Hāh, jaunā nodaļa ir klāt! 
Njā, manuprāt, mazliet patizla padevusies, 
bet kuram ļoooti gribēsies, tas jau lasīs
Iepriekšējās nodaļas profilā
Joprojām gaidu jūsu kiritiku, atsauksmes...
...
Nesaskaņas
Attopos pie rituālu apļa kopā ar vairākiem citiem vilkačiem, kas atgriezušies no sirojamiem. Lieki piebilst, ka neviens nav savācis tik daudz mantu kā mēs trīs. Ledus Magone, Rītausmas Sidrabtauriņa un es gandrīz vai esam nepārspētas cilvēku skaitā. Vien Nāves Durklim ir izdevies savākt vairāk jaunuļus nekā mums.
- Cik mūsējie, cik ēdamie? - aplaizīdamās, mums klāt piesteidz Ziemeļu Debestiņa, vilkaču kulturoloģijas pasniedzēja.
- Man visi būs dzīvotāji, - Nāves Durklis paziņo, taču neizskatās, ka viņš ar to baigi lielītos. Pieķeru sevi domājam, vai tā reize, kad viņam neizdevās pārvērst manu bijušo labāko draudzeni Diānu par vienu no mums, bija vienīgā reize, kad tā gadījās.
Ziemeļu Debestiņa sāk klusi apspriesties ar fizisko aktivitāšu pasniedzēju Lielo Sarkankoci Annemariju. Sadzirdu, ka viņas runā par to, kur izvietot jaunos vilkačus. Līdz manām ausīm atplūst arī teikums, ka “desmitajā gredzenā ir brīvas vietas ”
Piesteidzos klāt abām pasniedzējām.
- Atvainojiet, - bikli ierunājos, - vai mēs trīs, - pamāju ar galvu uz savām draudzenēm, - nevarētu iekārtoties kāda vigvamā desmitajā gredzenā.
- Bet protams, Vilkace Sjū, - tūlīt atsaka Lielā Sarkankoce Annemarija, esmu viņas vismīļākā skolniece.
Pagriežos un parādu draudzenēm uzvarošu žestu.
- Palīdzēsiet iekārtot jaunuļus? - painteresējas Ziemeļu Debestiņa un es, smaidot, māju ar galvu tik sparīgi, ka šķiet, tā tūlīt noripos.
- Lieliski, - lepni un mātišķi pasmaida fizisko aktivitāšu pasniedzēja, - tikai centieties iekārtot katru jaunuli savā vigvamā. Iepriekšējo īpašnieku mantas iznesiet laukā uz šejieni.
Sirdī kaut kas ieduras. Tas būs sāpīgi, vienkārši izmest laukā to vilkaču mantas, kas tik drošsirdīgi cīnījās, lai Treismēņi būtu brīvi.
Dziļi nopūšos.
Tur neko nepadarīt, sev ieskaidroju.
Daži audzēkņi velk ap Rituālu apļa ugunskuru tos, kuri tika pārvērsti, taču nesekmīgi.
Atgriežos pie meitenes, kuru sakodu. Viņas piere ir mazliet mikla no sviedriem, bet citādi izskatās, ka ar viņu viss ir kārtībā. Paceļo meiču uz rokām un aizdiebju un savu vigvamu.
Ledus Magone jau pako mūsu mantas, lai pārstieptu uz jauno vigvamu.
- Tā jau domāju, ka izmitināsi viņu šeit, - meitene, rozā acīm nozibot, pasmaida un tad izritina vienu no guļammaisiem. Saudzīgi nolieku meiteni uz tā un uzsedzu virsū plānu segu.
- Ak, tu gādīgā cāļu mātīte, - Ledus Magone iesmejas. Viņai tas nešķiet nekāds noziegums aizraut pilnīgi svešu cilvēku uz pavisam svešu pasauli, kurā viss jāmācās no jauna.
Draudzene joprojām smaidot uz mani mīļi palūkojas.
- Tu esi labākā draudzene, kas man ir bijusi, Sjū, - viņa paziņo un cieši mani apskauj.
