Čāw, vēlreiz!
39.nodaļa ir pieejama lasīšanai :DD
Sorry par kļūdām un, ja redzi kādu īpaši nepiedodamu - ziņo!
Pārējās nodaļas vari meklēt manā profilā!
...
Lamatas
Apstulbusi veros uz kaklarotu.
- Es tā nevaru, - cenšos safīriem rotāto brīnumu atdot atpakaļ tās likumīgajai īpašniecei, - tā ir tava.
- Tā pieder Saules Salamandrai un Lāskam, - Jouška uzsver un sakrusto rokas uz krūtīm.
Nopūšos, jau laikus saprotot, ka meitene ne par kādu cenu neņems rotu atpakaļ, lai arī tā viņa ir ļoti tuva un mīļa.
Ar pirkstiem riņķoju pa dārgakmeņiem, domājot, ka kaut kas nav īsti tā, kā tam jābūt. Vai tad tiešām Vētra nezināja, ka sadalīt kaklarotu būs tik grūti? It īpaši tādā gadījumā, ja gan Saules Salamandra, gan Lāska ļoti mīlēja māti. Šeit ir jābūt kaut kādam āķim.
Velku līnijas pa “mūžīgās dzīvības” zīmi un domāju, līdz mani un Joušku izbiedē klikšķis. Uzplaiksnī zila gaisma un safīru kaklarota sadalās... pārvērsdamās par divām vienādām kaklarotām.
Gan man, gan Jouškai atkaras žoklis.
- Lūk šeit bija āķis, - atgūstos pirmā un iesmejos, - ja abi dēli būt salikuši galvas kopā, tad viņiem izdotos saglabāt draudzīgas attiecības un abiem tikt pie Vētras kaklarotas.
- Neticami, - Jouška nošūpo galvu un pieskaras te vienai, te otrai kaklarotai, lai pārliecinātos, ka tās ir īstas, - Vētra bija padomājusi par to, lai abiem dēliem tiktu piemiņa no mātes.
- Divi brāļi, divu cilšu Virsaiši... - iedomājos un tad pār mani palēnām aust atklāsme, - vai tu domā, ka mēs nejauši atklājām, ka kaklarotu var sadalīt?
Jouška kādu brīdi noraugās manī un tad arī viņas seja šķietami izgaismojas.
- Nāvka un tas... Nāves Urkšķis...
- Durklis, - mana sajūsma noplok un es saīgusi izlaboju. Jouška viegli piesarkst.
- Tātad viņi ir izraudzīti par kaklarotu valkātājiem, - meitene pacilā abas rotas un es piekrītoši pamāju.
- Domāju, tavs uzdevums ir nodot kaklarotu Nāvkam, manējais - Nāves Durklim, - paņemu vienu no kaklarotām un aplieku sev ap kaklu, - atdošu, tiklīdz viņu sastapšu.
Jouška pasmaida un paņem otru rotu.
- Aiziešu uzmeklēt, kur šis atkal blandās apkārt, - meitene nopūšas un pieceļas kājās. Tikai tad attopos, ka visi pārējie jau guļ.
- Klau, Jouška, - meitene atskatās, - vai tev patīk Nāvka?
Uzrunātā plati un sapņaini pasmaida.
- Viņš man ir kā brālis, - Jouška atzīstas, - ja godīgi, man sasodīti iepatikās viens no tavas cilts. Tas ar tiem bāli dzeltenajiem matiem un šaurajām, pelēcīgajām acīm.
- Safrāna Murkšķis? - minu un Jouška pamāj, pieminot: - Manuprāt, viņš ir tāds saldumiņš.
Ieķiķinos.
- Kā tu domā, vai esmu viņa gaumē? - meitene nopietni pajautā, bet es iespurdzos un paraustu plecus.
- Par Safrāna Murkšķa gaumi neko nezinu, - atvainojoties paraustu plecus, - tikai to, ka viņš ir sasodīti labs dziednieks. Kad satiksi viņu, pajautā!
- Ja viņš vēl būs dzīvs, - Jouška skumji novelk un es aizveros. Izeju laukā, lai paelpotu svaigu gaisu un pārdomātu dzīvi.
Ostordomas mežam ir savādāka aura nekā Treismēnijas. Tāda mazliet svešāda, spokaināka. Koki nav tik zaļi un dzīvīgi, drīzāk kā... parasti koki. Aptaustu kaklarotu sev kaklā. Tātad, ne jau velti Tumsa ir izvēlējusies pirmo iznīcināt Treismēniju. Sapratusi, ka mums ir gan Portāls, gan Elementi, viņa izdomājusi, ka kaklarotai noteikti ir jābūt Treismēnijā.
- Sjūzij? - apcērtos riņķi un pamanu, ka pie manis nāk Rēgu Vulkāns. Puiša seju rotā daudzas brūces un drēbes ir sadriskātas.
- Nekusties! - asi uzsaucu un izstiepju roku. Kaklarotas dēļ tīrais zemes elements iedzirkstas tik spoži kā vēl nekad.
- Bet, Sjūzij, - Rēgu Vulkāns neizpratnē iepleš acis un apstājas.
- Kas parasti atradās manā gultas labajā stūrī? - vaicāju un saraucu pieri.
- Plīša zaķītis, - atbild draugs un es pasmaidu, nolaizdama roku lejup. Rēgu Vulkāns atbild manam smaidam un strauji nāk uz priekšu.
