Sveiki atkal!
Jā, šodien atkal būs trī nodaļas pēc kārtas! ;)
Lasi un izbaudi!
Redzi kļūdu - ziņo!
...
Izlūkgājiens
Nākamajā dienā Rītausmas Sidrabtauriņa no manis izvairās kā no mēra. Ievēroju, ka arī Nāves Durkli viņa nepagodina ne ar skatienu.
Izstāstu Ledus Magonei par starpgadījumu un viņa cenšas parunāt ar draudzeni, taču Rītausmas Sidrabtauriņa viņu atgrūž. Pat Mīna neliek meitenei atmaigt.
- Zinu, tas izklausās nejauki, bet Rītausmas Sidrabtauriņa ir muļķe, - Ledus Magone godīgi atklāj savas domas.
Nāves Durklis un Nāvka cenšas sadarboties, taču tas neizvēršas diez ko veiksmīgi, jo abi sāk strīdēties jau par jautājumu, vai kādam no Ostordomas un Trigeānijas nevajadzētu aizskriet līdz Tresmēnijai, lai arī viņi varētu novērtēt situāciju. Nāves Durklis kategoriski iebilst, pauzdams, ka, pirmkārt, bez treismēņu palīdzības, viņi netiks cauri burvestību vairogam, otrkārt, viņš nevienu treismēni nesūtīs kopā ar bariņu ostordomiešu.
Noklausoties abu puišu sarunu, aizeju līdz Lendenam un Koriandram, pasakot, lai pēc pusstundas viņi neuzkrītoši nozūd. Tad uzmeklēju Joušku, taču viņa jau ir lietas kursā, jo noskatījusies mūs sarunu un paziņojusi arī par plāniem Nāvkam.
Kāda no Ostordomas sievietēm, ja nemaldos, viņu sauc Ganemi, skaidro trigeāņiem un mūsējiem melnās maģijas pamatprincipus. Vismaz par vienu Nāvka un Nāves Durklis ir vienisprātis – visiem ir jāzina vismaz dažas tumšās burvestības, kas dotu zināmas priekšrocības.
Treismēnijā ir nolemts iebrukt triecienā, sagādājot negaidītu pārsteigumu, taču vispirms visiem ir jāzina ar ko darīšana un jābūt gataviem.
Pusdienlaikā žigli nozūdu, lai Nāves Durklis vai kāds cits neuzzinātu manus nodomus.
Izrādās, norunātajā tikšanās vietā ierodos pēdējā.
- Gatavi? - visi pamāj un mēs izmetam palielu līkumu, lai iespēja saskrieties ar pārējiem būtu pēc iespējas mazāka. Pamanu tik ļoti pazīstamos kupli zaļojošos kokus, kuru svešinieku acīm neko neizteiktu, jo izskatās gluži kā pārējais mežs.
- Varbūt tomēr paklausām jūsu Virsaitim un dodamies atpakaļ? - ievaicājas Koriandrs un es pasmīnu. Tā ir vēl viena no senču garu burvestībām – likt šaubīties svešiniekam par nepieciešamību ienākt Treismēnijas teritorijā.
Apstājos un satveru labajā rokā Jouškas plaukstu, kreisajā – Koriandra un tad sadevušies rokās kā ķēdītē, metamies Treismēnijas teritorijā.
Pirmais mani pāršalc karsta prieka vilnis. Mājas. Taču tad es pamanu, ka kaut kas nepavisam nav tā kā nākas. Koki ir zaudējuši krāsu. To labas, stumbri, zari ir baismā, pelēcīgā, nedzīvā tonī un es, sirdij trīsot, pielieku roku pie zemes.
Gaisu... ūdeni... dzīvību... gribam dzīvot... gribam augt... palīdziet... tā pati briesmīgā tukšuma, dzīvības, elpas trūkuma sajūta negaidīti mani pāršalc kā cunami vilnis.
- Vilkace Sjū, - Lendens mani notver pirms pagūstu saļimt. Pamatīgi nokāsējos un izspļauju gļotas.
- Man nekas nekaiš, tikai arī te zeme ir tāda pati kā Ostordomā – gandrīz mirusi, - paskaidroju un nostājos pati uz savām kājām. Tad uzrāpjos tuvākajā kokā.
- Ja neesi pamanījusi, mēs esam vilkači nevis lusendo, - noburkšķ Nāvka un es pagriežu galvu pret viņu.
- Šādi ir iespējams pārvietoties nemanāmāk un, ja egles nav nolauztas, tikt pat līdz Rituālu aplim, - nīgri paskaidroju un tad pārlecu uz nākamo koku. Pārējie man mazliet neveiklāk seko.
Jo vairāk tuvojos pašai apmetnei, jo vairāk jūtu, ko Nāves Durklis bija domājis ar to, ka Treismēnijā viss praktiski būs jābūvē no jauna – gaiss, tas ir smacīgs, svešs... miris. Tādu pat Elementi nevarētu padarīt atkal tīru.
Koku zari zem kājām kļūst sausāki un pelēkāki, tāpēc atmetu domu par aizkļūšanu līdz Rituālu aplim un nolemju, ka nāksies iztikt ar skatu, kas pavērsies no mežmalas.
Nāves Durklis jau bija teicis, ka apmetne izskatās kā karalauks, taču es viņam neticēju. Tagad, ieraugot, kādas izskatās manas mājas, strauji mainu domas. Karalauks būtu vēl maigi teikts.