Ledus Magone jau no mazotnes bija iepīta viltus un izlikšanās spēlītēs. Meitene akli klausīja savu mammu, pievienojoties ienaidniekiem un paklausīgi izpildīja pat visdīvainākās norādes, pamazām kļūdama par mazohistisku maitu. Tad meitene tīta un vienīgā, kas devās viņu atbrīvot biju es – viņas ienaidniece. Tad Ledus Magone, par laimi, saprata savas kļūdas un tās patiesi nožēloja. Es un Rītausmas Sidrabtauriņa ar lielāko prieku pieņēmām meiteni savā paspārnē un kļuvām par ļoti labām draudzenēm.
- Tu arī esi lieliska, - paklapēju Ledus Magonei pa muguru.
- Un izskatās, ka mēs no trio drīz pārtapsim par kvatro, - viņa norāda uz meiteni, kas guļ ievīstīta segā, nenojausdama, ka pamosties, viņas pasaule būs pavisam citādāka.
Skumji pasmaidu.
- Ja vien viņa pēc tam vēl gribēs mums pievienoties, - nosaku un izslīdu no vigvama. Tad aizlaipoju uz desmito gredzenu. Nenākas grūti ieraudzīt mūs jauno vigvamu. Pie ieejas un sakrautas vairākas kastes ar dažnedažādām mantām.
Pa ceļam paķeru kādu kasti un iečāpoju vigvamā. Tas ir pat uz pusi lielāks nekā mūs iepriekšējā mājvieta. Tiesa, daļu no vigvama jau aizņem jauna gulta uz kuras, jau ir sakrauti spilveni un segu kaudze.
- Tad beidzot! - Rītausmas Sidrabtauriņa priecīgi iesaucas, - un es jau domāju, ka man vienai nāksies šeit visu kārtot!
Iesmejos un metos palīdzēt labākajai draudzenei. Jokojot un smejoties laiks paiet ātri un pavisam drīz jau vigvams ir iekārtots. Pēc galda nolemju aiziet rītdien, jo nogurums jau sāk mākties virsū kā sērga.
- Vakariņas! - iesaucas Ledus Magone, iesperoties vigvamā ar tikko nomedītu alni un es labpatikā aplaizos. Meitenei līdzi ielaižas arī Mīna un pavisam apjukusi meklē savu ligzdu.
Klusi iesvilpjos, pasaucot putnēnu pie sevis. Mīna, zeltainajām spalvām nozibot, nolaižas man uz pleca un ieknābj ausī. Sabužinu spuraino cekulu uz mazās skaistules galvas.
Tad pieslīdu tuvāk alnim, ko Ledus Magone nolikusi ugunskura vietā un, zaglīgi pametusi skatienu uz draudzenēm, kāri metos virsū.
Jandāliņš iet vaļā! Uzsākas cīkstiņš par gardākajiem gabaliem un visam pa vidu skaļi vidžina Mīna.
Kad no aļņa pāri nav palicis ne skrimslis, novelku pienēsātās, apbružātās drēbes un ierokos segās gultas kreisajā pusē. Rītausmas Sidrabtauriņa, laimīgā ragana, jau ir paspējusi ieņemt vislabāko vietu – gultas vidu.
Man uz vēdera nolaižas Mīna un pabāž galvu zem spārna. Pasmaidu un iekrītu miegā.
Rīts pienāk pārsteidzoši ātri un pamodusies, konstatēju, ka Rītausmas Sidrabtauriņa jau ir izlavījusies laukā no vigvama, lai, pavisam noteikti, tiktos ar Nāves Durkli.
Izkustos, pamodinot Mīnu, kas sāk skaļi klabināt knābi. Tad viņa pārlaižas uz gultas otru pusi un ieķērc Ledus Magonei ausī.
- Es jau ceļos, ceļos, - Ledus Magone atgaiņājas un tad pieslejas sēdus. Draudzene nožāvājas un tad palūkojas un sārtajām debesīm laukā.
- Velns! - viņa nolamājas un izlec no gultas, - mēs esam aizgulējušās!!!
Pareizi! Šodien taču atsākas mācības!
Laukā jau atskan pirmais raga pūtiens. Tas ir kā aicinājums doties uz stundām.
Pagrābju pirmo, kas pagadās pa rokai un uzrauju mugurā. Tad iebāžu kabatā pāris šokolādes batoniņus, uztupinu Mīnu uz pleca un tad metos laukā no vigvama.
Kopā ar Ledus Magoni laipojam starp vigvamiem uz trešo, mācību, gredzenu. Tas aizņem mazliet vairāk laika, tāpēc, ka vēl neesam iemanījušās mērot ceļu no desmitā gredzena.
