Čivā rivā, aiz loga gāž kā ar spaiņiem, tpc. gan jau ka visi sēž mājās pie pc ar karstu kafijas/tējas krūzi.
Šeku, reku arī mana garadarba jaunākā nodaļa!
Lasi un izbaudi!
Sorry par kļūdām!
Iepriekšējās nodaļas meklēt manā profilā!
...
Gūstā
Ciems ir pārsteidzoši kluss un mierīgs. Zeme zem mūsu kājām klusi šņirkst.
- Vai man vienīgajai liekas dīvaini, ka šeit ir tāds klusums? - bažīgi apvaicājas Ledus Magone, mezdama skatienus uz visām pusēm. Jāatzīst, ka Ostordoma ir visai interesanta vieta. Mazi, baltu ķieģeļu namiņi ar šīfera jumtu un koptiem pagalmiem. Vienīgā skaņa, ko dzirdu, ir vēja šalkoņa un mūsu pašu elpa, nekas cits.
- Tas ir aizdomīgi, - pasaku un notupjos zemē uz viena ceļa un piespiežu plaukstu zemei. Koncentrējoties aizveru acis.
Gaisu... ūdeni... dzīvību... gribam dzīvot... gribam augt... palīdziet... man cauri izstrāvo pati riebīgākā sajūta, kādu vien esmu jutusi. Vai tā ir nāve? Vai tā jūtas mirušie?
- Zeme šeit ir gandrīz mirusi, - šokēta pieceļos kājās un paraugos uz draudzenēm, kas ir neizpratnē, - tai nav gaisa, tā pārtiek vien no pēdējām barības rezervēm. Tā sen nav jutusi ūdeni.
- Bet kā? - Rītausmas Sidrabtauriņa norāda uz kupli zaļojošajiem krūmiem pagalmos un lekno zāli.
Izskatās, ka Ledus Magone zina kā, jo viņa pastumj mums malā un nostājas ciema galvenā ceļa vidū un kaut ko nomurmina, izstiepjot rokas uz sāniem. Acumirklī viļņveidīgi atklājas patiesība.
Ciema skaistie nami ir sabrukuši, zeme izskatās kā milzīgs pelēku putekļu slānis.
- Kas šeit ir noticis? - noslīgstu ceļos. Skats ir vēl baismīgāks, nekā varētu iedomāties. Zeme, tā mirst.
- Kur ir visi ostordomieši? - Rītausmas Sidrabtauriņa veras apkārt, kamēr es piekļauju rokas zemei un izsaucu tīro zemes elementu.
Caur sirdi izstrāvo asas sāpes. Tas ir grūtāk, nekā esmu gaidījusi. Man elements allaž ir plūdis liegi un viegli, taču tagad... nez kāpēc ir milzīga pretestība. Zemes elementa izsaukšana man liek ciest sāpes. Kāpēc?
Dzīvība... drusciņa dzīvības... spēks, lai ļautu dzīt asnus... taču tas ir par maz... daudz par maz... vajag vairāk... taču nāk tumsa un aprij visu un vairs nav nekā... nāve, lēna un mokoša nāve...
- Tas nav dabiski, - kampju gaisu un masēju sirds apvidu, - tā ir maģija, tumša maģija.
- Bet kāpēc Ostordomā? - Ledus Magone palīdz man piecelties, - Viņi taču vienmēr ir atbalstījuši Tumsu.
- Nē, - sēcu un, cenšoties noturēties uz savām kājām, atkal saļimstu. Tiklīdz manas rokas atkal skar zemi, es esmu daļa no tās. Es esmu daļa no neprātīgām, mokošām sāpēm.
- Visu šo laiku viņi Tumsas labā ir darbojušies neapzināti, - cenšos paskaidrot, taču mana balss nav skaļāka par aizlūzušu čukstu, - kad es satiku Nāvku, viņš brīnījās, kad es apsūdzēju viņu par palīdzēšanu Tumsai un viņš netēloja. Es zinu.
