Haļļū, tauta.
Reku arī es un arī turpinājums manam garadarbam!
Pārējās daļas skatīt manā profilā!
Lasi un izbaudi!
Sorry par kļūdām!
Ja kkas uz sirds - raksti komentā!
...
Kad pēdējais kauliņš nonāk savā vietā
Viņa stāv postažas vidū un dārdoši smejas. Izdzīvojuši ir stiprākie, izdzīvojuši ir Viņējie. Revolūcija var sākties. Tumsas valdīšanas laiks var sākties!
Viņa veras uz saviem kareivjiem, daļu no savas armijas un smaida savu velnišķīgo smaidu..
Viņš pienāk Viņai klāt un apskauj. Tagad Viņš ir pilnīgi Viņas pusē. Vairs Viņa meita Viņam nav svarīga, jo tas nožēlojamais skuķis ir nodevis savu tēvu, savu radītāju...
- Mums laiks doties, - Viņš iečukst Viņai ausī un noskūpsta auss ļipiņu. Viņa salkani pasmaida un pamāj ar galvu...
Kā divas tumšas ēnas viņu šaujas pār mežiem, pļavām, upēm un kalniem. Atpakaļ uz Treismēniju, atpakaļ uz Vilkaces mājām, lai pakļautu arī to savai varai. Kas pretosies, tiks iznīcināti, bet Vilkace... Viņa un viņas nožēlojamā nesēja mirs...
Pietrūkstos gultā sēdus. Jau sen esmu pieradusi pie aukstajiem sviedriem, kas klāj muguru attopoties no šiem murgiem, taču pašsajūta ir tikpat briesmīga kā vienmēr.
- Sjū, tu esi augšā! - Līganā Dzirkstelīte apsēžas manā gultā un pasniedz man bļodu ar žāvētiem augļiem.
Pamāju ar galvu un sāku locīt iekšā žāvētos augļus. Tad nolemju izstāstīt meitenēm par saviem sapņiem.
- Kāpēc tu mums par to neizstāstīji agrāk? - Rītausmas Sidrabtauriņa ir šokā un neizpratnē.
Nokaru galvu, nezinot, ko atbildēt.
- Viss kārtībā, - Ledus Magone uzmet manai labākajai draudzenei niknu skatienu, - mums ir informācija un, ja saliksim galvas kopā, tad atklāsim Tumsas identitāti.
Līganā Dzirkstelīte dedzīgi pamāj ar galvu.
- Tātad, viņai ir mežģīņots tetovējums, velnišķīgs smaids un viņa ir kārdinātāja, - meitene uzskaita, - viņa arī ir kāds noslēpumains Viņš, kam ir meita, kas ir viņu nodevusi...
- Tumsa ir vainīga pie melnās maģija Pilsētā un viņa redzēja tevi un Nāvku, - Ledus Magone pārķer stāstījumu, - viņai ir zobs ne tikai uz Vilkaci, bet arī uz tevi un tajā rītā, kad mēs tevi atradām guļam mežā malā un pa tevi ložņāja tumšie gari... tik tumša maģija nedarbojas no liela attāluma, tātad Tumsa ir tepat netālu...
- Zini? Jo vairāk es klausos, jo vairāk paralēlas es varu savilkt starp tevi un tavu tēvu, - Rītausmas Sidrabtauriņa norāda uz mani un tad turpina košļāt truša kāju, - sāksim ar to, ka tavs tēvs nomira autoavārijā, un viņš centās tevi pēc tam atgūt, bet tu viņu nodevi, izvēloties Lielo Sarkankoci Annemariju. Man šķiet, ka es nekļūdīšos, teikdama, ka no Sārtās Cūkas balkona varēja labi pārredzēt daļu ielas, pa kuru tu gāji pirms nogriezies sānielā...
- Vēl viens būtisks fakts, - Līganā Dzirkstelīte sazvērnieciski nočukst un tad saliecas uz priekšu, - Sārtā Dzeloņcūka Emma nekad nav bijusi medībās.