Pirmā nodarbība man ir kopā ar Ledus Magoni. Treismēnijas Vilkaču akadēmijā ir ieviests jauns mācību priekšmets – zvaigžņu mācība. Ja var ticēt apkārt klīstošajām baumām, tad tur mums mācīs tulkot senās zīmes, mazliet pareģot nākotni un tik pat nedaudz dažādas burvestības. Šis priekšmets jau ir ieguvis palamu – raganu zintis, un nodarbības notiek pirmdienu pirmās stundas vietā.
Atskan otrais raga pūtiens un mēs iemetamies mācību vigvamā. Kā par nelaimi, soli pēdējās rindās jau ir aizņemti, tāpēc nākas ātri iespraukties solā klases malā.
Klases priekšā jau grozās vēl neredzēta pasniedzēja. Viņas koši, nē, kliedzoši, sarkanais matu ērkulis jautri danco līdzi savai saimniecei, kura, atsperīgā solī pārvietojoties, raksta uz tāfeles.
- Sārtā Dzeloņcūka Emma, - Ledus Magone izlasa uz tāfeles rakstīto un piešauj mutei priekšā plaukstu. Tiesa, viņa tāda nav vienīgā, jo arī pārējā klases daļa, ieskaitot mani, kratās aizturētos smieklos.
Atskan trešais raga pūtiens un Sārtā Dzeloņcūka Emma pagriežas pret klasi. Nezinu, vai pasniedzēja tikai tēlo, vai arī tiešām nemana mūsu piesarkušos vaigus un spurdzienus.
- Labrīt, - pasniedzēja runā skaļā, skanīgā tenorā un viegli pasmaida, atklājot skatam garus, mazliet uz priekšu izvirzītus priekšzobus. Nez kāpēc viņa man atgādina resnu žurku ar sarkanu parūku un ūdeņainām, neizteiksmīgām acīm.
- 'brīt, - neskaidri noņurdu, vēderam viegli saraujoties krampjos.
- Tā, tas nu gan neies krastā, - pasniedzējas mazās acis samiedzas, - skaidri un gaiši, vai arī tūlīt dodieties prom! Labrīt!
- LABRĪT!!! - šoreiz es izkliedzu no visa spēka un šur tur kāds ieķiķinās.
- Tā, tā, tā, - pasniedzēja paskatās manā virzienā un sarauc smailo degunu, - vārds, jaunā kundzīte!
- Vilkace Sjū, - skaidri un joprojām neiedomājami skaļi atsaucos, labpatikā vērojot kā pasniedzējas seja viegli saraucas.
- Tā, norīkojums uz Cīņas klubu! - pasniedzēja uzsauc un es savelku seju nicinošā smīnā. Cīņas klubs ir vieta, kur parasti soda kavētājus un citus nepaklausīgos audzēkņus, piespiežot viņus cīnīties ar citu vilkaci. Cīņa ilgst tikmēr, kamēr kāds no vilkacis, kurš ir vadībā neapžēlojas par otru vai arī pretinieks jau ir uz robežas starp dzīvību un nāvi.
Par to, ka kāds no maniem draugiem ar lielāko prieku piekritīs cīņai ar mani nešaubos, it īpaši zinot, ka viņa ievainojumus es sadziedēšu viens un divi.
Ar nepārprotamu apmierinājumu manu, ka pasniedzējas pacietība lēnām sāk iet mazumā. Nešaubos, ka mēs pavisam drīz viena otru ienīdīsim no visas sirds. Ja mani tik ļoti neinteresētu viņas pasniegtais priekšmets, es nekavējoties dotos prom.
Pasniedzēja novēršas un raugās uz otru klases malu.
- Tā, zvaigžņu mācība ir sena mācība, kurā apgūst pašus svarīgākos maģisko elementu pamatus, - runājot pasniedzējas skatiens aizmiglojas, it kā viņa raudzītos kaut kur ļoti tālu, - šajā mēnesī mēs apgūsim senās zīmes jeb rūnas.
Par spīti pasniedzējas nejaukajam raksturam, viņas stāstītais manī uzreiz izraisa interesi.
- Tā, - pasniedzēja piepeši sasit plaukstas un Ledus Magone man blakus mazliet salecas, - vai kāds var minēt piemērus, kur Detromā jūs saskaraties vai esat saskārušies ar senām, pat aizvēsturiskām zīmēm?
