Sveicu visus ar pirmo piektdienu šajā vasarā! :))
Un šeku reku arī es ar sava garadarba jaunāko nodaļu!
Lasi un izbaudi!
Sorry par kļūdām.
...
Tirkīzzilie putekļi
- Sjū? Tev viss kārtībā? - man nervozi piebiksta Rītausmas Sidrabtauriņa un es noriju siekalas. Tad lēnām pamāju ar galvu. Šonakt atkal es atkal pabiju Tumsas prātā, šoreiz vēl kādās šķebinošās atmiņās, kurās bija daudz līkloču, līniju. Kā plānā, kaujas plānā, kas apslēpts ar slepenu šriftu.
- Varbūt tomēr mainām...? - bažīgi iesāk Rēgu Vulkāns.
- Nē, es to darīšu! - asi uzsaucu.
Tikpat ātri apklusinu arī pārējo klusos ieteikumus labāk šoreiz pasēdēt malā.
Kāda velna dēļ tad mēs esam šeit!? Vilkace skaļi atbalso manas domas.
Kad ierodas večuku trio, viņi paziņo, ka šogad nedaudz pamainīti noteikumi un labi trenētu Pilsētas vilkaču vietā, mums būs jāizvairās no kādas maģiskas būtnes.
- ...jūsu pašu rokās ir iespēja izvēlēties, kas būs jūsu pretinieks, - vecā dāma padara skatam redzamu stikla kasti ar daudzām lapiņām, - kurš pirmais?
- Es, - pasperu soli uz priekšu. Ar mani ir tā, ja es neeju pirmā, tad pēc tam uztraukums tikai aug un rezultāts galu galā ir sliktāks, nekā varēja būt.
Īsu mirkli, pirms ielikt roku kastē, iedomājos, ka tīri teorētiski man vajadzētu redzēt cauri papīram, jo tas taču ir saistīts ar zemi, tomēr nolemju nešmaukties un pat aizveru acis pirms izvilkt “laimīgo lozi”.
Mani sagaida kaut kādi ķeburi un zīmes, kādas agrāk redzējusi neesmu, taču šķiet, pārējiem viss ir skaidrāks par skaidru. Daži noelšas, citi ieķiķinās. Pirms ieeju arēnā, man uz pleca nolaižas Mīna, taču es aizraidu putnu prom. Es cīnošos viena, labi divatā, jo otro personu man no savas galvas neizdabūt.
Tieši tā, Vilkace pasmaida.
Nostājos arēnā un gaidu, kas notiks līdz izdzirdu švīkstu aiz muguras. Daudz nedomājot atlecu malā un man garām aizbrāžas tirkīzzils mākonis, aiz sevis atstājot tādas paša krāsa putekļus. Tie ir tik.. brīnumaini, pārpasaulīgi, nedabiski skaisti...
Aizsapņojos un tik tikko pagūstu nomesties zemē, lai mani neķertu uzbrucējs.
Tātad, ko es īsti izvilku? Kas ir būtne, kas šaujas tik zibenīgi, atstājot vien brīnumainu, hipnotizējošu putekļu vilni?
Feja? Vilkace min un tad caurskata manas atmiņas. Viņai izdodas uzrakt fragmentos no vienas dienas bibliotēkā, kad es un Rītausmas Sidrabtauriņa vēl nezinājām, kas ir Mīna un centāmies atrast viņas piederību. Tad arī nācās uzdurties grāmatām par citām maģiskām būtnēm. Šaudoties šurpu turpu pa arēnu, atceros, ka atradu skaistas, jaunas sievietes zīmējumu, kur tā, karotājas tērpā, bija izpletusi milzīgus, zeltainus spārnus, no kuriem šķietami bira putekļi.
Šoreiz savas izredzes novērtēju ar nulli, jo dienā, kad ar Lielo Sarkankoci Annemariju svinējām manu kļūšanu par viņas audžumeitu, viņa man pastāstīja, ka par fejām labāku karotāju nav.
Bet tu jau neesi parasta vilkace, atgādina Vilkace, tu esi tīrā Zemes elementa pārvaldītāja! Izmanto taču savas iespējas.
Šie vārdi mani uzmundrina un mana enerģija divkāršojas. Zeme kļūst pietiekami mīksta vai atsperīga, vai arī parādās nemanām izcilnis, kas ļauj palekties augstāk. Ticu, ka no malas izskatās, ka šurpu turpu šaudās divas pingponga bumbiņas. Manu ātrumu nemazina pat pieaugošās galvassāpes, taču reakciju gan.
Nezinu, cik tieši ilgi es jau esmu arēnā, taču Vilkace ir izrēķinājusi, ka tās varētu būt aptuveni divdesmit minūtes.
Tev nevar nepiešķirt maksimālos punktus, gars saka un es atslābstu, vairs necenšoties spēcīgo dunoņu galvā apvienot ar izvairīšanos no tirkīzzili spārnotās fejas. Jau nākamajā mirklī manus plecus saķer divas slaidas, spēcīgas plaukstas un ar muguru pa zemi aizslīdu gandrīz līdz pat arēnas otram galam.
Atskan ovācijas un sajūsmas pilni svilpieni. Beidzot varu aplūkot savas pretinieces seju. Tā ir viena no gaisīgajām, jautrajām dāmām, ko dažas dienas iepriekš manīju kafejnīcā. Arī tagad viņa tik pat plati smaida un pat uzslavē mani.
Starojoši pasmaidu, taču tad mans smaids sastingst...