Izslienos taisnāk un koncentrējoties saraucu pieri.
- Nekad, kopš viņa ir šeit? - pārjautāju un Līganā Dzirkstelīte papurina galvu.
- Es nedomāju, ka viņa vispār spēj pārvērsties, - viņa nočukst.
- Tas ir stulbi, - Rītausmas Sidrabtauriņa izsaucas, - jūs par viņu runājat tā tāpēc, ka nevienai no jums viņa nepatīk.
- Sidrabtauriņ, tu esi ietiepīga kaza, - Līganā Dzirkstelīte uzmet lūpu un sakrusto rokas, - un...
- Nestrīdieties! - saku un tad pasmīnu, - ir vienkāršāks veids, kā noskaidrot patiesību.
- Kāds? - mana labākā draudzene ir skeptiska.
- Es nobastošu pirmo stundu, - nolemju un tad pasmīnu, - tādējādi Cīņas Klubā mēs noskaidrosim, ir viņa Tumsa vai nav...
Pēc kāda laika draudzenes dodas uz stundām, bet es laiski izstiepjos gultā un aizdomājos – ja nu tiešām Tumsa izrādās Sārtā Dzeloņcūka Emma? Ja nu tiešām mans tēvs ir ar viņu un es esmu tā, kuru Tumsa ienīst vēl pirms mēs vispār abas satiekamies?
Vigvamā ielaižas Mina un nosēžas man uz vēdera. Pasmaidu un sabužinu fēniksa zeltainās spalvas.
- Mēs izdarījām kļūdu pametot Pilsētu, - atzīstos savai mīlulei, - mums vajadzēja palikt un cīnīties... Bet varbūt tomēr nē. Katrā ziņā, šeit riskam tiek pakļauti visi savējie. Ja Tumsa ir sapulcējusi armiju, nedomāju, ka viņa to ilgi turēs no mums pa gabalu...
Fēnikss skanīgi iekliedzas.
- Jā, zinu, - atbildu un raugos konusveidīgajos, rakstainajos griestos, - jo ātrāk mēs uzzināsim patiesību, jo straujāk varēsim rīkoties.
Nopūšos un pieslejos sēdus.
- Cīņa ar siteoniem bija tikai kauja, - murminu, - un mēs to uzvarējām, taču tas nenozīmē, ka karš ir uzvarēts un beidzies.
Kad es parādos ģeogrāfijas stundā, sākas drudžaina sačukstēšanās, taču es neņemu to vērā un mierīgi apsēžos savā vietā.
- Tu esi šokējusi visus, - Rītausmas Sidrabtauriņa pasmīn. Izlaižos krēslā un iekārtojos uz snaudu.
- Pamodini mani, kad beigsim, - palūdzu draudzenei, kas jau cītīgi seko līdzi katram skolotāja teiktajam vārdam.
Pusdienlaikā nolemju, ka šodien esmu pārāk slinka, lai medītu kopā ar draudzenēm un grasos iet uz Austrumu placi, kad mani pārtver Rēgu Vulkāns.
- Vai tu varētu izskaidrot, ko, pie velna, tas nozīmē?! - viņš nikni paveras manī un es saraujos kā mazs bērns.
- Ēēē... - steigšus domāju attaisnojumu tam, ka nebiju uz pirmo stundu, - es aizgulējos?
Pat nepaceļot galvu jūtu, ka koši zilās acis urbjas manī, pieprasot patiesību un mani pleci nošļūk.
- Paklau, te tāpat nav tā labākā vieta sarunām, - pagriežos, lai ietu prom, - un es gribu aiziet paēst.
Taču Rēgu Vulkāns saķer manu delmu, skaidri norādot, ka bez atbildes cauri netikšu. Novaikstos un tad ļauju puisim mani aizvilkt līdz mežam.
