Hah, šodien es vienā piegājienā šāvu iekšā veselas trīs nodaļas (ja kāds gadījumā nepamanīja 
)
Lasi un izbaudi!
Atsauksmes, ieteikumi, kritika - komentārā!
Sorry par kļūdām!
...
Mana mazā drostaliņa
Kad saule ir visaugstākajā punktā debesīs, mēs nolemjam apstāties upes krastā pie aizgruvušas alas. Saskatos ar Ledus Magoni un Rītausmas Sidrabtauriņu – šī ir tā pati ala, kur arī Rītausmas Sidrabtauriņa nolēma uzticēties Ledus Magonei un izglāba mūs no diviem Trigeāņu vilkačiem – Koriandra un viņa vecākā brāļa, kam vārdu vairs neatceros. Tepat netālu Ledus Magone nostājās pret savu māti un siteoniem, kam, visā visumā, viņa bija nākamā kandidāte uz Galvenās statusu.
Jouškas acis iemirdzas un viņa atbrīvojas no smagnējajiem, piesvīdušajiem šņorzābakiem, atloka bikšu galus un iebrien ūdenī.
- Bāc! - meitene sajūsmināta izsaucas, - Ūdens šeit ir tik dzidrs!
Pēc Jouškas sacītā, daļa Ostordomas sieviešu, kas nepalika ciemā ar bērniem, nosēžas upes krastā un mērcē kājas, sajūsminoties par burvīgo ūdeni. Mazpamazām mēs sākam saprasties un netiekam vairs uzskatītas par nez kādu draudu. Protams, lielu lomu spēlē tas, ka es paglābu ostordomiešus no drošas nāves kļūstot par nākamajiem zombijiem vai to pusdienām.
Mazliet vēlāk mani notver Rītausmas Sidrabtauriņa.
- Sjū, kāpēc tu no mums izvairies? - draudzene skumīgi novelk un tad man pasniedz treknu brieža gaļas gabalu un piemiedz man ar aci, - nospēru speciāli tev.
Pasmaidu un pieņemu meitenes dāvanu. Joka pēc, uzrāpjamies kokā un pusdienojam virs citu galvām, šūpinot kājas un baudot siltos saules starus.
- Paklau, Sjū, - Rītausmas Sidrabtauriņa kaunīgi noliec galvu, - es zinu, nav jau smuki tā prasīt, bet vai tu nezini, vai...
- Nāves Durklis ir sveiks un vesels, - mierinoši papliķēju draudzenei pa muguru ar taukainu roku un tad skumji paveros spožajā saulē, - atšķirībā no kāda cita.
- Ak nē, - labākās draudzenes acis piepildās asarām un viņa piešauj plaukstu priekšā mutei, nočukstot, - viņai izdevās tikt klāt...?
Sakniebju lūpas un slauku no vaigiem asaras, kamēr Rītausmas Sidrabtauriņa sagremo patiesību. Tad draudzene mani cieši apskauj.
- Viņa to nožēlos, - meitenes balss ir saspringta un tik naidpilna, kādu dzirdējusi neesmu vēl nekad.
Jā, nožēlos. Tumsas pastarā diena ir gandrīz klāt. Gandrīz klāt ir laiks, kad nokārtoti tiks visi rēķini.
Uztveru ķepu dipoņu un noslīdu no koka. Arī Ostordomas vilkači saspicē ausis un salasās vienkopos.
Starp kokiem pie mums lēni lavās vairāki vilkači un piepeši divi no tiem pieņem ārkārtīgi pievilcīgu puišu veidolus. Nāvka aizstājas man priekšā un atiež zobus, izdvešot draudīgu, brīdinājuma pilnu rūcienu.
Vecākais un garākais puisis ieliecas ceļos un atbild ar to pašu.
Pastumju Nāvku malā un tad atplaukstu platā smaidā.
- Koriandr! Lenden! - piepeši atceros arī vecākā puiša vārdu un tad kļūstu uzmanīga. Paceļu priekšā roku un izsaucu tīro zemes elementu.
- Kur un kā mēs satikāmies? - noprasu, samiegusi acis šaurās spraudziņās.
- Kad mēs sagūstījām to tur, - Lendens pamet ar galvu uz Ledus Magones pusi, - tu uzleci uz egles un sāki uz mums šņākt, jo pati gribēji tikt ar viņu galā.
Atplaukstu neviltotā smaidā un apmetos vecākajam puisim ap kaklu tik strauji, ka abi nokrītam gar zemi.
- Velns, ja tu zinātu, cik ļoti es priecājos tevi redzēt, - plati smaidu kā trīsgadīga meitenīte, kura tikusi pie jaunākās Bārbijas, un tad pamāju otram zēnam, - sveiks, Koriandr.
Puika man nedroši uzsmaida un tad pamāj pārējiem vilkačiem, kas pārvēršas par cilvēkiem.
Noraušos no Lendena un puisis pieceļas kājās. Pēc pāris mirkļiem es attopos stingrā apskāvienā.
- Ja godīgi, mēs arī domājām, kad tevi atkal ieraudzīsim, - Lendens atzīst un es pasmaidu. Aplaižu skatienu apkārt vilkačiem un tad samirkšķinu acis, ali pārliecinātos, ka nekļūdos ar vilkaču skaitu.