Ap fejas kaklu savelkas melnas, dūmakainas čūskas. Līdz ar tām no fejas acīm izzūd saprāta dzirksts un glītā seja savelkas ļaunā maskā. Pazib spožs duncis un es ar kājām no visa spēka aizgrūžu sievieti prom, pielēkdama kājās un gaidīdama, kas nu būs?
Uzbrukumi kļūst straujāki un asāki. Reizumis feja izdara asas māņkustības.
Vilkace, ko man darīt? domās skaļi saucu.
Nogalini viņu! gars tikpat asi atsaka.
Pieņemu vilka formu un, par neiedomājamu brīnumu, galvassāpes pagaist. Vilkace priecājas līdz ar mani un tad kļūst nopietna.
Atiežu zobus un metos tieši virsū savai pretiniecei.
Vienlaikus notiek divas lietas – es tieku aizgrūsta malā un feja mokpilnā, pārpasaulīgā balsī iekliedzas.
Pielecu kājās un redzu tumšu vilku, kas plosa pārpasaulīgi daiļo būtni gabalos līdz tā izkūp putekļos.
- Durkli? Nāvka? - minu līdz vilks pārvēršas par cilvēku. Nāvka iešķībi smaida.
- Dzīvība pret dzīvību, tagad mēs esam kviti, - puisis saka un taisās doties prom, taču es kaut ko uztveru.
- Pagaidi, - satveru Ostordomieša plaukstas locītavu un samiegtām acīm pārlūkoju arēnas skatītāju rindas.
Velns! Vilkace iekliedzas līdz ar mani pamanot, ka daļu vilkaču savā varā sagrābj tumšās čūskas. Es nolamājos vēl sulīgāk nekā jelkad un uzmeklēju savējos, kas ir burtiski ielenkti.
Ierēcos un raidu tīro zemes elementu, kas izslauka ceļu līdz mūsējiem, nogriežot ceļu čūskām.
Sākas vispārējs sajukums. Vilkači klūp virsū cits citam un cīņa uz dzīvību vai nāvi tiek oficiāli atklāta.
- Pazūdam! - vienlaicīgi iesaucas Nāves Durklis un Nāvka.
Divreiz to nevajag teikt. Trejsauļu Dūja Tīna sirdīgi met zibeņus brīvējot ceļu, kamēr Ledus Magone aukstasinīgi sadedzina visu savā ceļā. Taču pie arēnas izejas nostājas vairāki duči Pilsētas iedzīvotāju, kam, visiem kā vienam ir dūmakaino čūsku kaklarota. Pametu skatienu atpakaļ un pamanu, ka no mums ir atpalikusi Jouška, kas kā hipnotizēta skatās acīs kādai melnai, dūmakainai čūskai, kamēr no mugurpuses pie viņas lien trīs citas.
- Jouška! - iesaucos un metos pie meitenes, taču manu plaukstu satver kāda roka. Daudz nedomājot, ar otru roku iekrauju savam aizkavētājam pa seju un tad lecu, un laipoju pāri jau mirušajiem, mirstošajiem un dzīvajiem vilkačiem.
- Turieties no viņas pa gabalu! - ierēcos un no zemes izšaujas vairāki koki, kas vienkārši... ieziet cauri čūskām.
Šoreiz šoks mani neaptur un es lieku no zemes izlīst slaikai liepai, kas aizsit Joušku prom no briesmām. Tik tikko pagūstu noķert meiteni un palekties augstu gaisā, lai manī neietriektos kāds vilkacis.
- Sjūzij! - nikni uzsauc Rēgu Vulkāns un es metos pie viņa, turot paģībušo meiteni un nogāžot no kājām vēl pāris vilkačus.
- Vai tu traka esi, vai? - puisis bargi pajautā, taču saskatu viņa acīs bailes. Viņš izķer Juošku man no rokām un mēs metamies pakaļ pārējiem.
Sekojam savējo pēdām un nonākam nelielā bezpajumtnieku mītnē.
- Fū, jums viss kārtībā! - Rītausmas Sidrabtauriņa atviegloti novelk un tad nostājas pie ieejas. Nākamajā mirklī ūdens aizslauka visas pēdas un mēs esam gandrīz absolūtā drošībā, ja neskaita to, ka ar mums kopā ir arī Ostordomas audzēkņi.
- Kas ir ar pārējiem? - bažīgi vaicāju, iedomājoties par citiem.
- Nav ne jausmas, - Nāves Durklis parausta plecus, - galvenais, ka mēs esam drošībā.
Es tā arī neizprotu vilkaču dziņu pirmām kārtām parūpēties par sevi un tikai tad varbūt domāt arī par citiem. Nāvka panākas un priekšu un Rēgu Vulkāns pamet viņam Joušku kā tādu pelavu maisu, ko, par laimi, ostordomietis arī noķer.
- Pateicos, - viņš saka Rēgu Vulkānam, kas izbola acis un, pametis galvu uz manu pusi, atsaka: - To saki Sjūzijai.
Nāvka klusi iesmejas un tad pamāj man ar galvu.
- Kādi ir mūsu tālākie mērķi? - Rītausmas Sidrabtauriņa, mazliet drebēdama, pienāk klāt Nāves Durklim, kas viņu apskauj un jautā.
- Pēc iespējas nemanāmāk atgriezties mājās un tad domāt tālāko plānu.
Tātad, mēs pametīsim šeit visu likteņa varā. Mēs bēgsim, lai arī varētu cīnīties, aizrakties līdz visa notiekošā vaininiekam un sadot tam pēc nopelniem. Mēs bēgsim, asti kājstarpē iežmieguši, uz mājām, kur sēdēsim drošībā...
Gļēvi...
