Sveiki, spoki un spocenes!
Reeeku arī es un turpinājums manam garadarbam!
Lasi un izbaudi!
Atsauces, kritika, ieteikumi - komentārā!
Sorry par kļūdām!
...
P.S. - kamēr Jacky neatsūtīja vēstuli, nepamanīju, ka tas ir mans 200tais raksts :D
...
Bēgšanas plāns
Arī Ledus Magonei aizraujas elpa.
Viss zaudēts, beigts, pagalam. Vajadzēja klausīt Durkli un nenākt uz šejieni, Vilkace skumji skandē manā galvā, kamēr es nometos uz ceļiem blakus Nāvkam, un atglaužu no puiša pieres mitras matus šķipsnas.
- Viņus nesagūstīja tik viegli un ātri kā mūs, - secinu, novērtēdama daudzās skrambas un ievainojumus. Nāvkas labā roka ir dīvaini sagriezusies un es nolemju izmantot savas nedaudzās enerģijas rezerves, lai izsauktu zemes elementu un to saārstētu. Lēnām apstaigāju apkārt visiem septiņiem vilkačiem un sadziedēju nopietnākos ievainojumus. Sāk reibt galva un trūkt elpas, bet tas jau nekas.
Apsēžos blakus Ledus Magonei un uzburu nelielu ābolu, ko mēs abas draudzīgi pārdalām uz pusēm. Apziņa, ka viņa ir kamerā kopā ar citiem vilkačiem, kliedē Ledus Magones paniskās bailes un pēc mirkļa viņa pieliek rokas pie zemes, lai sasildītu auksto alas grīdu.
Rītausmas Sidrabtauriņa joprojām ir bezsamaņā un tas sāk mani mazliet uztraukt, taču viņas sirdsdarbība ir normāla, elpošana arī, taču nez kāpēc viņa nemostas.
Kamēr es cenšos izdomāt, kāpēc gan mana labākā draudzene tik ilgi ir nemaņā, palēnām atgūstas Nāvka. Tas nu gan ir puisis!
Nāvka nesteidzīgi pieraušas sēdus un tad paberzē galvu. Piepeši puisis apķeras, ka viņa labā roka vairs nav lauzta un kādu brīdi to neizpratnē pēta.
- No tevis biju gaidījusi ko labāku, - nosaku un Nāvka acumirklī ir kājās un gatavs uzbrukt. Iesmejos un izlienu no iedobes alā, lai puisis mani redzētu.
- Ko, pie velna, tu te dari? - vispirms nikni nolamājies, Nāvka pajautā.
- To pašu varētu vaicāt tev, - drūmi atbildu, - zini, es biju rēķinājusies, ka vismaz tu paliksi ārpus šitām restēm.
Nāvka nospļaujas un nikni paglūn.
- Man vismaz ir izskaidrojums – es šajā apvidū dzīvoju, bet tu...?
- Domāju, ka pie jums ir labāki apstākļi, - paraustu plecus un neizteiksmīgi pašūpoju galvu, - domāju, ka, ja ierastos šeit, varētu pielauzt tevi palīdzēt.
- Tātad arī pie jums ir apokalipse, - Nāvka izsecina un tad es pamanu, cik puisis izskatās novājējis. Uzburu vēl vienu ābolu un pametu viņam.
- Jā, - piekrītoši pamāju ar galvu, - sākās pirms divām dienām.
Nāvka aizrijas un sāk klepot.
- Pirms cik dienām? - viņš asarainām acīm pārvaicā.
- Ēēē... divām, - atsaku un sāku domāt, ko tik dīvainu esmu pateikusi.
- Kā tu tiki līdz šejienei? - Nāvka pieliec galvu un sarauc pieri.
- Atskrēju, - ko, pie velna, nozīmē šie stulbie jautājumi.
- Atskrēji?! No Treismēnijas līdz Ostordomai divās dienās? - puisis neticīgi pašūpo galvu un es sāku prātot. Atkal iztēlojos prātā karti.
- Kāds ir mērogs visparastākajai Detromas kartei? - painteresējos un tagad ir Nāvkas kārta brīnīties par tādu jautājumu, taču beigu beigās puisis atbild un es sāku rēķināt.
- Vo vellos, - nosvilpjos un tad aši pārrēķinu vēlreiz, jo manas spējas matemātikā ir vienkārši katastrofālas - tīri teorētiski te sanāk skriet veselu nedēļu bez apstājas, ja mēs ņemam par piemēru ātri skrienošu vilkaci.
- Hmm... - pēc mirkļa ierunājos atkal, - varbūt tas ir tāpēc, ka mēs visas trīs esam Tīro elementu pārvaldnieces?
- Kuras visas trīs? - satrūkstos, kad piepeši ierunājas Jouška. Pa kuru laiku viņa ir nākusi pie samaņas?
- Es, Ledus Magone un Rītausmas Sidrabtauriņa, - pasaku un no iedobes atskan šņāciens.
- Būtu ceturtais Tīrā elementa pārvaldnieks, būt Elementu četrinieks, - sarunā iesaistās vēl viens ostordomietis.