Nevajag... cīnies... celies... tas nepalīdzēs... tu nomirsi tāpat... zeme cenšas atgrūst enerģiju, ar kuru es dalos, taču tā izzūd, nedevusi labumu.
Es nevaru... domāju un ceru, ka zeme mani saprot, ka mani saprot šī gandrīz mirusī augsne, esmu daļa no jums... mans elements ir zemes elements... es nevaru...
Nemirsti... tevi vēl vajag... mēs esam daļa no nekā... no valdošās tumsas... no nāves...
- Sjū? - Rītausmas Sidrabtauriņa atkāpjas pāris soļus atpakaļ un gandrīz uzmin man uz rokas. Meitenes balsī dzirdama neslēpta panika un bailes. Ar grūtībām paceļu galvu un jūtu, ka Ledus Magone atmetas riņķī un saļimst.
- Kas par...? - man sāk trūkt elpas un galvā spiežas kas svešs un ļauns...
Rītausmas Sidrabtauriņas kliedziens un iestājas tumsa...
***
- Āāāāāāā... - attopos no kliedziena, skaļa, skaidra un bezgalīga. Kāds agonijā kliedz un kliedz, un neapstājas.
Pietrūkstos sēdus un man sareibst galva. Kur es esmu?
Tumša, mitra ala, kurā neieplūst ne niecīgākais gaismas stars. Uzreiz apcērtos riņķī, raugoties pēc Ledus Magones.
Draudzene ir ierāvusies kaktā un milzīgajās rozā acīs mirdz panika. Līdzīgā alā viņa jau ir bijusi, kad pirms cīņas ar siteoniem, viņu sagūstīja mūsu kaimiņi Trigeāņi. Toreiz Ledus Magone nebija mana draudzene, patiesībā, viņai vispār nebija draugu, kas viņai nāktu pakaļ un izglābtu no vietas, kur viņu spīdzināja, eksperimentēja kā ar tādu laboratorijas trusīti. Tā bija liela trauma viņai un tagad sāpīgās un baisās atmiņas ir atgriezušās tikpat spilgtas un šausminošas.
Pierāpoju meitenei klāt, jo par spēju noturēties kājās šaubos. Pa ceļam pamanu, ka Rītausmas Sidrabtauriņa vēl nav nākusi pie samaņas.
- Viss būs labi, - cieši apskauju Ledus Magoni, - es neļaušu tev darīt pāri.
Taču meitene mani nedzird, tik lielas ir viņas bailes vēlreiz nonākt pie vilkačiem, kas uz viņu pārbaudīs dažādas metodes, kā uzveikt tādus pussiteonus kā viņa.
Pielienu pie restēm – šīs nav no koka, bet gan no kāda cita materiāla, kaut kāda līdzīga dzelzij, bet daudz, daudz izturīgāka.
Degunā iesitas sārma smaka, pretīga un šķebinoša. Papurinu galvu un tad uzmanīgi paostu gaisu vēlreiz. Šaubu nav – mēs esam nonākušas kaut kādā zombiju midzenī. Tad kliedzieni, ko dzirdēju... tie nav nekādi eksperimenti, bet gan...
Šeit kaut kur ir jābūt Nāvkam vai Jouškai, vai vēl kādam no viņu bara.
Nolamāju sevi. Ko gan es domāju? Ka Nāvka netiks galā ar bariņu zombiju? Ka ļausies gūstam?
Sāku taustīties pa akmens sienām, meklējot kaut plaisu, kaut kaut ko, kas padotos man un būtu izkustināms bez lieka trokšņa. No šejienes ir jātiek laukā!
Zombija smārds pastiprinās un caur restēm es pamanu milzīgu, glumu, tumši zaļganu zombiju, kas ar milzīgo ķetnu kasa ne mazāk briesmīgo degunu un lūkojas pa kamerām pieraujos pie sienas un ievelku sev klēpī Rītausmas Sidrabtauriņas ļengano ķermeni. Ja mūs nemanīs, iespējams, nodzīvosim ilgāk.