Pusi vigvamu klāj tumša, melna masa, no kuras uz zemes ik pa brīdim izplūst peļķe, no kuras, savukārt, izveidojas kāds šausmonīgs radījums ar trim galvām un dzelkšņainu asti, kas ir gandrīz tikpat gara kā viņš pats.
Pa skaistajām, zaļojošajām ejām un takām slāj zombiji un siteon-zombijiem līdzīgi radījumi. Pamanu vairākus dzelkšņainos un arī vairākas tumšas čūskas, kas slīd pa zemi, pie spodrajām mugurām piekļautiem spārniem.
Nāvka un Jouška noelšas un strauji ievelk mūs zaru aizsegā.
- Tās ir deālas, - Jouška bijīgi nočukst, nekad neļauj, lai deāla ieskatās tev acīs. Tādas mokas tu nepārdzīvosi.
- Un tie dzelkšņainie? - gribu zināt.
- Sumpurņi, - Nāvka paskaidro un tad piesardzīgi palūkojas starp zariem.
- Velns, to radījumu ir vismaz divreiz vairāk nekā esam mēs, - Jouška klusu nolamājas, žigli pārlūkojot vietu, kas reiz bija krāsaina, plaukstoša un dzīva.
Prātīgi izlokos un vairs neaiztieku zarus, bet lūru tāpat. Pamanu kaut ko, kas liek elpai aizcirsties un vēderam sarauties čokurā.
Vilkacis, pievīts pie vienas no Ziemeļu takas eglēm. Ap to slienājas bariņš zombiju. Pēc mirkļa sīvo gaisu satricina vilkača kliedzieni, kas kāds zombijs uzšķērž viņa vēderu un izvelk ārā aknas, ko kāri aprij. Pārējie zombiji kaut ko iesaucas vēl baismākā balsī kā siteoni un visi matiņi uz mana skausta ir stāvus gaisā.
Zombiji grasās turpināt puiša spīdzināšanu, taču no egles, pie kuras vilkacis ir saistīts, izšaujas jauns atzars un caurdur puiša galvu, nogalinot acumirklī. Egles tukšais dobums atveras un iesūc mirušo sevī iekšā.
Trīcu pie visām miesām un nespēju apvaldīt rūcienu. Gribu uzbrukt tūlīt. Gribu uzbrukt tagad. Izbeigt to visu.
Nāvka nolamājas un rauj mani projām.
- Tu gribi piesaistīt deālu uzmanību? - puisi vaicā un rauj mani sev līdz pēc pāris sekundēm nolēkdams zemē un turpinādams skrējienu vilka veidolā. Ņemu piemēru no pārējiem un tad izraujos priekšgalā. Pie robežas, drošības pēc, apstājamies un atkal sadodamies rokās, un tikai tad izskrienam cauri lielajā mežā. Kas zina, ar kādām burvestībām ir nostiprināta mūsu robeža?
Nāves Durklis, pats par sevi saprotams, ir nikns, ka es atkal esmu rīkojusies par spīti viņa pavēlēm, taču mani aizstāvēt metas Jouška.
- Mums tā vai tā vajadzēja redzēt notiekošo, - meitene ierūcas, - domā, mēs varam zināt, ar ko mums darīšana tikai tad, ja tu mums aptuveni apraksti, kā izskatās tumšā būtne? Zini ko, Tumsa tam bariņam ir pievienojusi arī sumpurņus, tā kā tur vajag uzreiz citu pieeju nekā ar pārējām būtnēm.
- Jouška! - Nāvka apsauc meiteni, taču viņa puisī neklausās.
- Paklau, mister Es-Vislabāk-Zinu-Kas-Jādara, paklausies mani uzmanīgi, - meitenes seja ir tikai pāris collas no Nāves Durkļa sejas un puisis maliet atkāpjas, - turpmāk tu, vai nu izstāsti un parādi visu pats, vai arī es tevi vispār neņemšu vērā.
- Jouška! - asi uzsauc Nāvka un meitene apsviežas otrādi.
- Kas? - meitene interesējas, - Es uzskatu, ka Vilkace Sjū ir pilnīgi līdzvērtīga šitam sprukstiņam tāpat kā tev Lestija.
No Nāvkas sejas aizplūst visa krāsa un lūpas sakniebjas. Tagad viņš izskatās mats matā kā Nāves Durklis, tikai mati ir savādāki.
- Pazūdi, - Nāvka uzrej Jouškai, kas cēli atmet matus un aizsoļu prom. Aizmetos meiteni pakaļ, lai nebūtu jāpaliek divatā ar abiem dvīņiem, kas patiesībā nemaz neizskatās kā dvīņi. Nu vismaz vairumā gadījumu.
- Klau, - kad esam pietiekoši tālu, lai mūs nedzirdētu ne Nāvka, ne Nāves Durklis, ierunājos, - Kas ir Lestija?
Jouška paceļ acis un vainīgi man uzsmaida.
- Piedod, taču to gan es tev nedrīkstu tev to stāstīt, - meitene klusi atzīst, - lai arī kāds nebūtu Nāvka, viņam dotos solījumus es nelaužu. Un par Lestiju man ir īpaši piekodināts neko neteikt.
Lai arī saprotu, ka meitene prot glabāt noslēpumus, sajūtos mazliet aizvainota...