- Jau ir, - man blakus pienāk un nostājas Rītausmas Sidrabtauriņa. Viņa gan izskatās mazliet izmocīta, taču kājās turas, - Nāves Durklis.
- Kur tad viņš? - Jouška ļauni nozibina zobus.
- Mēs izšķīrāmies, kad Sjū ierosināja meklēt palīdzību pie jums, - arī Ledus Magone iznāk no aizsega un nostājas man pie kreisās rokas.
- Kādā jēgā jūs iedomājāties, ka mēs maz varētu jums palīdzēt? - ņirgājās Jouška.
- Tu nu būt klusējusi, - auksti attraucu, - tu man esi parādā dzīvību, tāpat kā tas Rouska.
Pieminētas puisis sāk vīkšķīt rokas dūres un nikni glūn.
Nāvka ir Ostordomas Virsaitis, pačukst Vilkace, izvilkusi šādu informāciju no puiša smadzenēm. Nu ko, tas ievērojami atvieglo viņa pierunāšanu.
- Piedāvāju darījumu, - pasperu soli uz priekšu, skatoties Nāvkas acīs, - es izdabūju jūs laukā. Visus, kas vien ir izdabūjami un jūs palīdzēsiet mums izsvēpēt Tumsu un viņas pakalpiņus no Treismēnijas.
Redzu, ka mans teiktais iedzen Nāvku stūrī, nonākot divu ceļu krustcelēs: ja viņš piekrīt, tas nozīmē, ka es dabūju laukā visus dzīvos, par zombijiem nepārvērstos ostordomiešus, ja nē, tad es bēgu kopā ar draudzenēm, pametot viņus visus šeit.
- Sjū, kā tu domā to izdarīt? - Ledus Magone skeptiski apvaicājas, izbolot acis.
- Es tikko atcerējos, ka es protu izdarīt lūk tā, - plati pasmaidu un koncentrējos, mēģinot saplūst kopā ar zemi. Kad man tas izdodas, atskan izbrīna pilnas nopūtas un Ledus Magones prieka sauciens – esmu kļuvusi neredzama. Tieši šādā veidā es dabūju Ledus Magoni laukā no gūsta Trigeāņu pilī, burtiski paejot garām neskaitāmiem vilkačiem deguna priekšā.
Kļūstu atkal redzama un manu, ka visu acīs lēnām dzimst ticība man.
- Vai jūs esat atklājuši, kā tikt galā ar zombijiem? - painteresējos.
- Mūsu grāmatās ir rakstīts, ka iekožot kaklā, taču tiem mērgļiem tur ir tāda kā bruņas, - drūmi paskaidro Nāvka, kamēr es neticu savām ausīm.
Bet protams! Kā gan es to nevarēju iedomāties?! Zombiji ir Tumsas radīti radījumi un tiem noteikti ir līdzība ar citiem viņas radītajiem nezvēriem!
Saskatos ar Rītausmas Sidrabtauriņu un Ledus Magoni, kuru putekļainās, nogurušās sejas izrotā plats smaids. Mēs mirkli raugāmies viena otrā un tad apķeramies, un sākam lēkāt uz riņķi, smejoties kā trakas.
- Varbūt pasakiet, kas šeit tik jautrs? - nīgri pajautā Jouška un es pagriežos pret meiteni starojošām acīm.
- Zombiju vājais punkts ir tāds pats kā siteoniem, - nespēju nostāvēt mierīgi tāpēc lēkāju te uz vienas, te uz otras kājas, - mūsu iespējas tik ārā no šejienes ir simts procenti bez šaubām, jo jūsu priekšā stāv otra labākā siteonu iznīcinātāja.
- Un Ledus Magone, viņa pazīst siteonus vēl labāk kā savu piecus pirkstus. Tātad, viņa pazīst arī to vājās vietas un līdz ar to arī zombiju vājās vietas, - piebilstu un tad apskauju Nāvku, - pie visiem svētajiem, kā man neienāca prātā tas, ka zombiji tie paši siteoni vien ir, tikai tie ir cēlušies no vilkačiem?
Nāvka atpin manas rokas un pabīda mani nostāk.
- Tas, ka tu pazīsti siteonus, nenozīmē, ka varēsi tikt ar tiem galā, - Nāvka drūmi atsaka, - mēs bēgām no šejienes jau otro reizi, taču nonācām turpat, kur sākumā.
- Tas tāpēc, ka visiem skaidrs, ostordomieši ir ņergas, - atmetu ar roku un izsperu Rēgu Vulkāna mīļāko sakāmo. Visi klātesošie, izņemot Rītausmas Sidrabtauriņu un Ledus Magoni saskābst.
Saskatos ar savām draudzenēm, kas man uzsmaida tik plati kā maija saulītes. Nāvkas un viņa bara ierašanās mums ir atdevusi sakarīgu domāšanu un jaunu informāciju. Mēs nevaram netikt no šejienes laukā.
- Skatieties un mācieties, - pašapzinīgi pasmaidu un, ar abām draudzenēm blakus, nostājamies pretim stingrajām, neglītajām restēm.
Lai sākas ballīte!