- Tagad runā! - draugs pavēl un sakrusto rokas. Vēl kādu brīdi turpinu dzejot dažādas atbildes, cerībā, ka nevajadzēs teikt patieso iemeslu, taču Rēgu Vulkāns paskatās uz mani ar tādu skatienu, ka nolemju tomēr izstāstīt visu patiesību.
Kad beidzu runāt, draugs cieši satver manas plaukstas locītavas un ieskatās acīs.
- Apsoli, Sjūzij, ka neizaicināsi un cīņu Sārto Dzeloņcūku Emmu! - puisis pavēl, taču es nolaižu skatienu un sāku kodīt lūpu.
- Sjūzij...? - Rēgu Vulkāns piespiež mani pacelt galvu.
- Ja tu gribi patiesību, - klusā balsī nosaku un tad uz mirkli aizveru acis, - tad es izaicināšu viņu uz cīņu, jo es beidzot gribu zināt patiesību. Es gribu beidzot zināt, kas ir īsts un kas nav... Un es nepieļaušu, ka ar šo skolu kas notiek vien tāpēc, ka es pēdējā brīdī esmu noraustījusies un izvēlējusies citu pretinieku.
Rēgu Vulkāns smagi nopūšas.
- Tu uzņemies par daudz, Sjū, - viņš pirmo reizi nosauc mani vārdā, ko lieto citi, tātad puisis grib, lai es beidzot viņā ieklausos, - tu un Vilkace, jūs abas esat daudz darījušas Treismēnijas labā... un arī riskējušas pārāk daudz... Kāpēc šoreiz nevarat to uzticēt kādam citam?
Pasmaidu.
- Tu par mani rūpējies pārāk daudz, - maigi nosaku un noglāstu Rēgu Vulkāna vaigu, - taču es vairs neesmu tā vecā Sjūzija, ko pazini, kas dzīvoja otrpus Plīvuram...
- Es zinu, - draugs velta man sērīgu smaidu un atglauž matus no pieres, - taču reizēm gribu, lai tu būtu tāda pati bailule kā agrāk.
Skatos Rēgu Vulkāna acīs un smaidu. Ja godīgi, man nevajag ne ēst, ne dzert, ja vien es varu lūkoties un būt kopā ar šīm acīm.
Piepeši pamanu zilo acu atspulgā kustību aiz muguras un apmetos otrādi.
Starp kokiem pavīd pelēcīga vilka spalva. Acumirklī pamanu, ka vilks ir agresīvi noskaņots, jo ausis ir pieglaustas galvai, zobi atņirgti un spalva uz skausta sacēlusies stāvus.
Vilks pieņem cilvēka veidolu un es pārsteigta konstatēju, ka tā ir Rožupes Kastaņa Meja – meitene, kuru varētu uzskatīt par manu draudzeni, taču viņas acis... tās ir tik pat aukstas kā siteoniem, tumšas un bezpalīdzīga naida pārņemtas.
Draudīgi ierūcos, taču tas izprovocē nikno vilkaci un viņa metas man virsū.
Daudz nedomādama izstiepju uz priekšu roku un, spalgi iekliegusies aizkapa balsī, Rožupes Kastaņa Meja sabrūk mirusi.
Pa viņas miesu sāk lodāt tumšas, sīkas čūskiņas, kas pēc mirkļa izkūp nebūtībā.
Šajā mirklī aptveru to, ka Tumsai nepietiks ar mani un Vilkaci. Viņai nepietiks ar tiem vilkačiem, kas zvērēs uzticību viņai. Tumsai vajag ko tādu, ko varam sniegt tikai mēs visi kopā. Ko tādu, ko pirms pāris mēnešiem, cenšoties izkļūt no Tumsas tempļa, nejauši ir apsolījuši daļa no Treismēņu cilts.
Tumsa grib saņemt pretī mūs asinis... Un viņai vajag, lai mirstam mēs visi...
vienk ideāli :))