Heh, sveiki spoki!
Te atkal es un arī turpinājums manam garadarbam (nezinu, kā jums, bet man šitas sakāmais jau sāk apnikt 
)
Lasi un izbaudi!
Sorry par kļūdām!
...
Safīru noslēpums
Ledus Magones vēlēšanās nepiepildās. Es vairs neraudu un pat piedalos medībās, taču neko vairāk.
Es atriebšos Tumsai. Viņa nožēlos visu, ko viņa šeit ir sastrādājusi. Viņa no visas sirds nožēlos Vilkaces nāvi. Es izsvēpēšu Tumsu, siteonu Dievieti, to patmīlīgo maitu no Detromas, lai ko tas arī nemaksātu. Vairs nav neviena, kas varētu censties mani apturēt. Vairs nav neviena, kura dēļ man vajadzētu sevi saudzēt, jo mans ķermenis tagad pieder tikai un vienīgi man.
Iedomājos par Rēgu Vulkānu. Viņam noteikti būs grūti, ja es nomiršu, taču viņš pārdzīvos. Pavisam noteikti pārdzīvos to periodu un atradīs sev meiteni, kas būs viņa vērta.
Esmu pasākusi vairīties no Rītausmas Sidrabtauriņas un Ledus Magones. Vairāk turos kopā ar Joušku, jo viņa vismaz uz mani neskatās tā, it kā es kuru katru mirkli varētu novelties gar zemi un sākt ārdīties.
Iepazīstot šo meitenei, saprotu, ka viņa nemaz tik riebīga nav. Jā, Jouškai ir tāds kā pašaizsardzības mehānisms, kas neļauj nevienu pielaist sev pārāk tuvu klāt, taču viņa ir apveltīta ar asu prātu un mēli un, ja izdodas pārvarēt Jouškas radīto barjeru, atklājas diezgan patīkama meitene.
Tā kā mani lēnām sāk kaitināt Ledus Magones un Rītausmas Sidrabtauriņas raidītie bažīgie skatieni, uz Ostordomas robežu skrienu blakus Jouškai un Krimam – vienkāršam, vidējas miesasbūves puisim jeb dūmakaini pelēkam vilkam ar tumšākām spalvu šķipsnām. Nāvka tur savu solījumu un, tā vietā, lai atjaunotu savu ciemu, viņš steidz uz Treismēniju. Kā jau biju paredzējusi, pārējie ostordomieši viņam seko.
Ostordomas teritorija ir divas, trīs reizes lielāka par Treismēnijas teritoriju. Pēc manām domām, ostordomieši skrien par lēnu. Es varu ātrāk. Es gribu ātrāk. Varbūt tāpēc, ka manā pārvaldībā ir zemes elements, es varu skriet ātrāk nekā normāls vilkacis.
Es cenšos pēc iespējas mazāk izmantot savas Idizo spējas. Es vienkārši negribu. Varbūt, bet tas ir tikai varbūt, ja es liktu lietā zemes elementu, mēs varētu sasniegt Trigeāņu pili jau rīt pēcpusdienā un no tās nokļūt līdz Treismēnijai it tikai vien pūtiens, taču mums vajag laiku piemērota plāna izstrādāšanai, lai daudz maz iepazītu un rastu uzticību viens otram.
- Klau, nezini, kā izcēlās naids starp Ostordomu un Treismēniju? - vaicāju Jouškai, kad vakarā esam atraduši kārtējo alu, kur atpūsties un pārnakšņot. Protams, ka lielākā daļa ostordomiešu nakšņo zem klajas debess vilka formā, lai gan ari viņu ir ļoti maz, varbūt viena ceturtā no visa patiesā ostordomiešu skaita pirms Tumsas kara atklāšanas.
Jouškas sejā iezīmējas smaids.
- Klīst baumas, ka vainīga ir šī te, - meitene izvelk no džempera apakšas greznu safīru kaklarotu, kuras pašā vidū no safīra izveidota sentreismēņu zīme “mūžīgā dzīvība”.
- Bet, - apjukusi iesaucos un piebakstu ar pirkstu safīra zīmei, - tā ir sentreismēņu zīme.
- Jeb sendormiešu zīme, - paskaidro Jouška, - klīst leģenda, ka reiz dzīvoja trīs brāļi, Saules Salamandra, Dižskabārdis un Lāska.
- Treismēnija, Mersona, Ostordoma, - pēc vārdiem izsecinu brāļu izcelsmi un tad sajūtu vēl kaut ko, - uguns, zeme, ūdens?
- Es arī tā izsecināju, - Jouška pamāj ar galvu, - lai būtu pilnīga skaidrība, tad viņu māte bija dieviete Vētra.
- Gaiss... - meitene atkal pamāj ar galvu, man piekrītot.
- Tad lūk, Vētra reiz sastrīdējās ar siteonu dievieti un tā, zinādama, ka neizdosies Vētru tā vienkārši izaicināt uz cīņu, nogalināja Dižskabārdi, Vētras mīļāko dēlu. Tas vilkaču dievieti ļoti saniknoja un abas uzsāka cīņu, taču Vētrai bija aizdomas, ka cīņas patiesais iemesls nebija panākt, lai Vētra atzītu, ka siteoni ir pārāki un godājamāki par vilkači, tāpēc viņa atdeva savu lielāko dārgumu greznu un varenu safīra kaklarotu saviem abiem dēliem Saules Salamandrai un Lāskam, lai tie, viņas nāves gadījumā, neļautu siteonu dievietei pie tās tikt.