- Kāpēc jūs tādā kuplā skaitā esat laukā no pils? - brīnos uzlūkodama aptuveni piecdesmit vilkaču lielo kompāniju.
- Pie mums bija ielaidies dīvains putns un tavā balsī paziņoja, ka vajadzīga palīdzība, - Lendens ar pirkstu norāda debesīs un, ja es neskumtu pēc Rēgu Vulkāna, es burtiski lēkātu visriņķī skaļi spiedzot.
- Mīna! - reizē ar mani izsaucas arī Ledus Magone un Rītausmas Sidrabtauriņa. Mazā, zeltainā čiepa nolaižas man uz pleca, taču es viņu saķeru abās plaukstās un ļauju ledus Magonei un Rītausmas Sidrabtauriņa bužināt mūsu pazudušo mīluli uz nebēdu.
- Tātad? - uz priekšu panāk pavecs, taču vēl spēcīgs vīrs.
- Mūsu ciltij draud lielas briesmas, - nopietni paziņoju, - pie mums ir ieperinājusies Tumsa, siteonu dieviete, ko Vilkacei izdevās patriekt no garu pasaules, taču viņa izdomāja atriebties. Visi tie zombiji, kas klīst visapkārt, tas ir Tumsas meistarojums, tāpat kā agrāk siteoni.
- Taču viena lieta ir nemainīga, - Ledus Magone pasmīn, - viņus joprojām var neitralizēt kā siteonus, tikai jāsargās, lai zombija visas ķermeņa daļas atkal nesavienojas un, ja tam izdodas tevī kaut drusku ielaist zobus, viss ir cauri.
- Tātad, jūs gribat mūsu palīdzību? - vecais vīrs vaicā, kamēr viņam aiz muguras vilkači dedzīgi saskatās. Tam, ka Trigeāņiem, kopš iznīcināti siteoni, trūkst izklaides, ir ticami, jo, ko gan citu, izņemot garlaikošanos var darīt senā, milzīgu mūri apņemtā pilī, izņemot medīšanu un kautiņus ar Klejotājvilkačiem?
- Justos tikai pateicīgi, - pamāju ar galvu un tad mani pārtrauc Nāvka.
- Ja vien jūs nedomājat pievienoties zombiju ordai.
Lendens panāk uz priekšu un izaicinoši paskatās Nāvkam acīs. Tiesa, nepaiet, ne pāris sekundes, kad puiša ģīmis kļūst viegli zaļgans un viņš novēršas.
- Tas ir Nāvka, - iepazīstinu, - Ostordomas vilkaču Virsaitis. Viņu palīdzību mēs lūdzām, jo Tumsa ir visai naska uz jaunu neradījumu izveidošanu un jau esošo uzlabošanu. Tā kā Ostordomai ir diezgan ievērojamas zināšanas melnajā maģijā, ceram, ka izdosies atgriezt agrāk pastāvošo kārtību.
Var redzēt, ka Trigeāņi cenšas tā pamatīgi nopētīt Nāvku, taču neviens neiztur ilgāk par pāris sekundēm. Pūlos nesmaidīt.
- Tagad pirmais, kas mums jādara, ir jāatrod Nāves Durklis un atlikušie vilkači, - nolemju un tad palūkojos uz Rītausmas Sidrabtauriņu ar lūdzošu skatienu, - vai tu nevarētu...?
Mana labākā draudzene pamāj un tad koncentrējoties aizver acis.
Gaidīt nākas labu laiku, jo zinu, ka arī meitenes garam nekārojas piepeši attapties kāda zombija prātā. Kas zin, varbūt no tā arī var kļūt par glumu, pretīgu, smirdīgu aizkapa radījumu.
Piepeši Rītausmas Sidrabtauriņa atplaukst svētlaimīgā smaidā un pār vaigiem sāk tecēt asaras. Atviegloti nopūšos – vismaz Nāves Durklim viss ir kārtībā.
- Viņi būs klāt pēc kādas pusstundas, - draudzene noslauka asaras un tad piespiež roku pie sirds, - paldies debesīm, Durklim viss ir kārtībā.
Priecājos līdz ar draudzeni un tad atlaižos zālē.
- Šā vai tā, mums tagad jāgaida, - paskaidroju pārsteigtajiem vilkačiem un salieku rokas aiz galvas. Beigas ir tik tuvu. Tik drīz izšķirsies, vai tiešām Tumsai būs iespēja pakļaut sev visu Detromu, vai arī viņa nogrims pagrīdē kopā ar saviem briesmoņiem un velnišķo smaidu. Tas viss izšķirsies tik drīz...
Debesis ir dzidri zilas, bez neviena mākonīša, gluži kā... Es nedrīkstu par to domāt, lai nesāktu raudāt. Man ir jābūt stiprai. Man nav izvēles.
Nav ne jausmas, kas sagaidāms mūsu apmetnē. Vai Tumsa nav vairojusi savu armiju, izmantodama tukšos vigvamus, lai radītu jaunus briesmoņus. Ceru, ka arī tos varēs iznīcināt vecajā labajā “pārkod kaklu un miers” stilā. Pat visievērojamākie pretinieki ir ar savām vājajām vietām un es gandrīz esmu uzodusi Tumsas vājību.
Varbūt reiz viņa bija Dieviete, taču tagad viņa neskaitās nekas vairāk par nabaga mirstīgu sievieti ar spējām un niknumu, kuru pati vairs nespēj valdīt.