Ja vien tas ir iespējams, Ledus Magones acis ieplešas vēl platāk un viņas šausmu pilnā izteiksme sejā liecina, ka viņa tūlīt kliegs, taču, par laimi, pēdējā brīdī meitene apķeras un iegrūž mutē dūri. Dzirdu niknu vilkača rēcienu pāris kameras tālāk, kad tas mēģina pretoties milzonīgajam zombijam un, kad viņu neradījums velk garām mūsu kamerai, puisis kārpās, cenšas kaut kur ieķerties, tikai lai dzīvotu vēl mazliet ilgāk.
Kad vilkača izmisuma pilnie ņurdieni pagaist tālumā, Ledus Magone pielien man blakus un dzelžaini iekrampējas manā jakā.
Vilkace, uzrunāju garu, kas pēdējo dienu laikā ir ļoti pūlējies, lai manas galvassāpes būtu pēc iespējas mazākas, pārtrauc uz mirkli lūdzu.
Ja arī Vilkace grib ko teikt viņa paklusē un manu galvu pārņem dzelošas sāpes. Tā vietā, lai pretotos, es ļaujos tām...
Viņa iekliedzas un ar vienu rokas vēzienu pārvērš savus kalpus putekļos, atstājot kājās vien sīku, drebelīgu zombiju.
- Kur viņa ir? - Viņa iesaucas žņaudzot dūres.
Kalps apķeras, ka patiesību bez aplinkiem teikt nedrīkst.
- Viņa nošķīrās no pārējiem, - zombijs nervozi knibina šuvi uz vaiga, - kopā ar vēl divām vilcenēm aizskrēja un tad pazuda no pārējo redzesloka.
- Man lika uzmanīt aizmuguri, - zombijs piebilst savai aizstāvībai un viņa acis šaudās šurpu turpu pa rakstaino, pelēko vigvamu.
Kādu brīdi valda klusums. Viņa nespēja aptvert – viss bija tik ideāli izplānots, taču tā sīkā smerdele atrada caurumu viņas plānā un izmuka.
- Pazūdi, - Viņa norūc un zombijs, neticēdams savai veiksmei, izsprūk laukā no vigvama, cik vien ātri spēj.
Uzreiz pēc viņa, pie Viņas iesoļo tumšmatainā meitene. Vienīgā, kas nekavējoties zvērēja savu uzticību Viņai.
- Jūsu Augstība, - meitene noslīgst dziļā revanšā, -Jūs likāt ,man ziņot par visu, ko atceros. Vilkacei ir pieeja Jūsu domām.
Meitene ir izveicīga un laikus pieliecas, lai nemirtu no nāvējoša, tumša zibšņa. Viņa ir nikna, Viņa ir tik nikna kā vēl nekad.
Taču tad Viņai prātā iešaujas kāda doma un lūpās atplaukst velnišķais smaids.
- Pavēli atvest to puiku. Atrodiet viņu un Vilkace atnāks pati...
Tumšmate palokās un izsteidzas laukā no vigvama. Pēc minūtes atskan švīkstoņa un gaisā uzšaujas spārniem apveltītie kalpi.
- Tu gribi spēlēties ar mani, Vilkace, ko? - Viņa saka tukšam gaisam, - Labi, tad mēs spēlēsimies...
Kādu mirkli neattopu pēdējo teikumu jēgu un tad asinis manās dzīslās sastingst – Tumsa nemedīs mani, viņa medīs Rēgu Vulkānu, jo zina, ja viņas nagos būs mans labākais draugs un puisis, es atnākšu pati...
Atveras kameras durvis un mēs ar Ledus Magoni pieplokam tuvāk sienai. Kāds zombijs aši ieskatās kamerā un tad iegrūž tajā bariņu paģībušu jauniešu. Tiklīdz restes atkal ir savā vietā un soļi pagaist tālumā, atsākas kliedzieni, taču tur es neko padarīt nevaru.
Pielienu tuvāk mūsu jaunajiem kameras biedriem un jau atkal sastingstu.
Es viņus pazīstu... Visus...
