzētu būt pārāk grūti.
- Deālām lamatas izlikšu es, - kājās pielec Jouška un viņas sejas izteiksme rāda, ka šīs spārnotās čūskas priekš viņas nav vien tikai tumšas, nepatīkamas būtnes, - Man gan vajadzēs Ledus Magone un tās zibeņotājas palīdzību.
Trejsauļu Dūja Tīna pamāj ar galvu.
- Ar Tumsu cīnīšos es, - pieceļos kājās un visiem skaļi paziņoju. Rokas sažņaudzas dūrēs.
- Nē, - kāds iesaucas un es, sev par lielu pārsteigumu, pamanu, ka tā ir Rītausmas Sidrabtauriņa. Meitene pienāk man klāt un ieskatās acīs, - tu cīnīsies ar pārējiem. Tumsu atstāj kādam citam.
Ar acs kaktiņu pamanu, ka tuvāk pieslīd tie vilkači, kas nebija ieinteresēti vecās ostordomietes burvestībās, piešļūc tuvāk, sapratuši, ka tiek kalti plāni.
- Kāpēc ne? - piešķiebju galvu, - Es varu viņu uzvarēt.
- Kuru tu te gribi apmuļķot? - meitenes balss uzlec pāris oktāvas augstāk, - Tev pat nav sava gara!
Gan trigeāņi, gan treismēņi pārsteigumā iepleš acis.
- KO?! - izsaucas Pele un es nopriecājos, ka puikam vismaz viss ir kārtībā.
- Vilkace upurējās, lai paglābtu gan mūs trīs, gan ostordomiešus, - klusā, nosvērtā balsī atbild Ledus Magone, piepeši uzrodoties tepat netālu. Pie viņas pieiet Dūmu Odze Karls un apliek roku meitenei ap vidukli.
- Ļauj man saprast pareizi, - Nāves Durklis aizdomu pilnām acīm ierunājas, - tu upurēji Vilkaci, lai izglābtu saujiņu šo smir...
- Nāves Durkli! - reizē ar Rītausmas Sidrabtauriņu asi uzsaucam, - Pievaldi mēli!
Puisis aizkaitināts uz mums paglūn.
- Beidz uz mani tā blenzt, - es beigās neizturu un pasperu pāris soļus uz priekšu, - es un Vilkace izdarījām izvēli, mēs arī rīkojāmies. Tevi tas vispār neskar.
- Jā? - Nāves Durklis pārvaicā, - Kurš te skaitās cilts Virsaitis un kurš tikai padotais?
- Velns ir ārā, - iesaucos un speru vēl pāris soļus uz priekšu, - nu tad izraidi mani! Uz priekšu! Ko tu vēl gaidi, mister Es-Esmu-Visu-Varenais!
Nāves Durklis panāk uz priekšu un atvēzē roku sitienam, taču laikus savaldās. Puisis apcērtas riņķī un strauji aizsoļo.
- Varbūt tev reiz vajadzētu pakļauties Durkļa lēmumiem? - ievaicājas Stīgu Bērzs interesējas. Uzmetu viņam skatienu, kas, manuprāt, izsaka visas manas domas.
- Es esmu es pati, - paziņoju, - un es nevienam nepakļaujos.