Piepeši viņu kaklu no aizmugures caur ass vītola zars.
- Nepareizā atbilde, - salti atsaku, - Apple portatīvais dators, zombij.
Rēgu Vulkāna tēls it kā notek, pārvēršoties neglītā, glumā zombijā, kas, sapratis, ka viņa niecīgajai eksistencei ir beigas. Nedzīvās acis uzmeklē manējās un nosodoši iezīžas tajās. Man ap dūšu metas šķērmi kā tad, kad nākas ielūkoties acīs Nāvkam. Tad zombija mirušajās acīs kaut kas izdziest un līdz ar viņu saļimstu arī es...
Viņa sēž upes krastā un mērcē kājas siltajā, tekošajā ūdenī. Viņa vēl nekad kopš kara atklāšanas bez apsardzes nav gājusi tik tālu, taču to vajag, citādi viņa netiks pie tā, ko vēlas iegūt.
Viņa sabužina īsos, medaini brūnos matus un, zeltaini brūnajām acīm mirdzot, veras tālumā, gaidot, kad gaidītais Viņu beidzot pamanīs.
- Sjūzij, - pārsteiguma pilns sauciens un no koku aizsega iznāk slaiks, muskuļots jauneklis ar šokolādes brūniem matiem. Koši zilās acis ir pārsteigumā ieplestas. Kāda gan tai sīkaļai ir gaume! Pavisam nesaprot, ka īstam vīrietim ir jābūt savādākam.
Nē, nē, NĒ! Mans kliedziens paliek tikai un vienīgi manā apziņā, taču es cenšos, jo gribu, lai mani sadzird. Tik piedūrusi viņa pirkstu tu, pretīgā paklīdene, un es tevi NOGALINĀŠU!!!
- Vulkān! - Viņa priecīgi izsaucas un pielec kājās, atplaukdama neviltotā smaidā.
Basās pēdas sāpīgi skar brikšņi un kritušie zari, taču neko padarīt, Viņai jāizrāda sajūsma, entuziasms, ilgošanās, kādu šādas personas klātbūtnē spēj izdabūt vienīgi tā sīkā muļķe.
Nē, nē, NĒ! Ej prom, Rēgu Vulkān, bēdz! NEEJ VIŅAI KLĀT!!! LŪDZU!
- Sjūzij, - viņa rokas apvijas Viņai apkārt. Pārāk vārgi un uzmanīgi, - es jau baidījos, ka ar tevi būs kas noticis.
Viņas lūpas izlokās velnišķīgā smaidā un Viņa ievij pirkstus puiša matos. No pašiem pirkstu galiem klusēdami izlien Viņas uzticamāko kalpu gari... Tie gādās, lai puika nekad vairs nespētu domāt sakarīgi un darītu vis, ko Viņa liek...
NĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒ!
Viņš saļimst un pēc brīža ķermenis sāk viļņoties, pieņemot tik ļoti valdzinošo nokrāsu, tik ļoti tīkamo glumumu. Puika paceļ galvu un ieskatās Viņai acīs. No dzidri zilā toņa vairs nav atlicis nekas...
- MAUKA! - iekliedzos, cik tik spēju un plūkāju matus. Pieceļos kājās un atgāžu galvu pret debesīm, lai iekliegtos: - Tu tikko pieļāvi savu mūza lielāko kļūdu Tumsa. Tu atņēmi man tēvu. Tu atņēmi man mājas. Tu atņēmi man Vilkaci. Ar to vēl es varu samierināties un dzīvot tālāk, atču, ja tu man atņem Rēgu Vulkānu, TEVI GAIDA NĀVE! DZIRDI? Tu rūgti nožēlosi to dienu, kad izdomāji, ka vari valdīt pār Treismēniju, pār Detromu! Tu mirsi! VAI TU MANI DZIRDI?!
Nikni elsoju un tad iesperu mirušajam zombijam pa galvu tā, ka tā atdalās no rumpja un aizlido tālumā kā kārtīgi piepūsta pludmales bumba. Esmu nikna, tik tiešām nikna.
Uzmeklēju Nāvku un paziņoju: - Liec visiem celties. Mums jāturpina ceļš.
Iespējams, izskatos tik nokaitināta, ka puisis necenšas neko iebilst. Protams, vilkači pukst, ka pat lāga izgulēties viņiem neļauj, taču pošas ceļam.
Vilkači skrien, cik ātri var, taču tas ir par lēnu. Es varu ātrāk, man vajag ātrāk...
Atbrīvoju tīro zemes elementu un mēs traucamies uz priekšu kā vēja nesti. Lūk, tas ir īstais ātrums. Lūk, tas ir mans ātrums.
Man ir vienalga, ka Tumsa tikko man izlika lamatas. Es ieskriešu tajās ar augstu paceltu galvu un tik ātri, ka tās nepagūs ne aizcirsties, kad cīņa jau būs galā. Es reizi par visām reizēm atriebšos Tumsai par visu, ko viņa nodarījusi Detromai, Treismēnijai, man un viņa liktenis ir pavisam vienkāršs – Tumsa tiks nogrūsta tik dziļi pagrīdē, cik vien iespējams.
To gribēja Vilkace. To gribu es, senie Treismēņu un Ostordomas senču gari. To grib Saules Salamandra, Dižskabārdis, Lāska un Vētra. Apstāties nedrīkst.
Aust rīt, gar acīm zib koki un ainava mazpamazām kļūst pazīstamāka.
Drīz, pavisam drīz...