Mirkli valda klusums.
- Senajos rakstos, - atsaucas Vējrozes Šautriņa, maza, klusa meitene ar lielām, zinātkārām acīm.
- Tā, jaunie kundziņi un kundzītes, lai turpmāk jūs pirms atbildat, paceltu roku un uzrunātu mani par mis Emmu, - pasniedzēja noskalda un Vējrozes Šautriņa nosarkst, nodurot skatienu.
- Protams, kurš gan gribētu, lai viņu sauc par Sārto Dzeloņcūku, - Ledus Magone tikko dzirdami nomurmina un es tikpat klusu iespurdzos. Pasniedzēja acumirklī apmetas otrādi, lai uzlūkotu mani ar savu naidpilno skatienu. Esmu pilnīgi droša, ka pie viņas naida ir vainojams pavisam kas cits, nevis mana bravūrīgā izturēšanās. Tāds naids nerodas pirmajās piecās minūtēs.
- Tā, kas te ir tik jautrs, Vilkaces Sjū jaunkundzīt? - pasniedzējas gļumīgais skatiens iezīžas manējā un man pār muguru pārskrien sīkas tirpas, taču nenovēršos, - varbūt Jūs vēlētos uzskaitīt, kur sastopamas senās zīmes?
Mans ego vien turpina augt. Ir tik labi, ka esi labākā draudzene, iespējams, vienai no lielākajām zubrītēm visā Treismēnijas Vilkaču akadēmijā.
- Bet protams, mis Emma, - viegli izmēdu pasniedzējas vārdu, - senās zīmes, biežāk sauktas arī par rūnām, ir sastopamas dažādos senos rakstos, uz tempļu sienām, vāzēm medaljoniem un tamlīdzīgi. Senās rūnas izmanto arī šifrētos ziņojumos un tās tāpat ir pieskaitāmas pie citu būtņu saziņas veidiem, - uz mirkli apklustu un tad klusāk un nepārliecinošāk piebilstu, - tās iezīmējas arī Elementu dejā.
Pasniedzēja mirkli blenž manī un tad laiž vaļā smieklus, kas līdzinās ūdens burbuļošanai aizsērējušā caurulē.
- Elementu dejā... Senās zīmes... Ak vai, - pasniedzēja atkal kļūst nopietna un saviebusies paskatās uz mani, - tu nu dien esi viena no neapdāvinātākajām un dumjākajām audzēknēm, kas vien man ir bijusi.
Izbolu acis un aizveros. Neapdāvinātākā? Kā tad!
Mana apklušana pasniedzējai nāk pa prātam un viņa atsperīgā solī izdāļā grāmatas spīdīgos, lakotos vākos. Nu gluži jaunas.
- Tā, atveriet četrpadsmito lappusi un mēs mazliet iepazīsimies ar pazīstamākajām rūnām, - pasniedzēja nokomandē un es paklausu.
Jau ar pirmo acu uzmetienu glancētajai lappusei apjaušu, ka kaut kā trūkst. Pārskatu atvērumu vairākas reizes un tad es saprotu, kas man šķiet neparasts – trūkst seno zīmju, kuras savās dejās un vijumos izmanto elementi un kuras mēs ar Rītausmas Sidrabtauriņu tik cītīgi centāmies atšifrēt.
Pēc pārdesmit minūtēm man nākas atzīt, ka mis Emma, kā viņai patīkas sevi saukt, ir ārkārtīgi laba skolotāja. Mēs tiekam pie biezām māla plāksnēm ar dažādām zīmēm un, izmantojot grāmatu mums vajag atšifrēt slēpto ziņojumu. Man un Ledus Magonei izdodas salasīt “turpmākais diena patīkams izdevies”.
- Lai turpmākā dienas daļa ir patīkama un izdevusies, - Ledus Magone pasmaida un tad uzmanīgi paskatās grāmatā. Tad draudzene ieskrāpē plāksnē kaut kādu ķeburu, ko iztulkoju, kā “pateikšanās”.
- Tā, esiet brīvi, - pasniedzēja sasit plaukstas un mēs izslīdam no vigvama...
Tagad esmu žirgta kā gruķītis un ziniet, ko tas nozīmē?
Negribi kko pajautāt? http://ask.fm/crazyspirit