- Kas tik īpašs slēpās tajā kaklarotā? - vēlos uzzināt.
- Senču gari, - Jouška vienkārši atbild, - pateicoties kaklarotai, senie vilkači varēja sazināties ar saviem pēctečiem un, pateicoties kaklarotai, ik pilnmēnesi atveras kaut kas, kas tie saukts par Plīvuru.
- Tas ir tāds kā Portāls, kas savieno cilvēku pasauli ar mūsējo, - paskaidroju un mana sarunu biedrene pārsteigta iepleš acis, - no turienes nāku es, patiesībā no cilvēku pasaules nākt gandrīz visi mūsējie.
- Plīvurs ir pie jums, Treismēnijā? - Jouška pārsteigta vaicā, - Bet kā...? Leģendā teikts, ka, lai atvērtu Plīvuru, nepieciešama Vētras safīru kaklarota.
- Mums ir Elementi, - es paskaidroju un meitenes acis ieplešas vēl plašāk un tagad viņa jau mazliet atgādina Ledus Magoni ar pārdabiski lielajām acīm.
- Arī Elementi ir pie jums, Treismēnijā? - meitene uzmet lūpu un nikni paglūn, - Kāpēc mēs esam apdalīti, lai arī uz mums attiecas tādas pašas tiesības?
- Varbūt izstāsti visu leģendu līdz galam un tad mēs varēsim izdomāt, kāpēc tā un ne savādāk? - aicinu un iekārtojos ērtāk.
- Labi, - Jouška piekrīt un turpina, - tātad, Vētra cīņā zaudēja un atklājās, ka viņas pretiniece patiešām tīkoja pēc safīra kaklarotas, taču to nekur neatradusi, dieviete nolēma, ka laikam līdz ar Vētru tikusi iznīcināta arī kaklarota un likās mierā. Tad abi brāļi sāka strīdēties, kuram tiks mātes kaklarota un strīdā uzvarēja Lāska. Saules Salamandra devās prom no dzimtajām mājām uz dienvidiem, kur izveidoja pats savu cilti, kamēr Lāska devās uz rietumiem, lai veidotu savas mājas tur un nosauca savu cilti par Dormu, taču pēc pāris gadsimtiem Dormas Virsaitis nolēma mainīt Dormas nosaukumu uz Ostordomu, kas nozīmē “stiprās mājās”.
- Tātad visu trīs brāļu dzimtās mājas ir Mersona, - klusi izsecinu un Jouška piekrītot pamāj ar galvu.
- Par Mersonas pastāvēšanu parūpējās Dižskabārža ģimene un apkārt savāktie draugi, jo Dižskabārdis bija pirmais no brāļiem, kas nodibināja ģimeni. Gadsimtiem ejot Treismēnija un Ostordoma ir centušās nodibināt daudz maz draudzīgas attiecības, taču nekas nav sanācis, jo...
- Uguns un ūdens ir divas nesavienojamas lietas, - smaidot nobeidzu, - domāju, ka tagad man viss ir skaidrs. Visi trīs dēli pievienojās mātei mirušo Dievu valstībā, kur, tāpat kā pārējie senči, varēja nolūkoties uz notiekošo šeit. Domāju, ka Vētra, pamanījusi naidīgās attiecības starp abiem dēliem, nolēma, ka Dorma varēs paturēt safīru kaklarotu, kamēr Treismēnijai tiks visi labumi, jo tā piekāpās. Žēl tikai, ka pašas kaklarotas vairs nav.
Jouška pārgriež acis.
- Šī ir tā pati safīra kaklarota, - meitene piebaksta sev pie krūtīm, - nodota no paaudzes paaudzē, visu laiku paliekot pie Lāskas tiešā mantinieka.
- Tātad tu esi Lāska mazmazmazmazmazmazmaz... nu sazin cik tur to “maz”, meita? - ieplešu acis un Jouška lepni pasmaida.
- Bet, ja safīru kaklarota nonāktu pie Treismēņiem... - domīgi novelku.
- Domā, ka tad mums būt Elementi un Plīvurs? - Jouška dedzīgi ievaicājas.
- Tas būt tikai godīgi, - pasaku savas domas, - varbūt tad, ja abas ciltis mācētu draudzīgi dalīties ar safīru kaklarotu, piemēram, vienu mēnesi tā būtu pie vienas, otru, pie otras, tad rastos savā ziņā tāds kā līdzsvars.
- Tavuprāt, tas būtu iespējams? - meitene noņem no kakla kaklarotu un ilgi to pēta.
Paraustu plecus.
- Nu tad ne vienam, ne otram nebūtu nekāda šausmīga iemesla uz otru apvainoties, - paraustu plecus un pasmaidu, - kā piemēram Nāvkam uz Durkli. Viņi taču ir brāļi.
Jouška ir domīga.
- Ja godīgi, es īsti neizprotu šo naidu, - meitene atzīst, - un tad, kad tu izglābi Rousku un pēc tam Nāvku, es sāku domāt, ka ir iespējams dzīvot savādāk, tas ir, nenaidoties kā siteoniem ar vilkačiem. Un tas, ka tu tagad izglābi atlikušos mūsējos, tas tikai pierāda, ka vajag vien kādu, kas visu iekustina un mūs apvieno.
Jouška mirkli svārsta kaklarotu savās rokās un iegrūž manās pavērtajās plaukstās.
- Domāju, ka tu esi tā, kurai mūs jāapvieno, - meitene nopietni saka, - jo tu vari. Tu vari panākt, ka reizi par visām reizēm starp abām ciltīm iestājas miers.
